VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Quo vadis, res publika? Piezīmes par 57. Venēcijas biennāli Inga Bunkše | |
| „Vai esat ievērojuši, ka tikai nāve modina mūsu jūtas?” reiz rakstīja par Rietumu pasaules sirdsapziņas spoguli dēvētais rakstnieks Albērs Kamī. Iešana cauri Itālijas paviljona mākslinieka Roberto Kuogi (Roberto Cuoghi) instalācijai „Kristus imitācija” (Imitation of Christ, 2017) atgādina slīkšanu – nāves tuvums ir tik pārliecinošs, ka trūkst gaisa, bet tajā pašā laikā ieelpot nedrīkst – tas tikai pasteidzinātu šīs iluzorās dzīves beigu tuvošanos. Kuogi darbs gan nav par nāvi, bet par Kristus portretējumu. Neviens nezina, kāds izskatījies Kristus, un stereotipiskos priekšstatus par to pēdējo divsimt gadu laikā radījuši mākslas darbi. Roberto Kuogi izveidojis citu portretu, radot neskaitāmas mirušā Kristus ķermeņa fikcijas dažādās sabrukšanas pakāpēs. Skatītājam ir iespēja atrasties blakus šiem ķermeņiem, pieskarties puvušajai miesai, ieelpot smaku, kas šķietami atgādina anatomikumu vai morgu. Darbs sākas ar nelielu ražotni, kas tiražē viduslaiku teksta „De Imitatione Christi” – pamācības, kā sasniegt askētisku pilnību, – iedvesmotas Kristus statujas cilvēka augumā. Tad tās tiek novietotas uz galdiem garā, caurspīdīgā plastmasas tunelī, rādot secīgu matērijas sabrukšanas procesu. Tās pārpalikums beigās tiek izžāvēts un novietots pie sienas jau zināmajā Kristus mocekļa pozā. Izstādes nosaukums – „Il Mondo Magico” – ir aizgūts no pazīstamā antropologa Ernesto de Martino 1948. gadā publicētās grāmatas, kurā aprakstīts maģijas un iztēles transformējošais spēks. Maģiskie rituāli ir kā instruments, ar kuru palīdzību cilvēki mēģinājuši atrast savu identitāti mainīgos vēsturiskos un sociālos apstākļos – kara un pēckara gados. Arī mūsdienās cilvēki ir dezorientēti, vērtību sistēma mainās un nevar uzticēties pat tam, ko redzi savām acīm, – un šādā situācijā mākslas ilūzija ir „reālāka nekā realitāte”, saka Itālijas paviljona kuratore Čečīlija Alemani (Cecilia Alemani). Lai pievērstu sabiedrības uzmanību „realitātei”, māksliniekiem jākļūst aizvien oriģinālākiem, jālauž „stereotipi” un „aizspriedumi”. Tomēr arī nāves noslēpumainība nespēj saistīt uzmanību vairāk kā ikvakara TV seriāls. Venēcijas biennāles centrālo skati „Viva Arte Viva” šogad veidojusi kuratore Kristīne Masela (Christine Macel), Pompidū centra galvenā kuratore. Viņas piedāvātais izstādes dalījums deviņos paviljonos iecerēts kā atvērts ceļojums cauri atmiņām, pieredzei, zināšanām, mākslinieka neatkarībai un sadarbībai. Izstādē piedalās daudzi izcili mākslinieki ar brīnišķīgiem darbiem, tomēr – visticamāk, lielo ekspektāciju dēļ – skate neatstāja gaidīto iespaidu. Izvēlētie mākslas darbi vai nu pārāk plakani atspoguļo kuratores nodomu – kā paviljonos, kas veltīti Zemei vai šamaņiem, kur pārņēma sajūta, ka skaties National Geographic raidījumus, – vai, gluži otrādi, ir interesanti, uzrunājoši, bet, šķiet, tikpat labi varētu atrasties arī citas koncepcijas paviljonā. Lielāko vilšanos sagādāja Dionīsa paviljons, kas solīja himnu sievietes ķermenim un tā seksualitātei, jutekliskumam