VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Digitālās jūras dzelmes Santa Mičule Amālija Smita. ΜΗΧΑΝΙΚΟΣ Galerija „Alma” 10.04.–19.05.2017. | |
 Amālija Smita. Videoinstalācija „Michanikos”. Divkanālu video, 4 min 17 sek., līmēta kaņepju virve, krāsots saplāksnis. 2015 Foto: Vents Āboltiņš | |
| Amālija Smita (Amalie Smith, 1985) ir viena no atzītākajām jaunās paaudzes dāņu māksliniecēm, kura saņēmusi vairākus prestižus apbalvojumus. Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgada programmas ietvaros apskatāmā izstāde ΜΗΧΑΝΙΚΟΣ (Michanikos, kuratore Lizete Riņķe) bija dažādos medijos veidota instalācija. Starpdisciplināra pieeja ne vien raksturo Smitas radošo darbību, bet kļuvusi arī par ļoti būtisku darbu sastāvdaļu – viņa apvieno gan dažādus vizuālās mākslas medijus, gan aktīvi iesaista rakstīšanu, papildinot darbus ar izvērstām esejām un izdodot hibrīdgrāmatas. Rīgā aplūkojamā izstāde demonstrēja mākslinieces mēģinājumus ar dažādu mediju mijiedarbošanu atklāt jaunas to iespējas un estētiskās iedarbības zonas. Amālijas Smitas mākslinieciskais redzesloks ir ļoti plašs – viņu interesē dažādu laikmetu un kultūru fenomeni, un savus darbus viņa padara par to krustošanās vietu. ΜΗΧΑΝΙΚΟΣ impulsa pamatā bijusi grieķu tautas deja, saukta arī par sūkļu zvejnieku deju – sūkļu zvejniecība savulaik bijusi ļoti bīstama nodarbošanās, kas daudziem laupīja dzīvību vai nopietni sakropļoja. Divu lielu ekrānu videoinstalācijā, kas bija izkārtoti vienā no galerijas „Alma” aptumšotajām izstāžu telpām, bija redzama sūkļu zvejnieku deja divos dažādos izpildījumos: vienā to veica kustību fiksējošā kostīmā ietērpta dejotāja, savukārt otrā ekrānā viņas kustības atkārtoja nirēja figūras animācija. Pirmajā brīdī gan ideja, gan tās izpildījums šķita ārkārtīgi vienkārši – nekas pārsteidzošs tehnoloģisko iespēju laikmetā. Taču aplūkojot instalācijas video ilgāk, tas kļuva gandrīz hipnotizējošs. Pirmajā uztveres līmenī šo iespaidu radīja telpas scenogrāfiskais iekārtojums, kas atgādināja jūras dzelmi un it kā atdzīvināja plakanos attēlus un nekustīgos objektus. Spilgti scenogrāfiskie efekti bieži vien varēja šķist pārāk „izklaidējoši”, mēģinot kairināt iztēli ar dažādu triku palīdzību. Lai arī Smitas izstāde bija visnotaļ sensuāla (toņu, gaismu, skaņu kopums diezgan spēcīgi iedarbojās uz maņām), taču tas viss palīdzēja koncentrēt skatītāja uzmanību, nevis izklaidēja viņu. Pašās dejas kustībās bija jaušams kaut kas līdz galam nesaprotams un pat makabrisks, ko pastiprināja arī paralēlie videokanāli. Neviļus radās jautājumi, kurā ekrānā redzamā attēlu plūsma ir „īstāka” un vai šāds īstums vispār ir attiecināms uz digitālo mākslu? Māksliniece nebija centusies pārsteigt skatītāju ar kādu pseidofilozofisku dejas vēstījumu vai piesātināt redzamo ar spēcīgām emocionālām nokrāsām. Izstādē izveidotās struktūras bija neitrāli vizualizēti domu pieturpunkti, kādos māksliniece bija izvēlējusies aplūkot viņu ieintersējušo tēmu – stāstu par antīku deju, kas tiek restaurēta moderno tehnoloģiju valodā. Šķiet, ka māksliniece neuztver mūsdienu un seno kultūru kā pretstatus un viņas skatījums uz kultūras fenomeniem nav laika nogriežņu ierobežots. Amālija Smita veido starpkultūru tramplīnus, kas vienlaikus apvērš arī laiktelpas dalījumus. Šis princips vēl lielākā mērā atklājās skulptūrā „Boy”, kas bija ģipša atlējums daļai no sengrieķu zēna skulptūras, ko savulaik atradis viens no sūkļu zvejniekiem, kā arī neona cauruļu objekts „3D”, kura principi tika izmantoti skulptūras „Boy” izgatavošanā – tēlniecības darba oriģināls tika skenēts trīs dimensijās, radot 3D modeli no polisterēna putām. Skulptūru grupā bija redzama līdzīga tēlu reinkarnācija kā video instalācijā, proti, viens un tas pats tēls tika realizēts dažādos medijos, starp abiem saglabājot nabassaiti – tēli neizbēgami atsaucās viens uz otru un savdabīgā veidā turpināja dzīvot „viens otrā”. Jautājumi, ko savos darbos aktualizē Amālija Smita, nav radikāli jauni – virtuālo tehnoloģiju jaunradītā realitāte un tās attiecības ar „tradicionālo” realitāti nezaudē savu aktualitāti jau vairākus gadu desmitus, un tehnoloģiskais progress turpina atklāt jaunas šo attiecību šķautnes. Smitas izstāde nepozicionēja tos kā pretstatus; māksliniece drīzāk tiecās radīt jaunu mākslas telpu, kurā šīs abas paradigmas mijiedarbojās. Jāuzsver, ka izstāde bija daļa no Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgada programmas, kas, atšķirībā no daudziem citiem ar fotogrāfiju saistītiem notikumiem Latvijā, uzsvaru lika tieši uz foto medija starpdisciplinaritātes iespējām iepretim tradicionālajai izpratnei par fotogrāfiju kā statisku attēlu. ΜΗΧΑΝΙΚΟΣ ilustrēja šķietami neierobežoto māksliniecisko potenciālu, kas mūsdienās piemīt kombinācijai „attēls + tehnoloģija”. Amālijas Smitas radītie darbi bija hiperrealitātei radniecīgs īstenības atspulgs, taču līdzība balstījās uz māksliniecisko tēlu pārnesumiem, nevis to mehānisku kopēšanu. Šeit, protams, nāk prātā aizvien aktuālās Valtera Benjamina idejas par mākslas darbu tā tehnoloģiskās reproducēšanas laikmetā – tehnoloģiju attīstība 21. gadsimtā tikai padziļina neskaidrības par mākslas radīšanu kā mehānisku procesu. Vienlaikus tikpat skaidrs ir arī tas, ka māksla ir kaut kas sarežģītāks par tās radīšanas nosacījumiem (pat ja tie nav mazsvarīgi) un arī virtuālo mediju objektiem var piemist kas aurai līdzīgs. | |
| Atgriezties | |
