VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Klusuma formas Agnese Jeromāne Edvards Munks un „Klusuma sezona” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs 21.04.–02.07.2017. | |
 Linda Zīvere. Bez nosaukuma. No sērijas „Klusumā”. Audekls, akrils, eļļa. 140 × 180 cm. 2017 Foto: Baiba Priedīte | |
| 21. aprīlī ar starptautisku semināru „Munks satiek Rotko Daugavpilī” un jauna izstāžu cikla „Klusuma sezona” atklāšanu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs atzīmēja četru gadu pastāvēšanas gadadienu. Svinīgo pasākumu ievadīja nebijis notikums – pirmo reizi Latvijā tika izstādīts Edvarda Munka oriģināldarbs „Advokāta Ludviga Meijera portrets”(1909), kas deponēts no Tronheimas Mākslas muzeja Norvēģijā. Abu ģēniju – Rotko un Munka – satikšanās Daugavpilī ir nozīmīgs notikums mākslas centra attīstībai kā reģionālajā, tā starpvalstu institūciju līmenī. Pateicoties vērienīgajām aktivitātēm, pašlaik Daugavpils cietokšņa Artilērijas arsenāla ēka kļuvusi par radošu platformu māksliniekiem no visas pasaules. Starptautiskie simpoziji, kas tiek rīkoti Marka Rotko centra rezidenču programmas ietvaros, katru gadu aicina profesionālus māksliniekus piedalīties darbnīcās, apmainīties ar pieredzi un radīt mākslas projektus, kas nereti papildina centra esošo kolekciju. „Klusuma sezona” apvieno četras personālizstādes un divas kopizstādes. Katrs no projektiem savā unikālā veidā reflektē, diskutē un runā par klusumu un tā formām, un trīs no tiem ievelk pretrunīgu sajūtu pieredzē, rosinot jautājumu, vai absolūts klusums vispār ir iespējams. Linda Zīvere, latviešu māksliniece, kas dzīvo un strādā Dānijā, divus mēnešus uzturoties rezidencē Daugavpils cietoksnī, radījusi darbu sēriju ar nosaukumu „Klusumā”. Zīveres lakoniskajā glezniecībā, klusums drīzāk ir nevis stāvoklis, bet vieta, no kuras sākas personīgi un garīgi meklējumi. Ērinas Louloras (Erin Lawlor, Lielbritānija) personālizstāde „Onomatopoēze” atklāj juteklisku un spēcīgu nostalģiju pēc netveramām vietām, sajūtām un atmiņu fragmentiem. Onomatopoēze nozīmē neverbālu skaņu atdarināšanu. Ja mēs varētu piešķirt nostalģijai skaņu, tad krāsu viļņi, ko māksliniece rada ar savu ķermeņa kustību un virtuoziem otas triepieniem, atklāj tās redzamo formu. Līdzīgs process novērojams kimātikā – zinātnē, kas pēta skaņas viļņu mijiedarbības vizualizāciju. Radot savus „viļņu pierakstus”, māksliniece eļļas krāsu jauc ar šķīdinātāju un ar lieliem otas triepieniem klāj to uz slapjas grunts uz horizontāli novietota audekla, tādējādi veidojot plūstošas, neparedzamas līnijas. Izstādē redzamie darbi tapuši gandrīz trīs gadu laikā, uzturoties Londonā, Losandželosā un Daugavpilī. Māksliniece cer, ka skatītājs var uztvert šo vietu ietekmi uz krāsu izvēli – tā, piemēram, darbi, kas tapuši pērn, starptautiskā gleznošanas simpozija „Mark Rothko 2016” laikā, ir piesātināti ar Latgales dabu – rīta miglu, mākoņiem, gaismu un tās unikālo krāsu paleti. Vienlaicīgi Ērinas Louloras daiļradē saskatāmas arī tiešas atsauces uz baroka mākslu – kas vairākkārt pieminētas gan intervijās, gan arī izstādes ievadtekstā. Šo lielformāta kompozīciju līniju plūdums un krāsu piesātinātība vērotāju ieved transcendetālā dziļumā, liekot izšķīst mākslinieces radītajos viļņos. Literārās atsauces darbu nosaukumos – „Tīģeri, Tīģeri”, „Gaismas sprauga mākoņos (Džins izlaists no pudeles)”, „Pīpene pie dārza loga” – atklāj arī mākslinieces aizrautību ar dzeju, literāro darbu valodu un saturu, kas bieži vien ir ierosmes avots darbu tapšanai. Mākslinieces darbi atstāj neizdzēšamu iespaidu par viņas daiļradi kā sava veida dienasgrāmatu, kurā pierakstīti nevis notikumi, bet sajūtas par notikumiem – dziļi intīmiem un mūžīgi klātesošiem. Savukārt Ričarda Denija (Richard Denny, Austrālija) personālizstāde „Klusuma ēra” pārsteidz ar dinamisku saturu. Mākslinieka daiļrade dzirksteļo no krāsām, raksturiem un stāstiem, kas ir tikpat aizraujoši, cik paša mākslinieka personība un dzīves gaitas. Ričards Denijs ir dzimis Lielbritānijā, pašalaik dzīvo Melburnā un lielāko daļu savas profesionālās karjeras veltījis fotografēšanai. 2009. gadā, uzturoties Marseļā, Francijā, viņš uzgājis vecas topogrāfiskās kartes, ar kurām arī sācies viņa kā gleznotāja ceļojums. Savos darbos Denijs izmanto jauktu tehniku, pēc noskaņojuma un kompozicionālās nepieciešamības līmējot, griežot, piešujot un gleznojot iedomātus vai reālus personāžus. Kartes tiek izmantotas kā fona materiāls un vienlaikus kā atsauce uz notikumu vēsturi, paša dzīves ceļiem un to pavērsieniem. Viens no šādiem pavērsieniem 2014. gadā atvedis mākslinieku uz Rotko centra gleznošanas simpoziju. Izstādē redzamie darbi tapuši šogad, uzturoties Daugavpilī jau atkārtoti. Mākslinieku interesē vēsturiski fakti, notikumi, biogrāfijas. Viņu uzrunājusi arī Daugavpils cietokšņa vēsture un arhitektūra, notikumi, kas norisinājušies šajā apkartnē. Kā izrādās, mākslinieka vecvectēvs ir bijis latvietis, kurš 1895. gadā emigrējis uz Lielbritāniju. Izstādē „Klusuma ēra” uz melnām sienām skatāmi tēli, kas tverti ekspresīvās pozās, radot netiešas asociācijas ar Voldemāra Matveja antropomorfajām figūrām. Māksliniekam ir svarīga gan stila vienotība, gan uzbūves un formas elementi – spilgtas krāsas, stilizētas figūras, spēcīgi raksturi. Katram no darbiem ir piemeklēts atbilstošs nosaukums, kas, balansējot starp humoru un nopietnību, atklāj mākslinieka pārdomas par novēroto gan savā dzīvē, gan apkārtnē. Izstādes anotācijā rakstīts: „Savu troksni izvēlieties gudri!” – ikvienu aicinot palūkoties uz laikmeta vispārējo raksturu, informācijas un trokšņu pārpilnību un tās radīto orientācijas zudumu. Pēc mākslinieka domām, ir pienācis laiks ieklausīties klusumā. | |
| Atgriezties | |
