VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izsalkums. Pārdomas pēc izstādes „Es pieskaros sev” Jana Kukaine | |
| No 8. marta līdz 23. aprīlim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika izstāde „Es pieskaros sev”. Tajā piedalījās Rasa Jansone, Anda Magone, Ingrīda Pičukāne, Inga Meldere un Eva Vēvere. Izstāde tika pozicionēta kā feministiska – gan tās anotācijā, gan kritiķu atsauksmēs. Taču ko gan tas nozīmē? Feminisms mākslā nav vēl viens „-isms”, kārtējais mākslas virziens1. Tā domāt nozīmē uztvert feminisma mākslu tikai kā noteiktu formas vai tehnikas risinājumu. Feminisms nav tēma, un feminisms nav vienkārši „sievietes skatījums”. Sievietes skatījums var būt patriarhāls, rasistisks un seksistisks. Pārfrāzējot Bovuāru, sievietes par feministēm nepiedzimst, viņas par tādām kļūst. Arī vīrieši par tādiem var kļūt. Par feministu var kļūt ikviens. Taču tā nav partija, kurā iestāties. | |
 Ingrīda Pičukāne. „Klusuma taure. Objekts, kurā var iekliegt”. Finieris, porolons, papīrs, gumija. 2017 Foto: Valdis Jansons | |
| Feminisms ir metode, domāšanas darbība. Vēsturiski un arī mūsdienās pastāv dažādi feminisma virzieni un paveidi, katrs no tiem akcentus saliek atšķirīgi: uz politiskām un darba tiesībām, sociālo un šķirisko netaisnību, ķermeņa politiku un vēstures (tostarp mākslas vēstures) pārrakstīšanu, nacionalitāti, seksualitāti, reliģiju, valodu vai māksliniecisku izteiksmi. Visiem ir kopīga viena iezīme – jutīgums pret dzimti kā faktoru, kas spēlē vērā ņemamu lomu tālākajās kultūras konstelācijās un tātad – cilvēku likteņos. Noteiktas lietas mēs piedzīvojam tikai tāpēc – vai ar lielāku varbūtību tāpēc – ka esam sievietes un vīrieši. Šeit un tagad. Viens no centrālajiem dzimtes jautājumiem ir varas attiecības un resursu pieejamība. Resurss nav tikai nauda kontā, bet arī iespējas un cena, kas par šīm iespējām jāmaksā. Tas feminisma veids, uz kura būvēta grāmata „Daiļās mātes” un kas aktualizēts arī izstādē „Es pieskaros sev”, ir, no vienas puses, atteicies no esenciālistiska skatījuma uz dzimti, un, no otras, piedāvā uzlūkot dzimti kā izejas punktu, lai konstatētu un kritizētu sabiedrībā valdošo netaisnību, mehānismus, kas attaisno vardarbību, kā arī patriarhālā kapitālisma vērtību sistēmu. Sabiedrība sen vairs nesastāv no vīriešiem un sievietēm. Tā sastāv no turīgiem/trūcīgiem, izglītotiem/neizglītotiem, jauniem/veciem, veseliem/slimiem, mīlētiem/nicinātiem utt. vīriešiem un sievietēm, ar vai bez bērniem. Šo daudzo faktoru iespaidā veidojas noteiktas kombinācijas. Piemēram, ja tu esi sieviete, tad tev ar lielu varbūtību savā budžetā būs jāatrod līdzekļi, ko atstāt skaistumkopšanas salonos, tev ar lielu varbūtību būs nedaudz grūtāk atrast darbu (it sevišķi, ja esi „reproduktīvajā vecumā”), un tu saņemsi mazāku algu nekā šajā pašā pozīcijā vīrietis. Ja esi vientuļā māte, ar lielu varbūtību tu būsi arī diezgan nabadzīga. Ja esi māksliniece, kas savā mākslā vēlas aktualizēt savu pieredzi, bet neesi Marina Abramoviča, tad tavus darbus ar lielu varbūtību uztvers kā „sievišķīgus, pārāk specifiskus, maznozīmīgus, shematiskus un histēriskus”. Šīs „cēloņsakarības” un dubultos standartus, ar ko sastopamies diemžēl pārāk bieži, Latvijas sabiebrība bieži vien neredz kā problemātiskus, bet gan uztver kā kaut ko neizbēgamu, dabisku un pašsaprotamu – kā salnas pavasarī. To „piesedz” uzskats, ka dzimumu vienlīdzība pie mums jau ir sasniegta, tātad viss, ko varējām izdarīt, ir jau izdarīts, pārējais ir vienkārši „dzīve”. Taču nekādas „dzīves” nav – ir