un priekam (bet kādēļ gan Dionīss lai iemiesotu šīs sievišķās ķermeniskās brīvības izpausmes?), taču realitātē bija tikai blāvs solītā atspulgs. Rezultātā skatītāju uzmanību vairāk piesaistīja paviljonu un satelītpasākumi, nevis centrālā skate, lai gan to noteikti vērts aplūkot daudzu izcilu mākslas darbu dēļ, kuru atlase ir nozīmīga kaut tāpēc vien, ka aptver gandrīz visu pasauli – no Grenlandes pamatiedzīvotāju inuītu mākslas līdz Ķīnas autoru darbiem –, tā nodrošinot redzējumu dažādību, un arī tāpēc, ka tā iepazīstina ar jauniem vai mazāk zināmiem vārdiem – no vairāk nekā 120 māksliniekiem, 103 nekad nav piedalījušies Venēcijas biennāles galvenajā izstādē. Kari, konflikti, politiskais cirks. Iepriekšējā biennālē šīs tēmas aktualizēja kurators Okvui Envezors (Okwui Enwezor), šogad tās spēcīgāk nekā jebkad agrāk ieskanas vairāku valstu ekspozīcijās. Tunisijas un NSK pārstāvniecības akcentē vienu problēmu – brīvību pārvietoties. NSK ir 1992. gadā Dienvidslāvijas mākslinieku grupas izdomāta utopiska valsts bez kartē iezīmētām robežām. Šogad, pēc 25 gadiem, NSK ir izveidojusi savas „valsts” paviljonu un izsniedz pases ikvienam, kurš vēlas kļūt par tās pilsoni. Tomēr turku mākslinieka Ahmeta Ejita (Ahmet Öğüt) veidotais ceļš pēc šīs pases ir fiziski neērts – slīpa grīda, tumša, šaubīga telpa, augstas kāpnes, kuru galā kā tronī sēž ierēdņi, kas izsniedz šo dokumentu – tā Ejits Kafkas stilā vēlējies parādīt birokrātijas šķēršļus un pazemojumus, kas jāpārvar bēgļiem, kuri meklē patvērumu Eiropā. Tunisijas pārstāvniecībā pēc dažiem, tostarp arī neērtiem, jautājumiem ikviens var saņemt freesu – fiktīvu ceļošanas dokumentu, kas izgatavots no tāda paša papīra un drukāts tādiem pašiem burtiem kā daudzu Eiropas savienības valstu pases, kuras ļauj brīvi pārvietoties visā pasaulē. „Mēs vēlējāmies parādīt globālās sistēmas, kurā dzīvojam, absurdumu, ko nosaka tas, vai mums ir vai nav legāls ceļošanas dokuments,” to komentē kuratore Lina Lazāra (Lina Lazaar). | |
 Ervīns Vurms (Erwin Wurm). „Vienas minūtes skulptūra” Izstāde „Par tikumiem un netikumiem īsumā” (Just about virtues and vices in general), kurā skatītāji tika aicināti sekot instrukcijām un izveidot vienas minūtes skulptūras Austrijas paviljons 2017 Foto: Inga Bunkše | |
| Bēgļu krīze sabiedrībā uzjundījusi neskaitāmas emocijas, kas atspoguļojas ar Venēcijas biennālē. Aktuālie notikumi, tieši pārtopot mākslas darbos, nereti vairāk līdzinās plakātiem vai politiskiem uzsaukumiem, un māksliniekus, kuri veido akcijas, nevar nošķirt no sociālajiem aktīvistiem un piketētājiem par mieru un sociālajām problēmām. Daudzi izmantojuši Venēcijas biennāles milzīgo auditoriju, lai ar savu balsi pievērstu uzmanību pasaules karstajiem punktiem, un pat vāktu līdzekļus, kā to dara dāņu-islandiešu mākslinieks Olafurs Eliasons (Olafur Eliasson) Kristīnes Maselas veidotajā izstādē Dārzu Centrālajā paviljonā. Sociālās mākslas meistardarbnīcā „Green light – An artistic workshop”, kas veltīta bēgļu krīzei, top no stienīšiem sastiprināti daudzskaldņi, kas, papildināti ar zaļu lampiņu, atgādina nelielu Eliasona darba repliku. Lai izgatavotu