studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Somu bosanova Valts Miķelsons „Modern Life!” Helsinku mākslas muzejs (HAM), Helsinki 03.03.–30.07.2017.

Skats no izstādes „Modern Life!” Foto: Hanna Kukorelli © HAM

Dažādās mākslinieku dzīves un radošās darbības simtgades izstādēs bieži vien pietiek apkopot darbus no zelta fonda, lielākai publicitātei pievienojot kādu liecību par jaunatklātiem faktiem vai mazāk zināmu daiļrades pusi. Nacionālu valstu jubilejas izstādes ir lielāks izaicinājums. Viens no scenārijiem ir rādīt ainas no militārām uzvarām, varonīgām revolūcijām un veiksmīgiem politiskās situācijas pagriezieniem. Nav grūti iztēloties, ka Latvijas Republikas simtgades svinību sakarā 2018. gadā tiks prezentēta ne viena vien šāda varoņteika. Somija savu simtgadi atzīmē šogad, un Helsinku mākslas muzejs (HAM) piedāvā citu – miermīlīgāku, bet ne mazāk patētisku – stāstu. Izstāde „Modern Life!” (Modernā dzīve), kas iekārtota muzeja trešā stāva izstāžu zālēs, ir piecu Somijas muzeju kopprojekts, kura interešu lokā ir arhitektūra, vizuālā māksla, fotogrāfija un dizains. Atbilstoši tam izstādē skatāmi gan ēku modeļi, gan vietējās paklāju izgatavošanas tradīcijas modernizācijas paraugi, arī glezniecība, ekspozīciju fragmenti no Somijas dalības starptautiskās izstādēs, mēbeles un mode. Izstāde apskata laika periodu no 1917. līdz 1968. gadam, jeb „politiski sašķeltas, agrāras un trūcīgas zemes kļūšanu par modernu, urbanizētu un starptautisku labklājības valsti” (no izstādes koncepta apraksta). Telpas iekārtojums kopumā seko hronoloģijai, ar atsevišķu vēstures aspektu un epizožu palīdzību rādot šo virzību uz modernitāti. Nacionālpatriotisku karavaroņu vietā te darbojas arhitekti Eliels Sārinens (Eliel Saarinen) un Alvars Ālto (Alvar Aalto) un vieglatlēts Pāvo Nurmi (Paavo Nurmi), bet māšu-varoņu – piemēram, 20. gs. 20.–30. gadu modes, aktu un moderno aprindu fotogrāfe Emija Foka (Emmi Fock) un apģērba un mājas preču zīmola Marimekko dizaineres. Viņu mērķi ir laika gara atspoguļošana, labāka dzīves kvalitāte, Somijas starptautiskā atpazīstamība vai vienkārši peļņa. Starp aplūkotajiem notikumiem – laikraksta The Chicago Tribune augstceltnes konkurss 1922. gadā, kas ļāva Sārinenam veidot veiksmīgu karjeru ASV (lai gan konkursā tika izvēlēts cits projekts), dalība Milānas triennālē, kas veicināja Somijas stikla dizaina atpazīstamību, 1952. gada Olimpiskās spēles Helsinkos un atzinīgi vērtētā Somijas dalība Monreālas „Expo 1967”. Tas ir pašapliecinošs, optimistisks stāsts. Viens no nedaudzajiem šī stāsta negludumiem saistīts tieši ar olimpiskajām spēlēm. Sākotnēji tās bija paredzēts sarīkot 1940. gadā, tomēr kara dēļ tās tika pārceltas. Ekspozīcijā iekļauta spēļu plakāta skice no 20. gs. 30. gadiem, kā arī notikušo spēļu versija, uzrādot teritorijas, kuras Somija pēc kara zaudēja. Tikmēr tolaik pazīstamākā somu olimpieša Nurmi veidols sasaucas ar idejām par rasu tīrību, kas bija guvušas atsaucību daļā 30. gadu somu sabiedrības. Arī glezniecības atlase izstādē ienes kritiskākus akcentus. Izvēlēta virkne abstraktu kompozīciju no 20. gs. 50.–60. gadiem, no kurām lielākā daļa iekārtas griestos virs šī paša laikposma modes ekspozīcijas (lai gan, atšķirībā no daudzām Latvijas Mākslinieku savienības pēdējā laika izstādēm, Helsinkos darbi ir adekvāti nostiprināti un izgaismoti). Atlasi pavadošais teksts ref lektē par ilgo laiku, kas bijis nepieciešams, lai plašākā sabiedrībā abstraktā māksla tiktu pieņemta. Līdzīgās noskaņās skatīta tēlniecība publiskajā telpā, izceļot Sibēliusa pieminekli Helsinkos, kura bezpriekšmetiskajai kompozīcijai kompromisa nolūkos pievienots reālistisks komponista galvas atveids. Tomēr kopumā izstāde nenodarbojas ar modernisma un progresa jēdzienu izvaicāšanu, un šie, kā arī vairāki citi disonējošāki stāsta elementi drīzāk rada iespaidu, ka tā ir kāda noslēgta pagātne un ka sabiedrība problēmas ir veiksmīgi pārvarējusi. Pēdējo gadu starptautisko politisko procesu kontekstā tieši šī pozīcija ļauj izstādi salīdzināt ar patētiskajām simtgažu skatēm. Vēl vairāk, lepošanās ar vērienīgu sporta pasākumu un starptautisku izstāžu organizēšanu, veiksmīgu dalību un uzvarām tajās neviļus sasaucas ar dažādu autoritāru režīmu maigās varas praksēm. Daļa no iemesla meklējama arī vizuāli efektīgajā, vērienīgajā ekspozīcijā. Zīmīgi, ka tekstā muzeja mājaslapā uzskaitīti izstādes iekārtotāji un dizaineri, bet kuratoru vārdi nav minēti. Toties iekārtojuma multidisciplinaritāte – neskatoties uz tālaika avangardistu darbu klātbūtni – nevainojami sasaucas ar Latvijā proponēto radošo industriju jēdzienu un politisko vēlmi piešķirt prioritāti pelnošam, veiksmīgam, valsts atpazīstamību veicinošam radošumam, kritiskus, eksperimentālus un izvaicājošus projektus atbīdot perifērijā. Iespējams, izstādes kopiespaidu vislabāk raksturo neliels melnbalts video, kas eksponēts blakus durvīm, kuras savieno abas ekspozīcijas zāles. 20. gs. 60. gadu sākuma klipā Laila Kinunena (Laila Kinnunen) izpilda kādas klasiskas brazīļu bosanovas adaptāciju somiski, bet kadrus ar moderni ģērbto dziedātāju papildina somu stikla izstrādājumu tuvplāni. Tā ir kā saldi sentimentāla sala, kurā patīkami pakavēties un iztēloties došanos pretī progresam vieglā sambas ritmā, tomēr komplicēto mūsdienu Eiropas nacionālo identitāšu kontekstā grūti to pieņemt bez zināmas ironijas.

Atgriezties