VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ko lai es ar šo iesāku? Ieva Vīksne Gunta Podiņa. „Mēs neesam neredzami” Latvijas Fotogrāfijas muzejs 06.04.–07.05.2017. | |
 Gunta Podiņa. „Bez nosaukuma”. 2011–2015 Foto: Gunta Podiņa | |
| Apmeklējot izstādes un iedziļinoties mākslas norisēs, vispirms mēdzu izlasīt pavadošo tekstu un tikai tad apskatīt to, kas izkārts pie sienām. Guntas Podiņas izstāde nebija izņēmums. Tekstā vienā no teikumiem par socioekonomisko realitāti un tās varoņiem bija pieminēts, ka izstāde spēj pievērst sabiedrības uzmanību neredzīgo un vājredzīgo cilvēku problēmām un dzīvesveidam. Latvijas Fotogrāfijas muzejs fokusējas uz fotogrāfijas praktiskajiem aspektiem, tās vēsturi un funkciju, tāpēc liekas piemērota vieta šādai izstādei: antropoloģiska dokumentācija, pētījums par cilvēku dzīvi noteiktā reģionā ar tam specifisku problēmu un izaicinājumu klāstu. Ja izstādes mērķis bija pastāstīt par apkārto notiekošo un likt pārdomāt un novērtēt to, tad tas veiksmīgi sakrita ar muzeja mērķiem un uzdevumiem. Taču es aizdomājos par to, ka izstādi bija iespējams uztver arī no cita skatpunkta. Uz baltajām sienām bija skatāmi vairāki cilvēku portreti, kas savukārt vērās skatītājā – ar redzēt nespējīgām acīm, kuru skatiens vērsts tik augstu, ka, šķiet, lūkojas uz Dievu vai pats sava galvaskausa saturā. Šie cilvēki atklājas mums bez „normalitātes” aizsega un cenzūras. Viņi uzrunā ar savu bezbalsīgo kliedzienu: „Mēs neesam neredzami!” Tikpat spēcīga vizuālā valoda ir viņu roku un plaukstu fotogrāfijām, jo lielai daļai neredzīgo un vājredzīgo rokas gandrīz aizstāj acis un tauste palīdz redzēt. Tās ir plaukstas, kas iepazīst apkārt esošo sejas pēc to izliekuma vai tekstūras. Viņi redz, tikai pavisam citādi – un arī sapņo citādi. Prātā velku paralēles ar Intas Rukas un Diānas Arbuses fotogrāfijām, kurās bērni un pieaugušie parādīti patiesi savā būtībā, bez atvainošanās vai aizbildināšanās. Taču Guntas Podiņas izstādes attēlos redzamā patiesība, realitātes dokumentācija bez lielām provokācijām normalizē portretētos cilvēkus un vidi. Tās ir blokmājas, izdrupušas un bedrainas ielas, noplukušas virtuves ar vaskadrānu apklātiem galdiem. Ar nabadzību un visur klātesošu bezcerību. Ar cīņu un vēlmi būt. Ar šaubām un neticību citiem un rītdienai. Un man šķiet, ka mūsu platuma grādos ar šo vairs nevienu nevar pārsteigt vai līdz sirds dziļumiem aizkustināt. Šo vēstījumu paspilgtina arhīva materiāli, kas izceļ idillisko pagātni un rada iespaidu, ka komunistiskā iekārta daudz vairāk rūpējās par šo cilvēku labklājību un likteni. Ir sāpīgi, un nepamet netaisnīguma sajūta, taču parādās „vidējā pilsoņa” jautājums „Nu un?” vai „Ko lai es ar šo iesāku?” Jautājums, kāda ir bijusi autores personiskā motivācija veidot izstādi, man palika neatbildēts. Pietuvināšanās šo cilvēku stāstiem raisīja empātiju un iepazīstināja ar nepazīstamu kopienu, taču beigās aizgāju prom, tā arī līdz galam neaizkustināta. Secināju, ka sērija kā dokumentāls darbs, realitātes fiksācija pilnībā pilda savas funkcijas, taču, apskatot šo darbu kā daļu no Rīgas Fotogrāfijas biennāles, kas sevi pozicionē kā laikmetīgu mākslas notikumu, īsti netapa skaidrs, kā šī sērija iekļaujas laikmetīgās mākslas kontekstā. Pie sevis pārdomāju, vai sociāla dokumentālā fotogrāfija bez atrisinājuma vai sava veida kulminācijas spēj būt mūsdienīga un aktuāla. Arhīvu izmantošana dažādos formātos jau kādu laiku dominē autorfotogrāfijas lauciņā, bet vai vienmēr tā palīdz sasniegt mērķi un vai pati arhīva lietošana tādējādi nekļūst pašmērķīga? „Mēs neesam neredzami” gan radīja sentimenta pilnas pārdomas, taču bija zaudējusi saikni ar tagadni. Gan tēli, gan vide, gan arhīva materiālu lietojums likās piederīgi kādam citam laikam. Tāpat kā Arbuse un Ruka. | |
| Atgriezties | |
