VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Andra Zēgnera fenomenoloģija Agnese Jeromāne Andris Zēgners. „Gaismā” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 07.07.–10.09.2017. | |
 Andris Zēgners. „Pie Maļeviča”. Krāsu foto. 75 x 60 cm. 2016/2017 Foto: Inita Paegle Daugavpils Marka Rotko mākslas centra fotoarhīvs | |
| Lielākajai daļai mūsdienu cilvēku vārds „fotogrāfija”, visticamāk, visupirms asociēsies ar feisbuka selfiju, instagrama bildi ar suni un draugiem vai ceļojuma foto. Mazāk būs to, kas padomās par fotogrāfiju mākslas vai žurnālistikas kontekstā, vēl mazāk – tādu, kuriem tā saistīsies ar zinātnes dokumentāciju, eksperimenta vai jaunatklājuma liecību. 19. gadsimta otrajā pusē fotogrāfija kā medijs bieži gāja roku rokā ar zinātniskajiem eksperimentiem. Vēlāk, 20. gadsimta 20. gados, tādi mākslas fotogrāfijas pionieri kā Edvards Vestons (Edward Weston), Lāslo Mohojs-Naģs (Laszlo Moholy-Nagy) un Mens Rejs (Man Ray) tuvināja to abstrakcijai un realitātes transformācijai. Viens no māksliniekiem, kas savā daiļradē balansē starp zinātni un mākslu un savos radošajos eksperimentos mērķtiecīgi turpina pētnieciskās prakses tradīcijas, ir arī latviešu fotogrāfs Andris Zēgners, kurš savā radošajā darbībā pēta dažādu objektu īpašības tuvplānā. Viņa realitāte ir vielu un objektu formālais raksturs, struktūras un faktūras, mums zināmo realitāti izpētes procesā kadrējot pavisam citā kontekstā un piešķirot tai ne tikai jaunas asociācijas, bet arī estētisko vērtību. Cikls „Gaismā” tapis septiņu gadu laikā, neatlaidīgi pētot tikai vienu vienīgu objektu – saules gaismas spektru un tā starojumu. Kā uzzinām no anotācijas teksta, šajā ilgajā procesā mākslinieks ir „veicis atklājumu, kam pasaulē vēl nav precedenta”. Rezultāts, ko Zēgners ieguvis ar analogo filmu kameru bez digitālās pēcapstrādes, ir patiesi unikāls. Visā izstādes gaitā nepamet sajūta, ka šis mākslinieciskais eksperiments patiesībā ir fotodokumentāls pierādījums pasaules uzbūvei, kaut kam netveramam, bet mūžīgi pastāvošam. Līdzīgas sajūtas laikam pārņemtu, rīta ziņās izlasot, ka mediķi atklājuši, kurā ķermeņa daļā mīt dvēsele. Autors norāda, ka „gaismu nav iespējams pakļaut, ar to var vienīgi sadarboties”, tādējādi netieši pievēršot uzmanību faktam, ka vispārzināmais pieņēmums par fotogrāfiju kā mākslas veidu, kas, lai arī cik objektīvs tas būtu attieksmē pret realitāti, tomēr ir manipulējams, un līdz ar to viņš sevi šajā gadījumā nostāda tikai un vienīgi vērotāja un sekotāja, nevis radītāja lomā – kas vēl jo vairāk piešķir novērojamajam objektam autentiskumu. Atsevišķie gaismas fragmenti atspoguļo neaptveramus dziļumus un plašumus, mikro- un makrokosmosu, tīras abstrakcijas un iluzoru krāsu pasauli. Zēgnera ceļojums fenomenālajā gaismas pasaulē ir kā Kolumba ceļojums uz Indiju – negaidīti atklājot Ameriku. Un patiesībā šāds rezultāts, cik novērots līdz šim, netieši raksturīgs daudziem mākslas projektiem, kas par galveno māksliniecisko uzdevumu izvirza tieši pētniecību kā tādu. Un tomēr šādos brīžos rodas jautājums – kādas šeit ir mākslas un zinātnes attiecības? Pirms trim gadiem LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” bija skatāma vērienīga laikmetīgās mediju mākslas izstāde „Lauki” (2014), kas uzskatāmi pierādīja, ka māksla mūsdienās veiksmīgi pārkāpj estētiskā robežas un radošajā pētniecībā brīvi izmanto visus zinātnes un tehnoloģiju resursus, tādējādi radot aizraujošus un inovatīvus projektus. Piemēram, RIXC mākslinieku kolektīvā instalācija „Dīķa baktērija” (2012) bija tapusi sadarbībā ar Latvijas Universitātes biologiem. Radošā eksperimenta laikā tika veikts pētījums par dīķī mītošiem mikroorganismiem, kas ražo „zaļo” elektrību. Uz jautājumu par mākslas un zinātnes savstarpējām attiecībām mākslinieks, šķiet, tiecas atbildēt arī pats, it kā iepriekš nojauzdams, ka dažiem būs nepārvarama vēlme viņa daiļradi pabāzt zem kādas „kastes”, žanra vai vismaz virziena, jo bez darbu nosaukumiem, kas tā vai citādi ref lektē par mākslas, reliģijas vai dabaszinātņu vēstures parādībām, Andris Zēgners uz sienām atstājis arī norādes, kas vienlīdz labi raksturo gan pētāmo objektu – gaismu –, gan viņa paša filozofisko daiļradi. Vienā gadījumā viņš atklāj fenomena zinātnisko dabu, minot faktus – piemēram, ka Saules gaisma līdz Zemei nonāk 8 minūšu un 17 sekunžu laikā –, bet otrā apcer tās poētisko nozīmi cilvēces apziņā, citējot rakstnieka Pablo Nerudas dzejas rindas: „Green was the silence, wet was the light, / the month of June trembled like a butterfly.” („Zaļš bija mēness, slapja bija gaisma, / jūnija mēnesis drebēja kā tauriņš.”) Līdzīgā veidā notiek arī dialogs starp pašu mākslinieku un kvantu fizikas hipotēzēm – proti, Alberts Einšteins reiz norādījis, ka „mūsdienās katrs blēdis domā, ka zina atbildi [kas ir gaismas kvants], bet patiesībā viņš maldina sevi”, uz ko Zēgners mazliet ironiski atbild ar darbu „Es zinu”. Zēgnera daiļrade un jo īpaši cikls „Gaismā” vērotājam atklāj pavisam jaunu pasauli – tādu, kuru viņš ikdienišķos apstākļos pats nespētu ieraudzīt. Šī kolumbiskā nejauši jaunataklātās realitātes pieredze ir it kā sveša, bet tai pašā laikā – fascinējoša un gaidīta. | |
| Atgriezties | |
