VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas slikts var notikt? Transformācijas drāma Elita Ansone Latvijas ekspozīcija Venēcijas 57. mākslas biennālē Kuratore Inga Šteinmane | |
| 2011. gadā Miķelis Fišers radīja eksaltētu gleznojumu „Dzejnieks”, kas tapis krievu mākslinieka, teorētiķa un dzejnieka Pāvela Filonova (1883–1941) ietekmē. Darbā attēlots dzejnieks, kas atrāvis vaļā savu krūšukurvi un izvilcis no tā sirdi; krūšu dziļumos zaigo kosmiskas tāles, bet no apkārtējo māju šaurajiem lodziņiem uz šo trako glūn aizdomu pilni un ļoti nobažījušies ļaudis. Dzejnieka gara spēks, viņa dvēseles kustības darbā attēlotas arī vizuāli, kā telpu (pasauli) transformējoša struktūra. Īpaši Venēcijas biennālei radīto gleznu „Izlaušanās. Ardievas esībai” var uzlūkot kā konceptuālu turpinājumu dzejnieka drāmai. „Izlaušanās” forma veidojusies, augusi un izaugusi fraktāliskā plūdumā (ko labi parāda katalogā demonstrētais darba process) no vēl citas Fišera gleznas – „Lielviela” (2012), kas tika radīta tāda paša nosaukuma personālizstādei „Arsenālā” 2012. gadā. Visi šie gleznojumi ir vērienīgi programmatiski darbi, un par to, ka Fišera mākslai ir programma un mērķi, nav nekādu šaubu, lai arī šis tas var izskatīties pēc paviegla jociņa. Mēģināšu aprakstīt Venēcijas gleznā redzamo, lai arī apzinos, ka apraksts var iznākt gauži primitīvs. | |
 Miķelis Fišers. „Dzejnieks”. Audekls, eļļa. 268 × 373 cm. 2011 | |
| Venēcijas biennālei radītajā gleznā attēlotas Dzejnieka iekšas! Tātad tā savādā „mašīna”, kas atrodas cilvēka iekšienē un kurā notiek radīšanas moku bioķīmiskie un garīgie procesi. Iekšas attēlotas samērā abstrakti, ne tik naturāli, lai kļūtu pretīgi, tomēr zināms dozēts nepieciešamais riebīgums ir panākts. Taču to var uzlūkot arī kā sava veida skaistumu. Iekšējā pasaule, proti, iekšas, parādītas kā ainavas elementu un cilvēka orgānu formu sintēze. Kalnu grēdas un aizas pārklātas sīkiem asinsvadiņiem kā kūstošu pavasara ūdeņu tērcītēm; krokas, līkumi un atveres izaug no kopējās ainavas ritmikas un formām un iekļaujas tajās. Ko gan nozīmē šī dīvainā glezna, kas nav ne skaista, ne neglīta, ne abstrakta, ne konkrēta, toties vizionāra gan? Šķiet, gleznas „Lielviela” kosmiskais, virpuļos savērptais izplatījums ievietots gleznas „Izlaušanās. Ardievas esībai” indivīda iekšienē. Liekas, Fišers šajos programmatiskajos darbos tiecas radīt tēlu, kura uzdevums ir pateikt, ka neeksistē ne kāds ārējs Visums, ne arī kāda savā ķermenī nošķirta indivīda iekšējā pasaule – ka visas lietas ir savstarpēji saistītas. Dzejnieks ģenerē pasaules un dvēseles metafiziskās attiecības. Pasaule ir savstarpēji mijiedarbīga garīgo un fizikālo parādību sistēma. Laikam jau vienotas matērijas teorija nodarbina ne tikai fiziķu prātus, kas cenšas izstrādāt universālus fizikālo lauku, elementārdaļiņu īpašību un to fundamentālo mijiedarbību apraksta principus. Zinātnieki Vienotā lauka teoriju kā nevar, tā nevar izstrādāt. Bet mākslinieki vizionāri var spēlēties un attēlot garīgās vai psihedēliskās praksēs gūtos pieredzējumus, vienotības