VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Netipisks dzejoļu krājums Jana Jākobsone Ināra Eglīte. „Debesis bez tukšuma” Fonda „Mākslai vajag telpu” Vasaras māja Otrā izstāde sērijā „Ārup. Andris Grinbergs” 29.06.–09.07.2017. | |
 Ināra Eglīte. Skats no izstādes „Debesis bez tukšuma”. 2017 Foto: Jana Jākobsone | |
| Dodoties uz izstādi pa mašīnām pārblīvēto Kalnciema ielu, prātoju par to, ar ko īsti tur nāksies sastapties. Preses relīzēs šis notikums tika dēvēts par „nepabeigto izstādi”, „dzejas izstādi” un „performanci”, tāpēc ziņkāre, kā tas viss būs manifestējies dzīvē, nepameta līdz pat galamērķa sasniegšanai. Šī ir jau trešā sezona fonda „Mākslai vajag telpu” (MVT) Vasaras mājas izstāžu sērijām, taču, lai gan pagaidām aizvadītas tikai divas izstādes (pirmā – Andrejs Grants „Patskanis”), rodas vēlme apgalvot, ka sērijai „Ārup. Andris Grinbergs” ir citādāks raksturs nekā līdzšinējiem projektiem – „#Džemmai90” (2015) un „#Blumbergs. Bezgalība” (2016). Šīgada izstāžu cikla dalībnieki – Andrejs Grants, Ināra Eglīte, Ivars Grāvlejs, Andris Eglītis, Helēna Heinrihsone un Kaspars Vanags – īsti nemeklē kādu abstraktu saikni ar mākslinieka daiļradi. Katram no viņiem ir bijusi sava sadarbība ar Andri Grinbergu, kas ļāvusi veidot daudz personiskāku vēstījumu, atklājot viņa personības šķautnes no dažādiem skatpunktiem. Ar ko tad sastapās apmeklētājs, nonācis izstādē? Balta telpa, vidū skolas sols, uz tā padomju laika galda lampa, papīri, pie centrālās sienas – zaļa skolas tāfele. Un uz baltajām sienām – šķietami nebeidzama rinda baltu lapu, kas brīžiem izauga vairākos stāvos, – Ināras Eglītes dzejoļu izdrukas, starp kurām pamīšus bija iespraukušās lakoniskas ilustrācijas, asprātīgi komentējot dzejas rindas. Ināras Eglītes vārds, iespējams, ir zināms tikai aizrautīgākajiem dzejas entuziastiem, un izstāde „Debesis bez tukšuma” bija pirmā iepazīšanās ar autori, kurai diemžēl vēl aizvien nav izdots savs dzejoļu krājums. Taču tagad viņas dzejoļi bija apkopoti daudz oriģinālākā veidā – proti, izstādes formātā, kas skatītāju izvadīja cauri izstāžu telpai un ļāva viņam, lasot šīs dzejas rindas, iegremdēties pagājušā gadsimta 60.–70. gados, tālaika jauniešu ikdienā un pārdzīvojumos, kuros jūtama spēcīga dabas klātbūtne. Tieši šajā periodā Ināra Eglīte piedalījusies daudzās Andra Grinberga performancēs un hepeningos, taču dzejnieces būtiskākais pienesums Grinberga daiļrades kontekstā, kā to uzsver izstāžu sērijas kuratore Ieva Kalniņa, ir viņas dzeja, kas skan divās pirmajās Grinberga triloģijas filmās – „Pašportrets” (1972) un „Pašportrets. Testaments” (2003). Šo dzejas izstādi gribētos raksturot kā neordināru parādību ierasto mākslas izstāžu vidū. „Debesis bez tukšuma” sper soli tālāk, demonstrējot dažādu nozaru sintēzi, uz ko savā radošajā darbībā vienmēr tiecies arī Grinbergs, neierobežojot sevi tradicionālo mākslas mediju rāmī. Šajā gadījumā stāsts nebija tikai par dzejnieces un mākslinieka starpdisciplinārās sadarbības modeli; arī pati izstāde ietvēra ko plašāku, nevis tikai iepazīstināšanu ar dzeju. Izstādes atklāšanā notika dzejas performance ar Ināras Eglītes un repera Abra piedalīšanos, savukārt jaunā māksliniece un dzejniece Marija Luīze Meļķe fiksēja apkārt notiekošo melnbaltos zīmējumos, kas izstādē pēc tam atrada savu vietu dzejoļu vidū. Tas ir visnotaļ apsveicami – atcerēties un publikai jaunatklāt autorus, kas spoži demonstrē kāda laikmeta izjūtu. Īpaši interesanti, ja tas bijis jaunības maksimālisma laiks, kādi dzejnieces dzīvē bija 60.–70. gadi, no kuriem izstādē bija sakopots lielākais skaits dzejoļu. Iespējams, šādu dzejas izstādi var saukt arī par „traku notikumu”, kā videointervijā izteikusies pati dzejniece. Par to gan jāspriež katram pašam, taču raibie un dažādie rokraksti uz izstādē novietotās zaļās tāfeles, uz kuras izstādes kuratore bija uzrakstījusi savu mīļāko Ināras Eglītes dzejoli, mudinot skatītājus to nodzēst, lai katrs uzrakstītu sev tīkamāko, liecināja, ka izstādes apmeklētāji patiesi tika iedziļinājušies izstādīto dzejoļu rindās. Mēdz teikt, ka mākslā viss ir subjektīvs. Un dzeja ir vēl personiskāka. Skatītāju, iespējams, varēja samulsināt dzejoļu izdruku noformējums uz putukartoniem, kas, laikam ejot, vietām bija sašķiebušies un atlupuši no sienām. Taču šo defektu nemaz negribētos nopelt, jo izstādē tas bija ieguvis sava veida šarmu – šī mazā „nevīžīguma” deva parādīja to, ka izstāde ir dzīva un darbi paši savā nodabā turpina performanci. Pēc nelielās dzejas pēcpusdienas dodoties prom no izstāžu telpām, prātā pavīdēja doma, ka, iespējams, šo divu nedēļu laikā Ināras Eglītes dzeju lasījuši un iepazinuši tik daudzi cilvēki, ka lapas bezspēkā vairs nejaudā turēties pie sienas. | |
| Atgriezties | |
