Etiķete pret interjeru. Dizaina vēstures paradoksi Anda Boluža
|
| Uz lielās dzīves trases: 20. gadsimta 60. gadu grafiskā valoda Latvijā On the track of great life: Graphic language of the 1960s in Latvia
Rīga: Raktuve, 2016 215 lpp.: il.
ISBN 978-9984-9973-4-6
Koncepcijas autore: Sandra Krastiņa
Tekstu autori: Jānis Borgs, Ramona Umblija, Iliana Veinberga, Ilze Martinsone
Māksliniece: Inta Sarkane |
| Latvijā nav daudz grāmatu, kas veltītas tieši dizaina vēsturei. Tiem, kas interesējas par vēsturiskajiem procesiem, atliek iepazīt līdz šim izdotos divus Latvijas mākslas vēstures sējumus, kuros cita starpā autori iezīmējuši arī dizaina nozares attīstību laika periodā no 19. gs. 90. līdz 20. gs. 40. gadiem, sameklēt izdevniecības „Neputns” izdoto Džeimsa Hovarda Freizera grāmatu „Publishing and Book Design in Latvia 1919–1940: a Re-discovery” (2014) un likt kopā faktus un zināšanas, kas apkopotas vairākos specifiskos izdevumos, piemēram, „Plakāts Latvijā” (Fronda, 2008), Brigitas Sturmes grāmatā „Mūs pazina kā „lietišķos”” (Neputns, 2009) un citos. Ņemot vērā iepriekšminēto, grāmatas „Uz lielās dzīves trases” izdošana ir nozīmīgs notikums. Tas tik tiešām ir nepieciešams izdevums, veltīts grafiskajai valodai līdz šim maz pētītā desmitgadē.
60. gados plakāts vēl tikai raisās no naturālistiskās, sastingušās izteiksmes, ko tam uzgrūdusi politiskā vara. Pirmās vēsmas, kas apliecina radošo rokrakstu pamošanos no sastinguma, ir vērojamas nozarēs, kas no politizētās skatuves atrodas nomaļākās pozīcijās. Vēlāk šis oficiālais lomu sadalījums – māksla un dizains – kļūst vēl izteiktāks, līdz beidzot 80. gados, izmantojot sev dotās pozīcijas, plakāts kļūst par galveno protesta formu, vērstu pret pašu padomju iekārtu. Taču ierosme pārmaiņām ir meklējama tieši 60. gados, un grāmatā šis materiāls ir izsmeļoši parādīts. Te varam vērot dizaina darbu daudzveidību – Aleksandra Stankeviča un Ģirta Vilka grāmatu ilustrācijas, Ulda Razuma rotaļāšanos ar modernu izteiksmi reklāmas materiālos, Andreja Porieša brīnišķīgos sērkociņu kastīšu noformējumus, Gunāra Kirkes radītos skaņuplašu apvākus un citus šķietamus niekus, kas iezīmē 60. gadus citā, modernākā, gaismā. Pievēršanās plašākam pētījumu laukam, ne tikai plakātam, kā arī koncentrēšanās tieši uz sešdesmitajiem ir grāmatas nozīmīgākais pienesums.
