studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Rasējuma varā Eduards Dorofejevs Paulis Liepa. „Daiļo mākslu kabinets” Mūkusalas Mākslas salons 23.03.–06.05.2017.

Paulis Liepa. „N8317R”. Finieris, papīrs, augstspiede. 33 × 33 cm. 2017 Foto: Paulis Liepa

Jauno Pauļa Liepas personālizstādi Mūkusalas Mākslas salonā varēja gaidīt ar ziņkārīgu nepacietību un pieklusinātu trauksmi, līdzīgi kā mēs gaidām iecienīta seriāla nākamo sezonu vai grāmatu cikla kārtējo turpinājumu. Trīs iepriekšējās izstādes jau deva pietiekami labu priekšstatu par mākslinieku interesējošām tēmām, vizuālās valodas specifiku un mākslas darbu tehnikas īpatnībām, lai varētu mierīgi ar saldas intrigas sajūtu baudīt Liepas grafikas eksperimentu jauno sēriju. Šoreiz izstāde atkāpās tālāk no ikdienas priekšmetiskās realitātes, lai palūkotos uz lieliem procesiem, kas virza pasauli. Nenoliedzami viens no šādiem fundamentāliem dzinuļiem ir vara visplašākā nozīmē, un to mākslinieks savos daudzslāņainajos grafikas darbos preparē ar veselīgas ironijas devu. Pašu Pauli Liepu var pieskaitīt pie tā saucamās „klusās mākslas” piekritējiem, kuri uzskata, ka autoram nav jārunā par saviem darbiem, ļaujot mākslai pašai nest vēstījumu un patstāvīgi cīnīties par skatītāja emocijām un interesi. Var izklausīties, ka šāda veida brīvība skatītāju var dezorientēt interpretāciju bezgalībā, bet patiesībā katrs mākslinieka rūpīgi uzkonstruētais tēls sasniedz mērķi, neprasot autora komentārus. Izstādes kontekstā arī mākslinieka vara pār skatītāja uztveri var kļūt par vienu no šī plašā fenomena šķautnēm. Liepas darbu kontekstā vienmēr aktuāls paliek jautājums par robežlīniju, aiz kuras grafikas jēdziena pastāvēšanu var sākt apšaubīt. Tomēr ar katru izstādi arvien skaidrāk var redzēt, kā pats mākslinieks konsekventi paplǎina grafikas pastāvēšanas teritoriju un radošo izmēģinājumu lauku. Šīs izstādes darbi turpināja Liepas eksperimentus ar vairākās kārtās līmētām, sietspiedes tehnikā apdrukātām papīra loksnēm, kas pārklājoties veido sarežģītas struktūras, ko varētu saukt par telpiskām kolāžām. Darbu formas daudzslāņainā struktūra, kurā vairāki tēli un vēstījumi pastāv vienlaicīgi, bet atrodas dažādās varas pozīcijās, atbalsojas arī darbu blīvi sapresētajā semantiskajā struktūrā. Abos gadījumos pakļautie apakšslāņi un virskārtas grafiski izteiksmīgās zīmes veido dramatisku spriedzi starp universālu skaidrību un subjektīvu tēlainību. Izmantojot rasējuma tehnisko valodu, Liepa, no vienas puses, turpina izzināt realitāti, atspoguļojot to stingrā kārtībā un ar ģeometrisku precizitāti, bet, no otras puses, nepalaiž garām iespēju izmantot mistifikāciju. Augstspiedes tehnikā veidotie darbi atgādina aizmirstas liecības vai nejauši atrastus dokumentus, kuru ikdienišķi neuzkrītošajam izskatam piemīt liels ticamības efekts. Neieslīgstot mistifikācijas naratīvā, šie darbi atgādina par to, cik grafika ir ierasta un klātesoša parādība mūsu dzīvē un ka tās vara pār mums ir tik pašsaprotama, ka mēs to ikdienā nemaz nemanām. Tomēr, skatoties uz mākslas darbiem, kuri tik ļoti atgādina rasējumus, shēmas un grafikus, pārņem arī pesimistiska nojausma, ka, iespējams, dzīves pamatā tomēr ir mehānisms vai mašīna, kuru mēs neesam izgudrojuši, bet kuras vadītāji vai inženieri mēs naivi cenšamies būt. Totāla kontrole pār dzīvi ir varas utopiskais mērķis, un militāra vara, protams, ir vistiešākais, bet ne visefektīvākais veids, ja to salīdzinām ar tādu atklātu un šķietami humānu kontroles veidu kā novērošana un informācijas vākšana. Uz šādām domām uzvedina atsevišķi Liepas darbi, kuros militāras mašīnas kā suverēnu zemes gabalu pavadoņi tiek nomainīti pret tēmēkļa krustiņu vai objektīva rāmīti, caur kuru kāds kāri raugās uz šo pasauli. Kam ir informācija, tam ir vara. Šajā aspektā nevar nepieminēt, ka jau pašā izstādes neuzkrītošajā nosaukumā „Daiļo mākslu kabinets” paslēpts ironisks zemteksts. Jēdziens „kabinets”, ko izmantojam, lai apzīmētu darba kabinetu, ir jauno laiku izgudrojums un sabiedrības intelektualizācijas produkts. Kabineta sākotnējā funkcija renesanses laikā tika atvasināta no lādēm, kurās glabājās dažādi priekšmeti – materializētas zināšanas par pasauli. Atšķirībā no plašām, gaišām galerijām, kas bija paredzētas mākslas darbu eksponēšanai, kabinets bija neliela istaba, piekrāmēta ar visdažādākajiem priekšmetiem – sākot no herbārijiem un eksotiskiem suvenīriem līdz kristāliem un maģiskiem artefaktiem. Vēlāk šādas kolekcijas deva impulsu pirmajiem tematiskajiem muzejiem un arī t. s. kunstkamerām – „mākslas kabinetiem”, kuros dominēja dīvaini cilvēka vai dabas radīti priekšmeti, atlasīti atbilstoši īpašnieka gaumei un interesēm. Bet kunstkameras pildīja arī reprezentatīvas funkcijas, proti, demonstrēja īpašnieka zināšanu plašumu un spēju iegādāties unikālas lietas. Citiem vārdiem – to, cik tālu sniedzas kolekcionāra intelektuālā vai fiziskā vara pār pasauli. Un par to visos laikos liecinājis viņa „daiļo mākslu kabinets”.

Atgriezties