VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Iezīmētā teritorija
Raimonds Kalējs
Kristaps Zariņš. „Privāti”
Galerija „Māksla XO”
06.04.–04.05.2017.
 
Kristaps Zariņš. „Privāti. Salna”. Audekls, krāsainie zīmuļi, akrils. 150 × 150 cm. 2016
Foto: Raimonds Kalējs
 
Vērtējot pēc pēdējā gada laikā radīto darbu un sarīkoto personālizstāžu skaita, Kristapu Zariņu gandrīz var pielīdzināt itāļu baroka mūzikas ražīgākajam komponistam Antonio Vivaldi, kuram bija piešķirti gluži vai neierobežoti resursi iedvesmas mūzu kontos. Līdzīgi minētajam mūziķim, kurš ar savu hiperaktivitāti spēja līdzās skaņdarbu sacerēšanai strādāt par pedagogu, vadīt orķestri un piedevām vēl būt ordinēts priesteris, arī Zariņš, neskatoties uz laikietilpīgo prorektora administratīvo un pedagoga darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, spēj atlikušās diennakts stundas atlicināt gleznošanai, kas šoreiz bija rezultējusies zīmuļa un akrila tehnikā izpildītu darbu sērijā personālizstādē „Privāti” galerijā „Māksla XO”.

Paanalizējot gleznotāja interešu attīstību hronoloģiski, jāsecina, ka tematiski šī ekspozīcija turpināja iepriekšējās, pērnā gada martā šai pašā galerijā skatāmās personālizstādes „Dārzs” stīgu, spēlējot viegli erotisku prelūdiju florālajam pavasara ziedonim un priekšplānos akcentēti iesaistot Botičelli veneriskajām grācijām līdzīgos jaunavu tēlus. Atšķirībā no minētās izstādes, šoreiz autors ekspozīcijas viengabalainību bija panācis ar kvadrāta formātiem, tikai variējot to parametrus no kamerdarbu lieluma – sākot no 30 x 30 cm – līdz monumentāliem – 140 x 140 un 150 x 150 cm izmēra darbiem. Tehnikas izvēlei ir būtiska loma gleznu vēstījuma kontekstā, jo krāsainie zīmuļi simboliski norāda uz atgriešanos pie bērnišķīgi tieša apkārtējās pasaules krāsu redzējuma, atmetot pieaugušo sabiedrības uzspiestās normas un ienirstot fantāzijas brīvībā – fantāzijas, kas aplūkotajā gadījumā ļāvusi dabā esošo personisko telpu piepildīt ar legāli seksuāli rosinošiem jaunavīgiem augumiem. Reālais, mākslinieka un viņa dzīvesbiedres iekoptais Jūrmalas mājas daiļdārzs šajās gleznās pārvērsts par oāzi priežu meža vidū, par krāšņu filmas kadru vai teātra skatuvi, kuras scenogrāfiskās kompozīcijas pamatā ir sirreāli erotisku elementu sintēze ar botānisku precizitāti traktētajos priežu stumbros, neskaitāmajās daudzkrāsainajās puķēs un falliskajos burkānos, kas panteiskā vienotībā satikušies ar grāciju figūrām, skeletiem un uz sētas sēdošajām vārnām. Meiteņu kailie ķermeņi teatrāli izspēlē visdažādākās lomas, sākot no augus stādošām vai ravējošām dārzniecēm, līdz pat vāveriski veikli kokos sakāpušām nimfām, kuru vaļīgās pozas pasvītro pavasara hormonālo vētru diktēto libido.

Tēlojums zīmuļu tehnikā uz audekla prasa papildu slodzi un koncentrēšanos un vienlaikus piešķir darbiem emocionālu ekspresivitāti, kas iegulst štrihos, to ritmu vibrācijās un krāsās, viešot gluži vai metafizisku un noslēpumainu noskaņu. Lai arī privāti iezīmētā teritorija ir dziļi personiska, tā, duāli uztveramās zīmēs un alegorijās ietērpta, hipotētiski atklāj autora domu gammu, ļaujot skatītājam izvēlēties sev tuvāko interpretāciju – piemēram, ziemīgi vēsā toņkārtā ieturētajā darbā ar mironi viens saskatīs simbolistu iecienīto nāves tēlu, kamēr cits – tēlainu rudens salnas atspoguļojumu.

Kristapa Zariņa darbos nav panorāmisku plašumu vai žanriski viegli sagremojamu tēmu – ir tikai privāta un šajā gadījumā publikai atslepenota personiskās dzīvestelpas vizualizācija, kuras pamatā ir analītisks dabas vērojums un tās strukturēts dalījums krāsās un formās, nekautrīgi tieša savu fantāziju eksponēšana, kā arī profesionāla spēja to visu servēt kvalitatīvā kompozīcijas estētikā. Skatītājam tika piedāvāta ekskluzīva iespēja kļūt par personiski uzrunātu un aicinātu viesi Zariņa Jūrmalas rezidences Ēdenes mūžzaļi ziedošajā dārzā un ielūkoties mākslinieka domu skatuves aizkulisēs.

Šajā izstādē bija redzami Kristapa Zariņa teiksmainā dārza ziediņi. Augļi bija nogatavojušies nākamajā – maija otrajā pusē atvērtajā personālizstādē „Un atkal „ziedošu jaunavu pavēnī”” Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē.

 
Atgriezties