tādu lampu, vajadzīgi divi cilvēki. Viens no viņiem ir bēglis (šo projektu veidojot jau trešo reizi, Eliasons aicinājis tajā piedalīties vairākus desmitus bēgļu), otrs – izstādes apmeklētājs. Sarunājoties un sadarbojoties viņi „radošajā procesā iepazīst viens otru mazliet labāk,” stāsta Eliasons. Vienlaikus viņš akcentē Eiropas Savienības nespēju risināt nelegālās kontrabandas un ar to saistītās industrijas sekas. Katrs, kurš iegādājas lampu par 250 eiro, ziedo naudu bēgļu atbalsta un integrācijas programmām. Neparastā situācija izsit no ierastības kā vienu, tā otru meistardarbnīcas dalībnieku, mudinot ieklausīties pretējās puses problēmās un pārskatīt savus stereotipus. Līdzsvara sašūpošana, izsišana no nemainīgā normālības stāvokļa ir bijis Eliasona virsuzdevums, un to viņš demonstrē arī savā videovizītkartē, kuru veidojuši visi izstādes „Viva Arte Viva” mākslinieki.1 Bēgļi – reāli cilvēki no bēgļu patvērumu vietām, kā arī iezemieši – darbojas arī citos mākslas projektos, izpelnoties mediju nesaudzīgu kritiku. Jāteic, ka redzot, kā cauri Eliasona darbnīcai, kājas mētādami un publiku iesaistīdami, „vilcieniņā” saķērušies dejoja Brazīlijas mākslinieka Ernestu Netu (Ernesto Neto) projekta „Um sagrado lugar” (Svētā vieta) dalībnieki – hunikuini cilts iezemieši no Brazīlijas lietusmežiem, arī mani pārņēma neomulīga sajūta – itin kā balagānā apskatei būtu izceltas dziļākās, svētākās jūtas. Bet par naudu pat velns danco, par lielu naudu (cerams) – arī hunikuini. Dienvidāfrikas māksliniece Kendisa Breica (Candice Breitz), kuras darbs skatāms viņas dzimtās valsts paviljonā, jau vairākus gadus uzklausa no Sīrijas, Angolas, Somālijas un citiem nemierīgās pasaules reģioniem izbēgušo stāstus. Breica no antropoloģijas aizņēmusies intervijas metodi un, lai ieinteresētu lielāku auditoriju, šos stāstus aicinājusi izstāstīt Holivudas zvaigznes Džulianu Mūru un Aleku Boldvinu, kuri bez grima, vienkārši sēžot krēslā, atklāj sešus no tiem. Tie apvienoti filmā „Mīlas stāsts”, kurā Breica, prasmīgi izmantojot režijas un montāžas paņēmienus, izveidojusi aizkustinošu un emocionālu vēstījumu. Marks Bredfords (Mark Bradford), kurš pārstāv ASV paviljonu, daļu ekspozīcijas pārnesis uz veikaliņu Venēcijā, kurā savus darinājumus var pārdot ieslodzītie. Viņš sava projekta akcentu pārcēlis no darba rezultāta uz attiecībām ar grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Darba anotācijā Bredfords uzsvēris, ka, strādājot ar šiem cilvēkiem, māksliniekam jābūt gatavam dzirdēt to, ko vēlas viņi, nevis jācenšas uz citu nelaimes rēķina izgatavot glancētus mākslas darbus. Arī Austrālijas māksliniece Treisija Mofeta (Tracey Moffatt) apspēlē „Bēgļu tiesības” un „Pamatiedzīvotāju tiesības”, kā to jau pirms ekspozīcijas apskatīšanas vēsta apdrukātā auduma reklāmas soma. Ekspresīvākais no četriem darbiem – video „Vigil” – publiku sagaida jau uz paviljona ārsienas un, stāvot rindā, to var paspēt noskatīties pat vairākas reizes. Tajā samontētas divu veidu epizodes. Vienas ņemtas no Holivudas filmām, un tajās aktieri – piemēram, Elizabete Teilore, Kerijs Grānts, Ketlīna Tērnere, Donalds Sazerlends – lūkojas caur aizkara spraudziņu vai binoklī veras tālēs, vai ir šausmās iepletuši acis. Otrs attēlu kopums ataino skatus ar pārpildītām bēgļu laivām, kādus bieži redzam ziņu kanālos. Abas grupas mijas, radot iespaidu, ka aktieru sejās redzamās grimases ir reakcija uz bēgļu laivām, kas aizvien vairāk tuvojas krastam. Spriedze pieaug, māksliniecei aizvien kāpinot redzamās emocijas, paātrinot attēlu maiņas tempu un pretstatot Holivudas tiražētās tēlotās emocijas īstām ciešanām. Stāsts par sociālo atbildību, kuru risina Mofeta, attiecas gan uz bēgļiem, gan katras valsts pamatiedzīvotājiem. Neizprotamas situācijas, neprognozējami apstākļi, neparedzamas briesmas izraisa apjukumu un iedveš bailes. Nonākot tādās situācijās, cilvēki, lai sevi pasargātu, nereti reaģē spontāni, rīkojoties pretēji sabiedrībā pieņemtajām normām. Tās ir sajūtas, kas pārņēmušas sabiedrību, saskaroties ar „bargo reālismu”, – tā pašreizējo situāciju Vācijas paviljona izstādes ievadtekstā nodēvējusi kuratore Zuzanna Pfefere (Susanne Pfeffer), Kaseles Fridericianum muzeja direktore. Šīs sajūtas provocē jauni, ielas apģērbā tērpti dejotāji mākslinieces Annes Imhofas (Anne Imhof) piecu stundu garajā performancē „Fausts”. Viņi lēni pārvietojas zem vai virs stikla grīdas, kas sadala zāli, reizēm sastingst tādā kā agresīva kautiņa, bezpalīdzīga embrija vai vēl kādā neērtā vai skatītājus provocējošā pozā. Klausoties šajā monotonajā mūzikā, pārņem nemotivēts satraukums, pat briesmu sajūta, kas ir vēl satraucošāka tāpēc, ka nekas nenorāda uz tās cēloni. Tomēr visbaisākā sajūta rodas, vērojot dejotāju un skatītāju saskarsmi – tā ir vienaldzīga. Zemē guļošs ķermenis, kuram pāri kāpj gājēji, turpinot savas gaitas, līdzīgi kā performances skatītāji – tāda aina varētu būt vērojama jebkurā pārpildītā pilsētas laukumā. Kā Gētes „Faustā”: „Jau ļaudis bariem klusu spiežas, Pilns laukums, ielas visgarām, Un vēl nāk bars pakaļ baram, Lūst spieķis, kaukā zvani.”2 | |
 Lī Vans (Lee Wan). „Īstais laiks. Sapņi griežas līdzi Mēnesim” Dienvidkorejas paviljons 2017 Foto: Inga Bunkše | |
| Nomācošo noskaņu jau pie ieejas uzdzen sargsuņi, kas apsargā ar drāšu žogu nodalītu teritoriju starp paviljonu un rindā stāvošajiem skatītājiem (lai tiktu Vācijas paviljonā, bija jāstāv vismaz stundu garā rindā), provocējot noteiktas ievirzes izjūtas – katrs sevī, vēsturē vai aktuālajos notikumos var atrast kādu „melno caurumu”, „ieslodzījuma vietu”, kuru gribētu izravēt no atmiņas. Performances izraisītās provokatīvās un skaudrās emocijas iespaidojušas arī žūriju un nesušas Vācijas paviljonam „Zelta lauvu” par labāko nacionālo dalību 57. Venēcijas biennālē. Apbalvošanas ceremonijā, vētrainiem aplausiem skanot, žūrijas priekšsēdētājs Manuels Borha-Viljels (Manuel Borja-Villel) izvēli pamatoja ar vārdiem: „Spēcīga un neērta instalācija, kas uzdod neatliekamus jautājumus par laiku, kurā mēs dzīvojam.” Uz ārējiem kairinājumiem, kas nenovēršami iedarbojas uz mūsu piecām maņām, cilvēks var reaģēt instinktīvi, un šīs reakcijas nevar mainīt vai ietekmēt. Izglītība un pieredze parasti ļauj saskatīt lietu un notikumu būtību, cēloņsakarības, tās