VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| (Re)konstruētā realitāte Diāna Laguna Ansis Dobičins, Lauris Vītoliņš, Rihards Ābeltiņš. „Rekonstrukcija” Latvijas Mākslinieku savienības galerija 26.05.– 02.07.2017. | |
 Ansis Dobičins. „Urbānie motīvi I” (fragments). Metāls. 340 x 350 x 360 cm. 2017 Foto: Ansis Dobičins | |
| Lai gan Ansis Dobičins un Lauris Vītoliņš Latvijas Mākslas akadēmiju absolvējuši tikai 2015. gadā un Rihards Ābeltiņš – vēl gadu vēlāk, jaunie mākslinieki jau ir piedalījušies gan Latvijas, gan starptautiska mēroga mākslas projektos. Izstādē „Rekonstrukcija” spilgti atklājās viņu novatoriskais redzējums, kas apliecina laikmetīgās tēlniecības tendences un iezīmē atsevišķus aspektus tās potenciālajā nākotnes virzībā. Izstādes darbos nozīmīgu lomu ieņēma spēles klātbūtne – caur to nereti atklājās izvērsta ideju daudzslāņainība. „Rekonstrukcija” nebija izstāde, kurā darbs un skatītājs ir noslēgta mākslas fakta un vērotāja attiecībās, bet interaktīvs sniegums, kas apmeklētājam ekspozīciju padarīja saistošu ar iespēju iekļauties mākslas procesā, mijiedarboties ar mākslas objektiem. Dinamikas klātesamība, kustība un tās rekonstruēšana jeb pārveidošana pēc jauniem principiem bija pamatoti pieteikta kā viens no izstādes galvenajiem vadmotīviem. Lai arī interese par kinētiku mākslā bija sastopama jau 20. gadsimta sākumā un īpašu aktualitāti ieguva 60.–70. gadu mākslas ainā, neizsīkstošas eksperimentālas iespējas tai ir arī mūsdienās. Kustībai kā kāda ķermeņa stāvokļa maiņai attiecībā pret citiem ķermeņiem piederas neierobežota mainība, un tās variācijas izstādē bija apspēlētas visdažādākajās izpausmēs: vienmērīga un atkārtota mehāniskā kustība; kustība, kuras ierosinātājs, tās ritma un ātruma noteicējs, ir skatītājs; objekta kustība kā atbildes reakcija uz nejaušu vai apzinātu cilvēka pieskārienu; kustība, kuras rezultātā tiek panākts vizuāls optiskas kustības iespaids. Līdztekus redzei un taustei vairāku darbu uztverē tika organiski iesaistīti arī citi maņu orgāni – oža un dzirde. Eksponētos darbus vienoja kopēja ideja, bet katrs no tiem nesa subjektīvu ekspresīvo piesātinājumu. Kā domas izteicēji darbojās atpazīstami urbānās vides un industriālās pasaules motīvi, sadzīves elementi vai to simbolisks pārcēlums tēlnieciskās formās. Ansis Dobičins izstāžu telpās bija ienesis objektus, kuru piederība saistāma ar citu telpisko kontekstu, tādējādi radot plašu asociāciju gammu un zināmu disbalansa iespaidu. Darbs „Urbānie motīvi I” (2017) ietvēra notekcauruļu kompozīciju, no kurām periodiski izplūstošais ūdens aizskalojās uzkonstruētā notekā, imitējot praktiskā pielietojuma nosacījumus, – tā īstenojās pilsētvides elementu un noteiktu laikapstākļu fiksēšana telpas ietvaros. „Urbānie motīvi II” (2017) – dzelzceļa sliežu fragments, pa kuru monotonā regulārā kustībā pārvietojās mehānisma vadīts transportlīdzekļa ritošās daļas elements, – rosināja sajūtas par to, kas reiz pastāvējis un nu šādā viedā guvis iespēju transformēties mākslas objektā. Ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem mākslinieks atjaunojis kādreizējo vilciena gaitu, veidojot patiesās ainas parafrāzi caur individuālu skatījuma rakursu. Izstādē eksponētos Dobičina darbus papildināja skaņas efekti, kas atdarināja attēlotajās situācijās ierasti dzirdamo fonu, līdz ar to paspilgtinot traktētās norises intensitāti. Laura Vītoliņa radošajā darbībā jūtama vēlme atklāt inovatīvas tēlniecības šķautnes, kā arī personisks izaicinājums realizēt komplicēti funkcionējošas sistēmas. Instalācijā „Laika dīdītājs” (2015) Vītoliņš bija atveidojis šķietami mietpilsoniski iekārtotu istabu, kurā redzamas sadzīviskas lietas: saklāta gulta, grāmatu plaukts, galds, ziedi vāzē, pulkstenis un fotorāmji pie sienas. Skatītājam bija dota iespēja iedarbināt mehānismu, kas lika cilindriskajai telpai rotēt ap savu asi, priekšmetiem krītot un sagāžoties, bet dažiem no tiem atgriežoties sākotnējā vietā. Tā tēlnieks interpretējis „laika” jēdzienu, apspēlējot ikdienas rutīnu un dzīves virzību, kuras ritējumā daļa no sākotnējā saglabā nemainīgu stāvokli, bet daļa gūst jaunu vietu gan telpā, gan nozīmju un prioritāšu skalā. Kompozīcija „Atelpa” (2017) demonstrēja dažādu procesu sintēzi un kopsakarību virkni, kuru savstarpējā reakcijā rodas dažādu aromātu kopums, ko izstādes apmeklētājam bija iespēja sajust caur pievienotajām skābekļa maskām. Vizuālās mākslas darbam neierastais faktors – smarža – lika pārvērtēt mākslas definīcijas ietvaru. Vītoliņš savos darbos vairākkārt bija skāris komunikāciju tēmu. Ekspozīcijā izklaidus bija izvietoti vairāki, tostarp funkcionējoši, telefona aparāti – darbs „Signāls” (2017). Tēmas pieteikumu paplašināja objekts „Sistēma” (2016) – ar plastmasas caurulēm piepildīta telefonbūdiņa, kurai pieskaroties sākās šķidruma plūsma caurulēs, sniedzot impulsu uztvert dažādu līmeņu informācijas pārraides slāņus. Mākslas darbs rosināja apjaust sakaru sistēmas blīvumu un to procesu ietilpīgumu, kuri norit cilvēces mākslīgi radītās un visaptverošās struktūrās. Riharda Ābeltiņa darbi ietver noteiktas simboliskas nozīmes un asprātīgus zemtekstus; vairākos no tiem bija iekļautas manuāli darbināmas saplākšņu konstrukcijas. Par vienu no savas daiļrades galvenajiem uzdevumiem Ābeltiņš izvēlējies tieši cilvēka daudzpusības izpēti. Vēlme izprast plastiskās anatomijas detaļas atklājās darbā „Tēlniecības optika” (2015). Savukārt kompozīcijā „Emocijas” (2016) skatītājam, bīdot diskus ar sejas daļām, bija iespēja variēt portretisko tēlu emocionālos stāvokļus un, mainot sejas vaibstus, nosacīti operēt ar subjekta identitāti. Darbā „GIF” (2016) bija rodama sasauce ar Leonardo da Vinči „Vitrūvija cilvēku”. Griežot uz zobrata principa balstīto mehānismu, veidojas kinematogrāfiskas lentes iespaids, kurā renesanses mākslinieka darba pārnesums – paralēli tā sākotnējai idejai par cilvēka ķermeņa proporciju izziņu – iegūst kustību. Atraktīvais objekts „Tūrists Vecrīgā” (2016) bija veidots kā asociatīvs vecpilsētas ieliņu labirints, pa kuru skatītājs, kustinot tā plakni, varēja vadīt bumbiņu. Tādējādi darbs polemizēja par cilvēka vietu vidē, demonstrējot vienu no iespējamiem indivīda un dabas savstarpējo attiecību modeļiem. Izstāde „Rekonstrukcija” sniedza priekšstatu par jauno autoru plašo darbības diapazonu, lielā mērā atkāpjoties no tradicionālās tēlniecības domāšanas pamatnostādnēm. Līdzās personiskajai izjūtai par formrades paņēmieniem, proporcijām, materiālu, kompozicionālā izvērsuma principiem darbos bija sintezējušās arī tehniskās zināšanas un interese par lietu darbības mehānismiem, kas ļauj īstenoties katrai konkrētajai iecerei. Sabalansētā ekspozīcijas kopaina ietvēra savdabīgu tēlainību un deva iespēju ielūkoties cita veida tēlnieciskajā estētikā. Izstāde apliecināja jauno mākslinieku kreatīvo vērienu un stabilitāti, ar kādu tie sāk ieņemt savu vietu Latvijas tēlniecības un mākslas ainā. | |
| Atgriezties | |