noteiktas iespējas, lēmumi un tiem sekojoša darbība vai bezdarbība. Reizi gadsimtā trūcīgiem, mazizglītotiem vecākiem patiešām piedzimst ģēnijs, kurš iemanto pasaules slavu. Taču daudz lielāka varbūtība to iemantot, ja taviem vecākiem tā jau ir. Vai ja viņiem vismaz ir nauda. Latvijas feministiskajai mākslai nav ne slavenu, ne bagātu vecāku, tā nebauda plašākas sabiedrības simpātijas, un pati šī māksla – atskaitot dažu mākslinieču darbību – ir drīzāk sporādiska rakstura. Tam varētu būt dažādi iemesli, dažus minēšu. Pirmkārt, Latvijā feministiskajai domāšanai ir visai niecīgas vēsturiskās iestrādes – tā arvien izskatās pēc džungļiem, kurā daži apņēmīgi indivīdi vicina savas mačetes. Otrkārt, sociālkritiska māksla Latvijā ir pabērna lomā, toties priekšplānā arvien pārliecinoši izvirzās „glamūra māksla”, „metafiziskā māksla”, „nojautu un noskaņu māksla” un „dekoratīvā māksla, kas labi izskatās banku interjeros”. Šis mākslas korpuss bieži (lai arī ne vienmēr) ir implicīti patriarhāls, konservatīvs un formālistisks. To ir ērti pirkt, pārdot, kolekcionēt un izvirzīt balvām. Treškārt, lielā daļā Latvijas sabiedrības valda feminisma analfabētisms, turklāt augstskolu mācību programmās (tostarp Latvijas Mākslas akadēmijā) feminisms ir margināla parādība. Interesanti atzīmēt, ka mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā kopš 90. gadiem feminisma atskaņas mākslā nepārprotami ir skaļākas un fundamentālākas. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, var apgalvot – lai Latvijā nodarbotos ar feminismu, vajadzīga dzelžaina nervu sistēma un milzu pacietība. Papildu visām ierastajām izstādes rīkošanas grūtībām ir jābūt gatavai atbildēt uz „specifiskiem” jautājumiem („Kas ar tevi noticis – vai vīrs pametis?”), jādzird komentāri, ka tas, ko tu dari, „degradē feminismu”, nav „īstais feminisms” vai ir tikai „ķēķa feminisms”2. Jādzird ironiski pārmetumi par to, ka izstādi atver tieši 8. martā. Ir slikti, ja esi heteroseksuāla, bet nav labi arī, ja esi lesbiete. Un kā trekns, tumsā gailējošs punkts uz „i” ir vienmēr klātesošā nepieciešamība taisnoties par to, ka šoreiz esi izvēlējusies runāt par sevi, vērst savu skatu uz sevi, pieskarties sev, nevis – žanra labākajās tradīcijās – savas maigās rokas slidināt pa vīrieša muskuļaino ķermeni3. Jo, raugi, – tiklīdz sieviete formulē teikumu vienskaitļa pirmajā personā, tā mākslas kritiķis vīrietis jūtas izstumts un noplāta rokas, jo „saruna nevedas”, lai arī sauklis „personiskais ir politisks” feminisma vēsturē ierakstīts jau pērnā gadsimta 60. gados. Vīrieši arī cieš, vīrieši arī cieš! – diskusijai savu artavu sniedz vēl viens vīrieškārtas mākslas kritiķis, piebilstot, ka dārzeņu konservēšana ir veselīgs paradums – nu kas tur slikts?!4 Šie „iebildumi” man atgādina reakciju uz grāmatu „Daiļās mātes”, kad saņēmu pārmetumus par to, ka neesmu rakstījusi par tēviem. Šī domu gaita šķiet simptomātiska – vai tiešām sievietei ir tiesības runāt par sevi un savu pieredzi, tikai piesaucot vīrieti? Cik ilgi mūsu prātus vadīs heteronormatīvā loģika, no kuras izriet, ka sievietes vārdu vērtība ir atvasināma no tā vīrieša, kas ir viņai blakus – nav svarīgi, gultā vai mākslas darbā? Kad beidzot sievietes balsij, kas skan feminisma toņkārtā, tiks piešķirtas leģitīmas tiesības, tādas pašas, kādas gadsimtiem ilgi baudījis vairums vīriešu? (Lūdzu, miniet piemēru, kad Latvijas mākslā kāda vīrieša darbi tika nosaukti par „neapstrīdami vīrišķīgiem, varbūt pat šarmantiem, tomēr tikai vīrieša pasaulei raksturīgiem, tematiski pārāk