sajūtu ar Visumu, dabu, augiem un vēl visu ko citu. Bez ievērības nevar atstāt arī faktu, ka gleznai izvēlēta heksagona forma, kas, no sakrālās ģeometrijas viedokļa, norāda uz kāda augstāka principa organizējošo spēku. Un tas jau kļūst reliģiozi. Šī sakrālā forma norāda uz kāda augstāka saprāta (Dieva?) esamību. Un, ja reiz tāds pastāv, tad nav šaubu, ka tas kontrolē cīņu starp labo un ļauno. Cīņa starp labo un ļauno risinās mazajos melni lakotajos koka dēlīšos iegrebtajos stāstiņos. Ar kaltiņu, „asu kā zobens”, kā dzejo Fišers, te izklāstītas neticamas fantāzijas. Uz planētas, vārdā Zeme, plosās citplanētieši un reptiļi, cilvēkēdājķirzakas un ķirzakcilvēki, daudzdimensiju būtnes, uzradies ievērojams daudzums sniega cilvēku un apkārt vazājas arī kāds avatārs, ar meditācijas apmācībām pasauli mēģina glābt budistu mūki, kaut kur kāds praktizē ajavaskas ceremoniju. Nepiedienīgas izdarības notiek gan sakrālās vietās – kā Sīnaja pussalā, Gīzas piramīdās un mistiskajā Palenkē Meksikā –, gan ne tik sakrālās – Elizejas laukos Parīzē, Metropoles operā Ņujorkā, pie Lielā Ķīnas mūra, Kālija parkā un gudrona dīķos –, un no zemiešiem tajās ir iejaukti darvinisti, sterilizētas nāriņas, neticīgie un oligarhi. Figurē vārdi „atomziema”, „evakuācija”, „raķešu konstruktori”, „humanitāra krīze”, „sēklas materiāls”, „ardievas esībai” un vēl daudzi citi. Bezrūpīgais jautājums „Kas slikts var notikt?” izteikts Fišera kokgriezumu kontekstā, kuros attēlotās šausminošās eksekūcijas ( ja vien tās ņem nopietni) simboliski stāsta par pasaulē notiekošo politisko, ekonomisko un sociālo procesu nereti acīmredzamo absurditāti un netaisnību („Netaisnība” bija nosaukums Fišera izstādei Medicīnas vēstures muzejā, par kuru mākslinieks 2015. gadā saņēma Purvīša balvu). Neticamajos notikumos iesaistītie personāži nav nekādi parastie, viņi ir no citas kastas, ar citu statusu, pārstāv citu sugu vai civilizāciju. Un šo necilvēku vajadzību apmierināšanai nodoti Zemes iedzīvotāji. Fišers nav nekāds karikatūrists, lai arī darbi izskatās pēc karikatūrām. Fišers ir simbolists, kuram rūp lielie eksistences jautājumi. Mākslinieka uzmanības lokā jau labu laiku ir sazvērestības teorijas par slepenu pasaules valdību vai vismaz slepenām organizācijām, kuras veido pasaules elites augstākais slānis – monarhu ģimenes, baņķieri, lielrūpnieki. Viņi visi ir savā starpā cieši saistīti ar darījumu, ģimenes un okultām saitēm, organizēti slēgtās ložās, klubos, komisijās utt. Tas sasaucas ar idejām, ka planētu pārvalda oligarhi, amerikāņi, masoni, ebreji un vēl sazin kas. Viņi arī ir tie īstie vēstures vai „pasaules spēles” saimnieki. Rakstnieks Deivids Aiks (David Icke) ņemas šos vēstures saimniekus aprakstīt kā ķirzakcilvēkus – kas tad arī ir Fišera darbu galvenie varoņi. Viņiem pieder vara, jo viņi ir naudas funkcionālo mehānismu pārvaldītāji. | |
 Miķelis Fišers. „Reptiloīds imobilizē halucinējošos darvinistus”. Gaismas un skaņas instalācija. Ekstrudēts polistirols, polipropēna loksnes, ORACAL® līmplēvē griezts zīmējums, LED lente, skaņa – ERROR. 600 × 600 × 600 cm. 2017 | |