vērtēt un gudri reaģēt. Pēdējos gados, kad informācijas telpu pārplūdina tik daudz gan apzināti, gan aiz muļķības veidotu viltus ziņu, kas ar interneta palīdzību izplatās neticamā ātrumā (un vairs nav nosakāms, vai tās radījuši politiķi vai sekotāju kāri blogeri), izveidojusies situācija, kurā vairs nav iespējams atrast uzticamu ziņas avotu, saprast, ko informācijas devējs domājis patiesībā un kāds bijis viņa rīcības motīvs. Aplamību nogurdinātie homo sapiens vairs necenšas izprast būtību, bet ļaujas izdomājumiem. Jo tā ir vieglāk. Pēcpatiesības laikmets. Tāpēc ir tik svarīgi iedarbināt otro apziņas daļu. To, kura vēro, salīdzina, uzkrāj domas un sajūtas un radoši apstrādā tās. To, ar kuras palīdzību, vērtējam ārējo pasauli un reaģējam uz to. Lai šo apziņas stāvokli attīstītu, nepieciešams atslēgties no ikdienības, pārdomāt lietu un notikumu cēloņsakarības. Un būtu lieliski, ja tam izdotos atlicināt laiku regulāri. Esot iesaistītiem elektroniskās dzīves virpulī, starp feisbuku, vatsapa ziņu pīkstieniem un pļāpām, dzenoties pēc laikiem un sekotājiem, mums neatliek laika saprast atšķirību starp nozīmīgu un triviālu notikumu, starp īstu ziņu un feiku, arī starp īstu un viltotu mākslas darbu. Šādos gadījumos mēdz teikt, ka „laiks visu noliks pa vietām”, – parasti ar to domājot vairākus gadu desmitus. Arī Kristīne Masela biennāles izstādes koncepcijā raksta, ka cer uz cilvēcisko būtņu spēju „saprātīgi veidot jaunu, brīvu un brālīgu pasauli”. Jauna pasaule, jauna sabiedrība parasti veidojas revolūcijās un karos. Mums jādzīvo šeit, šajā sabiedrībā, tāpēc svarīgi ir apstāties, padomāt un, iespējams, tieši laiks, kas veltīts pārdomām, ļaus ieraudzīt sabiedrības un tostarp mākslas attīstības ceļu. Mākslinieki labi zina brīvā laika cenu; zina, cik svarīgs ir laiks ārpus sabiedrības, skats no malas. Var to dēvēt par eskeipismu, bet mūsdienās tā ir akūta nepieciešamība, lai spētu distancēties no ikdienas ritma un rūpju radītā bezdomu stāvokļa. Masela piesauc otium – vienu no romiešu tikumiem, radniecīgu grieķu schólē – sevis garīgo pilnveidošanu. Tā ir telpa iekšējai brīvībai, brīvam laikam, pusceļš starp slinkumu un rīcību. Romiešiem tā bija privilēģija, mūsdienās tas ir kontrasts biznesa pasaulei. Mākslinieki šo privilēģiju māk ne vien novērtēt, bet arī izmantot. Tāpēc viņi bieži vien dzīvo savrupi, nododas apziņas paplašināšanas eksperimentiem, ļaujas bohēmai, īsi sakot, dzīvo mākslinieka dzīvi. Tas ļauj paskatīties uz sabiedrību no malas, un, iedarbinot iztēli, pārvērst notiekošo tēlos. Katram tas nav dots un nav ļauts, tāpēc māksliniekus mēdz dēvēt par sabiedrības sirdsapziņu. Mākslinieki savos darbos nereti uzdrīkstas teikt to, ko sabiedrība zina vai vēl tikai nojauš, bet neuzdrīkstas formulēt. Kāpēc lai sabiedrība uzticētos māksliniekam? Varētu taču domāt, ka viņš slēpjas aiz mākslas darba, ka mākslā viss ir ilūzija. Arī teātris ir uztveres malds, bet skatītāji tic, ka „aiz maskām slēpjas dievība”3. 