VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Glezniecība sveču gaismā Raimonds Kalējs Jons Gasjūns. „Neliela retrospekcija par apsēstību” Galerija „Māksla XO” 28.06.–25.07.2017. | |
 Jons Gasjūns. „Vītolu ezers”. Audekls, eļļa, kvēpi no sveces dūmiem. 200 x 280 cm. 2017 Foto: Meno Parkas galerijas publicitātes foto | |
| Nē, nē, tam nav nekāda sakara nedz ar britu slaveno seriālu „Smalkais stils”, kura galvenā varone nebeidz rīkot vakariņas sveču gaismā, nedz arī ar 19. gadsimta vācu romantisma glezniecību. Galerija „Māksla XO” šoreiz bija uzņēmusi jaudīgāko un pasaulē atpazīstamāko no mūsdienu lietuviešu māksliniekiem – transavangardistu Jonu Gasjūnu (Jonas Gasiūnas), kura darbi atrodami ASV, Eiropas un Āzijas lielākajās un nozīmīgākajās laikmetīgās mākslas kolekcijās, Christie’s un Sotheby’s mākslas izsoļu namu sarakstos un daudzās valodās tulkotos katalogos. Gasjūna radošie meklējumi glezniecībā aizsākas astoņdesmito gadu vidū ar neoekspresionismu un deviņdesmitajos attīstījās ar Jozefa Boisa objektiem radniecīgām instalācijām, kurās bija skarta traģēdijas, ko viņa tauta un dzimta piedzīvoja Gulaga nometnēs, inspirēta ģeopolitiska tematika. Lai arī minētajā telpas medijā māksliniekam izdevās sasniegt lielu profesionālo atpazīstamību un Lietuvas mākslas kopainā ieņemt visnotaļ pieprasītu nišu, tomēr gleznošana viņa radošajā darbībā saglabāja pārliecinošu dominanti un savā attīstībā turpinās vēl šobaltdien. Atšķirībā no rokrakstā robustākajiem Rietumu neoekspresionisma gleznotājiem, kā Georga Bāzelica vai Rainera Fetinga, lietuviešu transavangardisti vairāk pievēršas savu nacionālo kultūras un reliģijas fenomenu analīzei, kas rezultējas emocionāli noturīgā un simbolu piesātinātā mākslā. Mākslinieka darbnīcā Viļņā, kas ierīkota ēkā, kur cara laikos atradusies klostera mūku uzturēta psihiski slimo dziedinātava un kura vēl nav pārbūvēta luksusapartamentu namā, sienas šķiet piesūkušās ar misticismu, un Gasjūna lielformāta gleznām tas piešķir papildu ezoterisku lādiņu. Unikālais viņa gleznās ir pats darba materiāls – sodrēji, ko uz audekla atstāj sveču liesmas, kas uz akrila tehnikā būvētajām „skatuvēm” ar vibrējošām dūmu grīstēm zīmē lineārus, caurspīdīgus figurālus tēlus, kuru prototipi meklējami autora biogrāfijā, gandrīz trīsdesmit gadus ilgajā radošās darbības pieredzē un komunikācijā ar savām fantāzijām, literatūru, apkārtējo sabiedrību, tuviniekiem un studentiem. Viņa darbos, gluži kā Vonnegūta vai Markesa stāstos, savijas realitāte un pārdabiskais, liekot skatītājam apmulst savas nezināšanas priekšā, pat nenojaušot, ka viņam tiek dota pilnīga brīvība lasīt un interpretēt redzamo vēstījumu no savas uztveres pozīcijām. Ar dūmiem zīmētie personāži ir fikcija, autora atmiņu un iztēles auglis, savukārt ar krāsu ieklātie telpu vai tēlu laukumi simboliski atspoguļo redzamo realitāti. Katra glezna pretendē uz autora attiecīgā dvēseles un prāta stāvokļa vizualizētu projekciju, kas, visticamāk, ierindas skatītājā tikai nostiprinās pārliecību par nesagremojamo mākslinieka radoši trakā pārcilvēka statusu. Ja pirmie, ap 1998. gadu sodrēju un kvēpu tehnikā tapušie darbi ir pārsvarā monohromi, tad vēlāk tie iegūst krāsainus, grafiskus un tekstuālus papildinājumus, izteiksmes formā ielaužoties jau minētā transavangarda piejaucētajā grafiti dārziņā, kur telpas apzināšanai un monumentālam izmēram ir nozīme. No otras puses, katra glezna zināmā mērā līdzinās komiksam, kurā dzīves kinolentes jeb dienasgrāmatas fakti tiek ilustrēti fragmentāri, izceļot tikai nozīmīgākās detaļas un atmiņā iespiedušos spilgtākos aktierus – kā Sibīrijas lēģeru politieslodzītos, krievu zaldātus, militāros korus, lasīšanā iegrimušas apcerīgas sievietes, nojaušami skaistas meitenes un raudošus bērnus, kas nereti attēloti uz represīvo padomju režīma celtņu un struktūru fona. Amplitūda, kurā šī personiskā ģeopolitiskā pieredze tiek eksponēta, sniedzas no dziļa traģisma līdz pat ironijai un klajai notikumu vai tēlu kariķēšanai – kas tomēr stingri uztur nojēgumu par smiekliem caur asarām un auditoriju nebūt neatstāj vienaldzīgu. Gasjūna glezniecība, kurā veiksmīgi savijas moderns akrila krāsu arsenāls, ogles zīmējums un sveces liesmas radītie kvēpi, savieno personiskus mūsdienu modernās mākslas unikalitātes meklējumus ar arhetipisku, cilvēces senvēstures lāpu gaismā radītu alu zīmējumu tiešo vienkāršību. To sintēze vēl joprojām spēj radīt augsti kvalitatīvu un inteliģentu, baudāmu mākslu. | |
| Atgriezties | |