| Galvenais konflikts, kas tiek izspēlēts Fišera mākslā, ir absolūti klasisks: tas ir jautājums par dažādu sabiedrības grupu atšķirīgajām ideju sistēmām, kurās dzīvojam; tas ir konf likts starp materiālismu un ideālismu. Nav šaubu par Fišera politiski un sociāli atbildīgo pozīciju, tomēr vēl būtiskāka ir mākslinieka individuālā un absolūti fundamentālā vajadzība pēc eksistences jēgas neizniekošanas. To viņš skaidri uzsvēris arī izstādes pieteikumā. Bet, lai ceļā uz ideālisma, antimateriālisma, misticisma un garīguma mērķu sasniegšanu izvairītos no patētikas, didaktikas, naivuma un vēl sazin kā, par lielu mākslinieciskās formas veiksmi kļuvis koka dēlīšu stāstiem izvēlētais parodijas žanrs. Par Venēcijas biennāles ekspozīciju „Kas slikts var notikt” (kuratore Inga Šteimane) vajadzētu runāt tā, it kā mēs ar šiem darbiem sastaptos pirmo reizi, jo auditorija, kurai tā adresēta, tos lielākoties jau arī ierauga pirmoreiz. Ja šo kolekciju uzlūko ar pirmās sastapšanās skatienu, tad iespaids ir patiešām pārsteidzošs – par ko pārliecinājos, izvaicājot Venēcijas biennālē sastaptos citvalstu apmeklētājus. Mākslinieks Imants Tillers no Austrālijas mūsu ekspozīcijā izpētīja ikvienu detaļu, lasīja un šifrēja darbu nosaukumus un uztvēra to sarkasmu. Tā ir ekspozīcija, kas iedarbojas ar savu okultisma un ezoterisma auru, tā liek uzkavēties un pētīt attēloto, lauzīt galvu. Naratīvs ir iepriekš tik neparedzams, ka attapīgajiem sagādā patiesi jautrus brīžus. Mediju atsauksmēs Latvijas ekspozīcijai veltīti tādi apzīmējumi kā „humoristiskākā”, „tracinošākā”, „daudznozīmīga”, „atsvaidzinoša”, tai piedēvēta „misticisma aura” u. tml. Interneta resursa London Art Map dibinātāja, izstāžu menedžere Dženija Džudova (Jenny Judova) raksta: „Es patiešām iemīlējos Miķeļa Fišera darbos; tie lika man palēnināt gaitu un skaļi smieties līdz pat asarām. Tā manā Venēcijas apmeklējumā bija viena no tām nedaudzajām vietām, kas patiešām lika piebremzēt straujo skrējienu un mierīgi pastāvēt katra tēla priekšā. Daudzi latvieši, kurus es pazīstu, ir dīvaini apolitiski. Iespējams, tāpēc, ka Latvija ir maza valsts, kurā nav dabas katastrofu, nav terorisma draudu, kurā ir labi laikapstākļi un laba pārtika. Ekonomika ir relatīvi stabila, bez dramatiskiem kāpumiem vai kritumiem, iedzīvotāji ir relatīvi veseli, mundri un izglītoti. Tā ir ne īpaši reliģioza, mazliet konservatīva zeme, kas pamazām sāk flirtēt ar liberālām cilvēktiesībām. Īsāk sakot, vairums latviešu, kurus es pazīstu, ir apmierināti, un tas visu to lietu padara vēl dīvaināku, jo šī izstāde bija viena no nedaudzajām, kurai izdevies uztvert to, cik izcili absurda ir šodienas politiskā situācija. Melnbalto, karikatūrām līdzīgo un ekscentrisko tēlu nosaukumi atgādina ziņu virsrakstus.”1 Savukārt Latvijas skatītājam pārsteigumu sagādā tieši lielā jaunā glezna, kuru aprakstīju iepriekš. Kokgrebumu kolekcija, lai gan arī ir jauna, turpina jau aizsākto sēriju. Arī gaismas instalācija, kuras pirmā versija pārsteidza Cēsu mākslas festivālā 2015. gadā, Venēcijas