VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nenovērstais skatiens Laura Brokāne Artūrs Žmijevskis. „Neredzamās zonas” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs 03.06.–24.09.2017. | |
 Artūrs Žmijevskis. „Acs pret aci”. Krāsu fotogrāfija. 1998 | |
| Domāju, ikvienam spilgtā atmiņā ir palikusi kāda reize, kad nācies izjust kaunu par savu ķermeni. Kad piedzīvots kas līdzīgs tam, par ko Žans Pols Sartrs rakstījis – „viņu gaidāmais skatiens ieurbās man pakausī un iznāca laukā pa acīm” („Vārdi”, 2001, 56. lpp.). Starptautiski pazīstamais poļu fotogrāfs, vairāku Venēcijas mākslas biennāļu dalībnieks, 7. Berlīnes laikmetīgās mākslas biennāles kurators Artūrs Žmijevskis (Artur Žmijewski) savā radošajā darbībā pievēršas cilvēkiem, kuri šo Sartra piesaukto kauna skatienu nēsā sevī diendienā – invalīdiem. Vai tas būtu stāsts par ķermeņa daļu „aizdošanu” fotosērijā un videofilmā „Acs pret aci”, kurlmēmo studentu dziedājums filmā „Dziedāšanas stunda. Pirmā daļa” vai neredzīgo gleznojumi filmā „Akli” – izstādes autors neprovocē skatītājus uz līdzjūtību, neidealizē savus varoņus. Spēcīgajos vīros sērijā „Acs pret aci” jaušama vilšanās, nogurums, arī neiecietība. „Ideja ir nevis mistificēt viņu defektus un censties panākt, ka viņi kļūst līdzīgi mums, bet atzīt vērtību tam, ko viņi dara, – saskatīt atšķirībā pozitīvo,” intervijā izstādes katalogā skaidro autors. Mākslinieks cīnās pret aizspriedumiem un aplamiem priekšstatiem, parādot citādības pašpietiekamību un unikālo devumu. „Nedzirdīgajiem netrūkst skaņu; viņu pasaule ir pilnīga, tajā nekā netrūkst. Tikai dzirdīgie uzskata, ka tā ir nepilnīga. Varbūt kaut kā trūkst arī mūsu katra pasaulē, kuru uzskatām par kaut ko pilnīgu, vienīgi mēs to nezinām,” secina mākslinieks. Lai mainītu skatījumu, ir nepieciešama gan dziļi personiska, emocionāla iedarbība, ko Žmijevskis piedāvā jau pieminētajos darbos (kulminācija, manuprāt, ir satricinošais dziedājums filmā „Dziedāšanas stunda. Pirmā daļa”), gan stereotipu dekonstrukcija, ar ko skatītājs saskaras Medicīnas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas telpās. Video ciklā „Kolekcija” autors atsaucas uz 19. un 20. gadsimta mijā populāro īsfilmu žanru, kurā izsmēja cilvēkus ar ķermeņa defektiem. Žmijevskis imitē šo mēmo melnbalto filmu estētiku, pavēršot skatienu pret invalīdiem, kuri ikdienā cieš neveiksmes – no malas izskatoties tik neveikli un lempīgi. Autors atgādina, ka pastāv arī tādi skatījuma veidi kā tīksmīga lūrēšana, blenšana, ziņkārīga novērošana. Tas ir skaudrs jautājums – kādā valodā mēs par invalīdiem runājam mūsdienu kultūrā un vai tāda maz ir atrasta? Savukārt iekļaujot izstādē Medicīnas vēstures muzeja eksponātus, Žmijevskis norāda uz cilvēku vēsturiski mainīgajiem priekšstatiem par to, kādam jābūt ķermenim, un attiecībām ar to – arī „normālība” ir tikai sabiedrības akceptēta konstrukcija. Šī izstāde sniedz sarežģītu un ļoti svarīgu pieredzi. Diemžēl mulsums, kas novedis pie izstādes plakāta cenzūras, to publiski nonivelē – ir skumji un izstādes tēmas kontekstā pat traģikomiski par mērķtiecīgi novērstajiem skatieniem. Tas, ciktāl skatītājs sevi izvēlēsies provocēt, atkarīgs tikai no paša drosmes. Galu galā no baiļu un nezināšanas spriedzes, pārvarot žēlumu un pašam savu aprobežotību, viņš nonāk aizkustinājuma katarsē, kas neparalizē, bet padara par aktīvu izstādes līdzdalībnieku. Aktivitāte, kustība un jutekliskums ir ikvienā izstādes darbā. Tas iedvesmo un, citējot izstādes autoru, kā vīruss inficē skatītāju, liek sajusties īstam un, lai arī nepilnīgi, ķermeniskam. Ir jāizjūt un jāpārvar kauns pašam par sevi, lai iegūtu tiesības uz ieejas biļeti visskaistākajā koncertā. Un ķermenis aizņem vietu. | |
| Atgriezties | |
