VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Implantu medības Eduards Dorofejevs Ieva Iltnere. „Implants” Galerija „Māksla XO” 08.05.–30.05.2017. | |
 Ieva Iltnere. „Kapsulas viesnīca”. Audekls, akrils. 150 × 180 cm. 2017 Foto: Renārs Derrings | |
| Izstāde „Implants” bija jau trešā Ievas Iltneres izstāde pēdējo četru gadu laikā galerijā „Māksla XO”. Kā bija rakstīts preses relīzē, to varēja uzskatīt par „noslēgumu tēmu ciklam, kas aizsākts un risināts izstādēs „Ne vien, bet arī” (2014) un „Bābele” (2015)”. Tomēr, neskatoties uz tematisko radniecību, jaunā izstāde izskatījās daudz piesātinātāka ar metaforām un simboliem, caur kuriem mūsdienīgas parādības ar mākslinieces radīto tēlu palīdzību spēja pacelties līdz filozofiskam vispārinājumam. Šķita, ka izstāde bija sasniegusi nepiespiestu līdzsvaru starp mākslas darbu saturu un to formālo risinājumu, un abu vienotāja loma dīvainā kārtā piederēja implantam – metaforai, kas vizuālu daudzveidību papildina ar intriģējošu vēstījumu. Izstādes nosaukums ļoti organiski iekļāva eksponētās gleznas kopējā tematiskajā laukā un vilināja ne vien vizuāli baudīt kā allaž eleganto Ievas Iltneres glezniecību, bet arī mēģināt atšifrēt, kādā veidā jēdziens „implants” parādās katrā no darbiem. Sadzīves valodā vārdam „implants”, protams, ir medicīniskas konotācijas ar kādu sintētisku materiālu, kas aizvieto kaulus vai citus audus organismā. Tomēr simboliskā nozīmē tas varētu būt jebkurš svešķermenis vai mākslīgi radīts priekšmets, kas saglabā sistēmas veselumu, bet neizbēgami kontrastē ar jauno vidi. Implants kā pretstats dabiskajam ved pie pārdomām par fundamentālām attiecībām starp mākslīgo un dabisko, bet, atšķirībā no romantiskās izvēles par labu dabai, Iltneres vizuālajās interpretācijās nav viennozīmīga emocionālā vērtējuma. Māksliniece paliek uzticīga savam lielajam gandarījumam – vērot pasaulē pastāvošo daudzveidību tās visbrīnumainākajās kombinācijās. Izstādē eksponētos darbus savstarpēji saistīja tēlainas atskaņas, kas ļāva pārvietoties nepārtrauktā simboliskā naratīvā, nezaudējot saiti ar kopējo tēmu. Pat tik maza un šķietami nenozīmīga detaļa kā darbu nosaukumi, kas uzrakstīti ar zīmuli uz sienām (līdzīgi varētu izskatīties mākslinieces domu vai noskaņu fiksācija viņas piezīmju blociņā) saglabāja vieglu improvizācijas šarmu un aicinājumu sekot līdzi mākslinieces tēlu meklējumiem, šaubām un interpretācijām. Savukārt Iltneres vizuāli atpazīstamie personāži un situācijas, citāti un konceptuālās atsauces deva iemeslu aizdomāties par aktuālām tēmām, kas skar katru no mums. Izolācija un vientulība, noslēgta telpa ar saviem noteikumiem, rēgiem un mītiem – vai arī droša vieta, kurā esi neaizsniedzams, ārpus kontroles un novērošanas. Gleznā „Kapsulas viesnīca” dzīvojamā telpa ar stiklotām sienam meža vidū ir vizuāli atvērta un noslēgta sevī vienlaicīgi. Vientuļnieka mītne kā ģeomet riski striktas formas implants neregulārās dabas ķermenī. Tomēr daudz dramatiskāk par arhitektonisku iejaukšanos izskatās mirgojoša televīzijas ekrāna baltās gaismas bezdibenis, kas kā draudīgs svešķermenis mīt gandrīz katrā mājā – kā siena, kā ievelkošs caurums vai informatīvu troksni izstarojoša ierīce. Implanti Iltneres darbos paradās ne tikai kā racionāla opozīcija dabai, bet arī spilgti vizuāli kontrasti. Apaļi siena rituļi ar savu cilindrisko formu duras romantiskā vērotāja acī tāpat kā taisnstūra reklāmas vairogi, jo paralēli dabai svešajai ģeometriskajai pareizībai šie svešķermeņi implantē dabas vidē arī racionālas, mehanizētas lauksaimniecības un tirgus ekonomikas funkcionēšanas principus. Protams, ne tikai informācija vai priekšmeti – arī cilvēks var būt svešķermenis, kā, piemēram, darbā „Diaspora”, no kura uz mums caur metāla žogu skatās nenosakāmas tautas pārstāvji, kas vienlaikus līdzinās Krievijas impērijas oficieriem un mūsdienu Austrumeiropas viesstrādniekiem. Dīvaini un nesaprotami simboliski svešinieki – citas kultūras implanti, ar kuriem visa Rietumu pasaule mēģina iemācīties sadzīvot. Tomēr gleznas vēstījuma viennozīmīga interpretācija ātri atduras pret ķieģeļu sienu, kas ne tikai veido fonu šīs dīvainās diasporas pārstāvjiem, bet arī norāda uz visām tām sienām, kas mākslīgi norobežo cilvēkus un tautas. Sienas tēla informatīvā klātbūtne mūsu dzīvē pēdējā laikā ir tik ļoti pieaugusi, ka, līdzīgi kā pirms trīsdesmit gadiem latviešu mākslinieku supergrafikās, siena kā zīme atkal kļūst aktuāla. Vairākos izstādes darbos bija saskatāma arī dabas aizsardzības tēma. Salocīts meža ainavas zīmējums, kurā ģeometriski pareizas locījumu vietas attēlotas ar hiperreālistiski iluzoru efektu, noskaņoja uz pārdomām par dabas izmantošanu – tāpat kā ovālās formas darbs, kurā kā melnā peļķē redzamas nevis zvaigznes, bet ar komunikācijas kabeļu un vadu diegiem salāpītas tumšas debesis. Pārsteidzoši, ka implantu tēmu var attiecināt arī uz mākslas vēsturi. Vismaz tādas domas rosījās galvā, stāvot pie gleznas „Crème de la crème”, kurā blakus Džefa Kūnsa slavenajam balonu sunītim attēlota Bruno Vasiļevska klusā daba. No vienas puses, spriežot pēc nosaukuma, darbu var uztvert kā mākslinieces cieņas apliecinājumu abiem māksliniekiem. Tomēr vārds „implants” kā ledus šķemba Kaja acī atkal maina darba uztveri, un aiz Vasiļevska nemanāmi parādās t. s. „franču grupas” mākslinieki, Miervaldis Polis un citi, kuru eksperimenti ar fotoreālismu un citiem „buržuāziskās” mākslas stiliem savulaik kā implanti iedūrās Padomju Latvijas mākslas dzīvē. Un kaut gan, radot šos darbus, Ieva Iltnere, visticamāk, domāja pavisam par kaut ko citu, mēs, uz brīdi pārtraucot implantu meklēšanas spēli, varam sajust, ka šī māksla ir pa īstam dzīva – proti, tā eksistē un mainās līdz ar laiku, brīžiem atskatoties pagātnē un brīžiem nejauši pareģojot arī nākotni. | |
| Atgriezties | |