19. gadsimta britu filozofs un ideālists Džons Stjuarts Mills ticēja, ka ir sabiedrības locekļi, kuri spēj domāt par nākamajām paaudzēm, par savu valsti, par cilvēci, izjust līdzjūtību un atbildību, bet būtu smieklīgi ticēt, ka, piemēram, vairākums valdības pārstāvju vispārējo labumu un taisnīgumu varētu stādīt augstāk par savas šķiras interesēm.4 Nodoms rada nošķīrumu. Iespējams, ka viens no kritērijiem, kā atpazīt īstu mākslas darbu, ir mākslinieka nodoms. Ja mākslinieks strādājot domājis par savu laiku, par sabiedrību, par vispārējo labumu, tad gan darbam, gan tā radītājam var ticēt. Kā cilvēks šis mākslinieks var būt ar dažādām rakstura vājībām, bet tas neietekmē viņa mākslas nozīmīgumu. Un var būt arī tādi visnotaļ jauki ļaudis, kuri, radot mākslas darbu, domā tikai par savu personīgo labumu. Tāda ir cilvēka daba.Reizēm nodoms ir slēpts (drīzāk uzmanīgi jāvērtē tādi darbi, kuru radītāji skaļi un pārliecinoši deklarē cēlas idejas) un maldinošs. Lasot nesamierināmi pretējos viedokļus par izstādi „Neticamā vraka bagātības" (Treasures from the Wreck of the Unbelievable), kas jau ilgi pirms tās atklāšanas divās Venēcijas pilīs – Palazzo Grassi un Punta della Dogana – sacēla milzīgu ažiotāžu, šķiet, ka šoreiz tā sanācis Demjenam Hērstam. Daudzi, arī es, viņu uzskatījuši par konformistu un izmanīgu naudas pelnītāju. Arī šī izstāde tiek saukta par „atavistisku kapitālistisku teātri”, par ko liek domāt arī ražīgais Hērsta arteļa darbs – katra skulptūra izgatavota trīs līdz piecos veidos, dažādos izmēros un no dažāda materiāla: dārgie varianti – no marmora, alabastra, zelta, bronzas; lētākie – no poliestera. Tomēr izstādei ir kāds cits virsuzdevums. Tā ir tik nesaudzīga sabiedrības nedomāšanas kritika, ironija par tās muļķību un uzticēšanos feika informācijai, ka no sabiedrības puses tiek uztverta kā izsmiekls. Acīmredzot esam to pelnījuši. Hērsta feiks ir pamatīgi nostrādāts – no leģendas par nogrimušo kuģi ar vārdu „Neticamais” (tā rakstība izstādes nosaukumā ļauj izlasīt arī, ka stāsts patiesībā ir par "neticamo vraku") līdz cienījama izskata un izmēra stiklotām vitrīnām, pārpildītām ar „senām” monētām, rokassprādzēm, fibulām, zobeniem un to „zinātniskiem” aprakstiem. Vienā no Palazzo Grassi zālēm novietots arī mūsdienu muzejam atbilstošs interaktīvs rīks, kurā skatītāji var izlasīt „zinātnisko” informāciju par katru „dārgumu”. Skulptūrās rodamas atsauces no senās Grieķijas, Romas, acteku, Ķīnas, Āfrikas, Indijas, Bali u. c. kultūrām, reizēm pat vairākas vienā darbā vienlaikus. Kādu „antīku” manuskriptu rotā teksts „In this Dream” – mākslinieka vārda anagramma, bet „senas” grieķu monētas – uzraksts „Made in China”. Izstāde ietver arī norādes uz popkultūru, sākot no Mikimausa un spēļu robota, līdz popmūzikas elkiem – amerikāņu reperi Farelu Viljamsu „Nezināmā faraona” tēlā vai Riannu – „Guļošās sievietes” izskatā. Darbu aprakstos saplūdināti īsti fakti ar izdomājumiem un izmantoti nepatiesi argumenti, kas veidoti tā, lai atgādinātu pētījumos balstītus pamatojumus un pilnīgi sajauktu galvu lasītājam, kurš tik labi nepārzina attiecīgo jomu, tāpat kā daudzu mūsdienu mediju izplatītās viltus ziņās. Piemēram, pie skulptūras „Hidra un Kali” rakstīts: „To, ka daudzroku sievietes un septiņgalvu čūskas laulība pastāvējusi, apliecina