sižetiskajā izvērsumā vairs nepārsteidz – tā drīzāk šķiet kā viena kokgriezuma palielinājums instalācijā un atpaliek no tiem eksaltētajiem augstumiem, kādi izlauzās Cēsīs. Kur ir tas āķis, kāpēc pirmā sastapšanās ar koka dēlīšiem un gaismas instalāciju bijusi tik spēcīga, bet nākamā vairs nesniedz to pašu sajūsmu, nevaru pateikt; atliek vien sevi pārliecināt, ka biennāles apmeklētāji piedzīvos pirmreizīguma intensitāti. Biennāles darbu kopējā spektrā ik pa brīdim sastapos ar instalācijām un video, kas apliecināja, ka viena no mākslas šībrīža tendencēm ir saistīta ar pievēršanos alternatīvām praksēm un mistiskai pieredzei, kas ietver arī ezoteriskus naratīvus. Galvenās kuratores Kristīnes Maselas (Christine Macel) veidotais Zemes paviljons centrējās uz vides, dzīvnieku un planetārām utopijām un sapņiem – no dažādu komūnu utopijām, kas proponēja ekoloģiskas un ezoteriskas idejas, kas bija ļoti tipiskas 20. gadsimta 70. gadiem, līdz teorijām par klimata un kapitālisma stratēģiju un planētas resursu ekspluatācijas mijiedarbību. Bija arī individuālas fikcijas. Un Šamaņu paviljons. Bieži vien paši mākslinieki tiek saukti par šamaņiem – par ko atgādināts, piesaucot Boisu un to, ka tieši šobrīd mākslinieka garīgums ir nepieciešamāks nekā jebkad agrāk. Šis garīgais pavērsiens tiek raksturots ar pievēršanos meditācijai, budisma un sūfisma praksēm, terapeitiskiem rituāliem, tieksmei pēc sakrālā. Kanādiešu mākslinieks Džeremijs Šovs (Jeremy Shaw) radījis science fiction videodarbu par sektu „Limināļi” (Liminals, 2017) – cilvēku grupu, kas izstrādājusi transa sasniegšanas metodes no kundalini meditācijas līdz modernās dejas radītai ekstāzei. Šovs savā mākslā attēlo alternatīvus apziņas stāvokļus, transcendentālu pieredzi, ko sniedz narkotikas, deja, hipnoze, reliģija. Fišera darbi, lai arī formas ziņā izceļas un atšķiras, iekļaujas šo interešu grupā, kas ir viena no šobrīd aktuālām mākslas straumēm. Tiesa, būtu maldīgi teikt, ka tas ir kāds specifisks, tikai 21. gadsimtā indicējams fenomens. Okultas inspirācijas bijušas daudziem vēsturiskajiem mākslas virzieniem – romantismam, simbolismam, agrīnajam modernismam, arī 20. gadsimta otrās puses abstraktajam ekspresionismam un, protams, bezrobežu postmodernismam. Rietumu ezoterisma vēsture jāskata jau kopš renesanses, kad „okultās zinātnes” – maģija, astroloģija un alķīmija, kā arī kristiešu kabala – bija īpaši saistoši temati. Šādu skatpunktu izvēlējusies arī itāliešu ekspozīcijas kuratore Čečilija Alemani (Cecilia Alemani), izceļot itāliešu mākslas maģiskās līnijas ģenealoģiju kopš renesanses, – polaritāti starp racionālām matemātikas studijām, no vienas puses, un hermētismu un alķīmiju, no otras. Arī iepriekšējās, 2015. gada, Venēcijas biennāles Centrālais paviljons sākās ar Karla Gustava Junga sapņu un vīziju zīmējumiem no „Sarkanās grāmatas”, bet ekspozīcijas turpinājumā tika parādīti zviedru 20. gadsimta sākuma mistiķes Hilmas af Klintas (Hilma af Klint) darbi. Šajā biennālē mistisku rituālu praktizēšana parādās kā mūsdienu cilvēka garīguma un arī utopisku