šauriem, tāpēc plašākai auditorijai nesaprotamiem un maznozīmīgiem!) Mums ir teikts, ka ar savu feminismu mēs iešaujam pašas sev kājā. Ka, „nostājušās uz kara takas”, kļūstam atbaidošas. Ka mēs smejamies pārāk skaļi, ka nepareizi audzinām bērnus, un tas viss nav labi. Mums ir draudēts ar vientulību un santehniķa pienākumu pildīšanu. Mums ir teikts: nečurā pret vēju. Bet mēs nemaz nevaram to darīt – šis sakāmais atspoguļo maskulīno, nevis femīno anatomiju. Un tieši par to ir šis stāsts – par vajadzību veikt kultūras revīziju, kas ietver valodu, mākslu, ideoloģiju un sabiedrības uzbūvi plašākā nozīmē. Feminisma paustā kritika Latvijā ir vairāk nekā vēlama, taču tās mērķis nav, kā daži apgalvo, ienīst visus vīriešus. Mērķis ir veikt resursu taisnīgāku pārdali un veidot labāku, drošāku, daudzveidīgāku un veselīgāku vidi dzīvošanai, domāšanai un mākslas radīšanai. Pēc provizoriskiem aprēķiniem izstādi „Es pieskaros sev” muzejā apmeklēja vairāk nekā 17 tūkstoši cilvēku. Viņu vidū bija skolēnu grupas, filozofijas, mākslas un antropoloģijas studenti, tūristi, kuratori, kāzu ceremonijas dalībnieki, ģimenes ar bērniem, mākslinieki. Bija cilvēki, kuri, izgājuši cauri izstādei, sajuta vienīgi izsalkumu, ko rosināja Rasas Jansones instalācija „Diēta”, un bija tādi, kas fotografējās pie krāsainajām burciņām. Daži apmeklētāji rūpīgi izlasīja izstādes koncepciju, pašķirstīja pievienotās grāmatas un līdz galam noskatījās Evas Vēveres video. Ingrīdas Pičukānes „Klusuma taurē” iekliedza vien retais, galvenokārt bērni, kuri (pagaidām) spēj paust savas emocijas bez īpašas aiztures. Andas Magones lielformāta izdruka ar divām kailajām sievietēm tika rūpīgi izpētīta, it īpaši pusaugu zēnu acīm. Ingas Melderes albumi no šķirstīšanas padiluši, bet arvien lietojami. Kāds ir izstādes sausais atlikums? Es nezinu. Gribētu cerēt, ka kādam tā ļāvusi ieraudzīt savu īsto feminismu – to, kas ir aktuāls šeit un tagad un kas tik ļoti līdzinās izsalkuma sajūtai. Taču burciņa lečo vai ķepīga ievārījuma to nespēs remdēt – ja nu vienīgi uz tās etiķetes ir rakstīts tavas vecmāmiņas stāsts, kas kādubrīd kļūst arī par tavējo. 1 Tā, piemēram, apgalvo mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis, lai gan viņa rakstīto reizēm ir grūti uztvert citādi kā pensionēta karavīra atmiņas par kādreizējo kauju spozmi un skumjas par tagadnes vienmuļo pelēcību. 2 Tā recenzijā „Feminists esmu es” (publicēts Arterritory.com, 07.04.2017.) apgalvo mākslas kritiķis Vilnis Vējš, kļūdaini pieņemot, ka feminisma māksla nedrīkst reflektēt par sievietes ikdienas dzīvi, nedz arī uzrādīt kaut mazāko sievietes subjektivitātes pazīmi. Patriarhāli aizbildnieciskā manierē Vējš feministēm piedāvā „labākas” tēmas, proti, kosmosu un nākotnes paredzēšanu. Neapstrīdot, ka galaktikas dzimtes aspekts un nākotnes gaisa piļu fallisko formu kritika ir daudzsološi temati, nevar nepamanīt, ka Vēja pozīcija parāda dziļu pārrāvumu starp gaidām no feminisma mākslas Latvijā un reālo, lai arī „nepareizo”, mākslas praksi. Zīmīgi, ka līdzīgus pārmetumus par „neīstā” feminisma īstenošanu saņēma arī feministiskais zīns „Samanta” (sk., piemēram, Bankovskis, Pauls. Dāmu paradīzē. Publicēts Satori.lv, 08.02.2017.). 3 Muskuļi kā stereotipisks maskulinitātes atribūts izvēlēts apzināti. 4 Sk. Vērpe, Kārlis. Pieskaršanās māksla. Studija, Nr. 113, 2017, 46.–47. lpp. Jāpiebilst, ka Vērpes recenzija šajā kompānijā bija vienīgā, kas uzrādīja vērā ņemamu sapratni un dzīvu, nevis formālu interesi par izstādes pieteiktajām tēmām. | |
| Atgriezties | |