Izdevums skar vairākas problēmzonas, kas raksturo grafiskā dizaina pētniecību Latvijā. Vispirms tas ir kolekciju jautājums. Ja grāmatas tiek rūpīgi krātas bibliotēkās, bet plakāti savukārt izpelnās vietu dažādās krātuvēs kā mākslas darbi vai vismaz pievilcīgas laikmeta zīmes, tad sīkie grafiskā dizaina paraugi – kā etiķetes, reklāmas lapiņas vai ietinamais papīrs – ir biežāk pakļauti iznīcībai gan nelielā izmēra, gan savas īslaicīgās pastāvēšanas dēļ. Pētnieku darbu atvieglo vērtīga kolekcija, ko savācis Jurģis Skulme. 1970. gadā viņš Tartu aizstāvēja disertāciju „Tirdzniecības reklāma lietišķajā grafikā Latvijas PSR” (krievu valodā). Darbojoties Mākslas vēstures un teorijas zinātniskajā laboratorijā, kas tika izveidota 1961. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā (šobrīd – LMA Informācijas centrs), viņš izveidoja mākslinieku lietas, kurās apkopoja viņu radītos grafiskā dizaina paraugus. Lai arī pats Jurģis Skulme grāmatā „Uz lielās dzīves trases” nav pieminēts, tajā ir apskatāma daļa no viņa apzinātā materiāla. Izdevumā ietverti arī darbi, kas atrodas citu autoru īpašumos un kolekcijās, un kopumā tā ir brīnišķīga dāvana lasītājam – to visu ieraudzīt vienuviet.
Otrkārt, radošais rokraksts kā atpazīstama vērtība kļūst aktuāls līdz ar plakāta mākslas attīstību, bet 60. gados vēl dzelžaina ir centralizēta darbu veikšanas kārtība, kad, piemēram, Ulda Razuma, Gunāra Kirkes un citu autoru nelielie lietišķās grafikas darbi bieži tiek īstenoti kā pasūtījumi bez paraksta tobrīd kūsājošajā Tirdzniecības un rūpniecības palātas Reklāmas nodaļas ikdienā. Tomēr izdevuma „Uz lielās dzīves trases” sastādītājiem ir izdevies atrisināt sarežģīto autorības noteikšanas jautājumu. Veikts laikietilpīgs darbs, apzinot pašus autorus vai viņu ģimenes, kā arī, iespējams, noderējis Jurģa Skulmes veikums, jo viņš materiālus sistematizējis pēc autorības principa.
Visbeidzot, ir kļuvis skaidrāks nesakārtotais terminoloģijas lauks. Tekstu autori devuši priekšoku 60. gados lietotajam apzīmējumam „lietišķā grafika”, kas mūsdienās tikpat kā vairs netiek izmantots, toties raksturo izvēlēto desmitgadi, un izdevumā iespējams atrast skaidrojumus arī citiem apzīmējumiem, kuri gados jaunākiem lasītājiem varētu šķist mulsinoši. Jānis Borgs norādījis, ka korporatīvais stils padomju laikos tika dēvēts par firmas stilu. Rakstot par logotipiem, Ramona Umblija piemin 1962. gada definīciju par preču un pakalpojumu zīmēm, kā arī lieto terminu „dizaingrafika”, kas kļuva aktuāls 1958. gadā Amerikā.
60. gadu grafiskais dizains ir interesants materiāls daudzu iemeslu dēļ. Padomju sociālistiskais režīms, aukstais karš un lielvaru sacensība, deficīta apstākļi un cenzūra – šo kontekstu veiksmīgi iezīmē izdevumā publicētās autoru esejas. Jānis Borgs izcili pārzina materiālu, pats bijis pasniedzējs Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, un pats radījis lietišķās grafikas darbus. Viņa raksts ir aizraujošs kurss visiem, kas vēlas saprast mūsdienu vizuālās kultūras pamatus. Izsmeļošs ir Ilianas Veinbergas materiāls par porcelāna ražošanas nozari. Gribētos vairāk materiāla par dizaina priekšmetiem vai tekstilu, bet, kā raksta Ilze Martinsone, „pat spilgtākie tālaika arhitektūras paraugi nav izdzīvojuši līdz mūsu dienām, tie ir vai nu iznīcināti, vai pārbūvēti, nerunājot par interjeriem, kuri dabiskā ceļā mainās līdzi sava laika modei.” Redaktores Sandras Krastiņas sastādītais izdevums fiksē situāciju, iezīmē lauku turpmākiem pētījumiem un ilustrē grafiskās valodas paradoksu – maza etiķetīte var kļūt ilglaicīgāka nekā vesels interjers. |
| Atgriezties | |
|