sapņu izpausme. Deju skolotājas Annas Helprinas (Anna Halprin) videodarbā tiek demonstrēta „Planetārā deja”, kuras rituālus Kalifornijas kalnos viņa sāka organizēt 1980. gadā kopā ar savu vīru. Abi pulcēja cilvēkus, lai kopā veidotu rituālas dejas apļus, izjustu vienotību ar planētu un dotu tai savu pozitīvo enerģiju. Viņu pārliecība un aktivitātes iekļaujas tipiskos New Age kulta uzstādījumos – pozitīva domāšana, vienotība ar dabu, planētas izdzīvošana (pēdējā attiecas arī uz Fišeru) utt. Tā teikt, darīsim, ļaudis, ko varam darīt lietas labā! Arī skates Viva Arte Viva kuratore Kristīne Masela norāda, ka izstāde koncentrējas uz humānismu un dāsnumu un pauž ideālus un utopijas ar mākslas palīdzību. Biennāles mērķis esot uzlabot cilvēku attiecības citam ar citu un arī ar dabu, lai saprātīgi veidotu jaunu, brīvu un brālīgu pasauli. Tas izklausās ļoti naivi. Tomēr nekādas citas alternatīvas jau nav. Jo negribam vairs asiņainas revolūcijas, kurās cērt galvas un pārgriež rīkles ķirzakcilvēkiem (kaut gan drusku jau asiņu kārojas). Jā, kas slikts var notikt? Ja meditēsim, nekas slikts tiešām nenotiks. Biennāli no šāda skatpunkta var nosaukt par ļoti pacifistisku, un viss pieminētais atgādina 20. gadsimta 60. gadu kontrkultūras uzstādījumu. Miers, mīlestība, brālība, nedaudz transa, zaļais dzīvesveids... pietrūkst tikai seksa (kaut gan nav tiesa – Fišera fantāziju ainās uz koka dēlīšiem seksa ainu ir daudz). Labi, atļausimies pasapņot par šo panaivo antimateriālisma ideoloģiju, ar ko nodarbojas mākslinieki un kurai svarīgāka ir ekoloģija un garīgums, nevis ekonomika un patērnieciskums. Ja to izdotos iemiesot jaunā politiskā teorijā, kas varētu transformēt politisko sistēmu... Ja visi noticētu apgalvojumam, kas teic, ka ne jau ekonomiskā izaugsme nodrošina sociālas izmaiņas sabiedrības apziņā, tad garīgi apzinīgu cilvēku daudzums sasniegtu kritisko masu un notiktu institucionālas reformas, kas nodrošinātu evolucionāras pārmaiņas visas sabiedrības apziņā! Par to jau arī ir Fišera glezna „Dzejnieks” – par transformācijas drāmu, kad unikālais indivīds, kas šobrīd nav daļa no šīs kritiskās masas, tomēr ar savu garīgo spēku spēj mainīt telpas struktūru ap sevi, apkārtējos izraisa samērā lielas bažas. Tas ir gana sens antiracionālisma konflikts, kas spilgti uzplauka jau pirms 200 gadiem postapgaismības situācijā, kurā ezoteriskās tradīcijas centās izdzīvot. Racionāli orientētajai apgaismībai romantiķi lika pretī emocionālu pārdzīvojumu, viņi apbrīnoja dabas diženumu un varenību, interesējās par folkloru, pagānismu, eksotiskām tautām, orientālismu, viduslaiku kultūru. Viens no asākajiem mehāniskā determinisma kritizētājiem bija romantiķis Viljams Bleiks. Viņš uzskatīja, ka ārpus Ņūtona universa ir palicis Dievs, Cilvēks un Dzīvība – pamatvērtības, kuru dēļ ir vērts dzīvot.2 1 Sk.: https://medium.com/@londonartmap venice2017-the-celebration-of-photoge-nic-art-8185290d4274 2 Damon, Samuel Foster. A Blake Dictionary: The ideas and Symbol of William Blake. University Press of New England, 1988. | |
| Atgriezties | |
