VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā viena norise ietekmē otru Andra Silapētere Evelīna Vida, Andrē Vida. „Kopā viens” Galerija „Alma” 26.05.–21.07.2017. | |
 Skats no izstādes „Kopā viens”. 2017 Foto: Evelīna Vida | |
| Izstādes organismu veidoja atsevišķas daļas jeb fragmenti, par kuru saistvielu kalpoja mākslas un mūzikas rosināta intuitīvu sajūtu gamma. Ekspozīcija ļāva vērot atsevišķus savdabīgus objektus un formā jutīgu mākslas un mūzikas mijiedarbi. Izstāde radīja nenoteiktu, mazliet mistisku un meditatīvu iespaidu, un to raksturoja sensibla attieksme pret cilvēka pieredzi tās dažādās formās, līdz ar to ir grūti izstādes darbus raksturot vārdos. Aprakstot galerijas telpās izkārtoto ekspozīciju un virknējot vārdus teikumos, ir viegli ieslīgt klišejās un banalitātēs, kas abstrakti un nekonkrēti lūkotu atkodēt mākslinieku iecerētās darbu nozīmes. Tomēr viegluma pēcsajūta, ko atstāja redzētais, ir iemesls mēģinājumam ietvert šī dueta – mākslinieces Evelīnas Vidas (Deičmanes) un mūziķa un komponista Andrē Vidas (André Vida) – pirmo kopizstādi vārdiskā formā. Mākslinieki izstādē runāja par to, kā viena norise var ietekmēt otru. Tās var būt gan abstraktas lietas un parādības, gan tikpat labi konkrēti impulsi, ko varējām saskatīt arī Evelīnas un Andrē kopdarbā – mijiedarbē, skaņai kā Andrē izteiksmes instrumentam satiekoties ar Evelīnas mākslas praksi. Skaņa šeit izrietēja no mākslas un māksla – no skaņas. Lai gan Evelīna ar skaņu kā nozīmīgu izteiksmes līdzekli ir eksperimentējusi jau daudzos savos iepriekšējos darbos, šajā izstādē tā bija klātesoša atšķirīgā veidā, skaņai un tās faktūrai gluži kā maigam žestam apverot viņas darbus. Interesanti, ka izstādei nebija noteikta centra – tā gluži kā mazs kosmoss, atsevišķu šķirkļu un sīku brīnumlietiņu virknējums veda no viena pie otra, tad pie nākamā un atkal nākamā darba vai skaņas. Pirmais šķirklis, videoinstalācija „Kopā viens”, bija tapusi performatīvā formā, māksliniekiem improvizējot ar ķermeņa un skaņas valodu. Video bija uzņemtas divas personas, kuru ķermeņi cieši sakļāvušies, vienam „spēlējot otru” gluži kā mūzikas instrumentu, – savdabīga divu cilvēku mijiedarbe, metaforu valodu pārnesot uz kustību un skaņu un atspoguļojot viena spēju ietekmēt otra darbības un reakciju. Turpat bija skatāms arī cits darbs, kuru varētu nosaukt par savdabīgu mūzikas instrumentu, – „Atgādinājums”. Tas bija konstruēts no nokaltušas eglītes stumbra un paštaisītiem pūšaminstrumentiem – tēlains objekts, kas ar skaņu vedina uz gaišām atmiņām. Nākamo šķirkli veidoja darbs „Wanderlust” – kā mākslinieki to bija nodēvējuši, ceļojoša akmens cepure, bet patiesībā elektroniskais putekļsūcējs. Tas pārvietojās no viena telpas kakta uz citu, palaikam atduroties pret priekšmetiem un mainot virzienu. Teiksmains priekšmets. Objekts „Divi soļi uz priekšu un viens solis atpakaļ” savukārt piedāvāja noskatīties māla lodē ievietotu video ar savdabīgu vistu deju dziesmas pavadījumā. Tam sekoja „Zemu lidojošs mākonis” – objekts jeb skaņas instalācija, ko ar koku un putnu zīmējumiem bija apgleznojusi māksliniece Agnese Sidrevica; tas brīvi peldēja galerijas telpā un bija piezemējies tās vienā stūrī. Un, visbeidzot, viena no galerijas sienām bija noklāta ar nelieliem dažādas formas keramikas objektiem jeb, Evelīnas vārdiem, kosmosa atliekām. Divas no tām bija nolaidušās uz grīdas. Objektu aprakstam nav nozīmes, jo darbi izstādes ainā eksistēja autonomi un to nozīme izrietēja no skatītāja iztēles. Bet no šīs absolūti irreālās pasaules, kas bija ietverta izstādē, pievēršoties darbu fiziskajai formai, interesanta liekas Evelīnas Vidas aizraušanās ar mālu. Kaut gan varētu komentēt, ka mākslinieku interese par cita veida izteiksmes līdzekļiem ir šībrīža laikmetīgās mākslas tendence, kas pavīd mākslas darbos še un tur. Bet Evelīnas veidotie objektiņi ir faktūrās bagāti un šķiet, ka māksliniece ar lielu gandarījumu izgaršojusi materiāla tekstūru, formās atstājot nolasāmu māla plastiku. Evelīnas Vidas māksla Latvijā kādu laiku nav bijusi redzama. Izstāde „Kopā viens” kā sava veida atgriešanās iepriecināja ar viņas aizvien jūtīgo pasaules redzējumu, kura trajektorija tagad izvērtusies ne vairs tik eksistenciālu noskaņu interpretācijās kā iepriekš, bet maigā, sievišķīgā sev svarīgo parādību traktējumā. Iedziļinoties darbos, iespējams nolasīt mazās detaļas un nianses – piemēram, aizkustinoša šķita izstādes centrālajā videodarbā „Kopā viens” vietām tikko pamanāmā dvaša, ko izelpoja personas dzestrajā gaisā. Līdzīgi arī Andrē Vidas mūzika veidoja smalku, niansētu dialogu ar Evelīnas mākslas formu un, lai arī neesmu mūzikas eksperte, šķita, ka katras skaņas esamībai telpā bija pārdomāta intonācija. | |
| Atgriezties | |