Pergamonas Zeva altāra austrumu frīze (2. gs beigas p. m. ē.), kurā dieviete Hekate tiek attēlota ar trim sejām un sešām rokām un, satvērusi tajās lāpu, zobenu un šķēpu, tā atkal cīnās ar gigantisko čūsku.” Palazzo Grassi centrā četru stāvu augstumā izslējies Dēmons – izstādes milzīgākā skulptūra. Viņa galva – baismīgs vieplis ar atieztiem dzīvnieka zobiem un izkārtu mēli, vāļājas turpat blakus. Skulptūras prototips ir angļu dzejnieka un gleznotāja Viljama Bleika, kurš zināms kā nesaudzīgs cilvēka dabas un sabiedrības kritiķis, glezna „Blusas spoks” (Ghost of a Flea, 1819–1820, Teita kolekcija). Zīmējumā apvienotas cilvēka un kukaiņa iezīmes, jo blusas dzīvojot visās cilvēku dvēselēs, kuras „pēc būtības ir pārmērīgi asinskāras”, kā Bleika teikto atceras viņa draugs Džons Verlijs (John Varley). Blusu spokam rokās ir tase asins dzeršanai, uz kuru tas kāri skatās. Abu mākslinieku atveidotajos tēlos atšķiras tikai viena nianse – Hērsta veidotajam Dēmonam galva ir norauta. Jāpiebilst, ka izstādē izlikta tās poliestera kopija, jo bronzas oriģinālu milzīgo transportēšanas izmaksu dēļ uz Venēciju nemaz neveda. Izsolē tā cena raksta tapšanas laikā bija uzkāpusi līdz 14 miljoniem dolāru. Lielākā daļa izstādes eksponātu jau pārdoti. Pats sevi Hērsts attēlojis kolekcionāra tēlā, kuru reprezentē mīksta, apaļīga, bet pašapzinīga vīra biste, – kolekcionārs ir tas, kurš izglābis nogrimušos dārgumus. Turpinot Hērsta iesākto metaforu rindu, jāmin, ka viena no nogrimušo dārgumu nozīmēm ir amata prasmes, kurām šajā izstādē mākslinieks dzied slavas dziesmas. Tāda pārliecība ieskanas arī Kristīnes Maselas izstādes koncepcijā, akcentējot tradīciju vērtību – ja māksla iedziļinās pagātnes vērtībās un ir atvērta jaunajam, tad tas ir priekšnoteikums atdzimšanai un atjaunotnei. To zināmā mērā apliecina arī „Zelta lauvas” piešķiršana Francam Erhardam Valteram (Franz Erhard Walther, 1939) – vācu konceptuālās, procesuālās un instalāciju mākslas vecmeistaram – kā labākajam māksliniekam izstādē „Viva Arte Viva” par „formas, krāsas, audumu, tēlniecības, performances un skatītāju iesaistīšanu” mākslas darbos. Iespējams, jāatgriežas pie amata prasmēm, jāpārvērtē mākslinieka misija, lai māksla atkal atspertos un augšāmceltos jaunā, jau citā kvalitātē. Jo pagaidām šķiet, ka process, kas imitē attīstību, kustas pa noslēgtu apli. Joki, blefs, fikcija, uztveres maldināšana un ironija caurvij arī vairāku nacionālo paviljonu ekspozīcijas. Eksotiskākais no tiem šķita Dienvidkorejas paviljons, kura ieejas apvieno Lasvegasas un Brazīlijas karnevāla spožumu, gaismas reklāmās solot bezmaksas orgasmu un narcistisku cilvēku sagraušanu. Mākslinieks Kodijs Čoi (Cody Choi), būdams ekspatriāts Amerikā, spēj skatīties uz Rietumu kultūru un tās izviršanu no malas, sabiedrībā valdošo tukšumu un liekulību atklājot ar mākslas līdzekļiem. Jau izstādes nosaukums „Venēcijas rapsodija. Blefa spēks” (Venetian Rhapsody – The Power of Bluff) iemieso domu, ka sabiedrība vairs nevar skatīties uz skaisto, ja apkārt ir „absurds un ārprāts, iespīlēts glamūrīgā izskatā”. Māksla ir tikai šīs traģēdijas spogulis, kurā mēs redzam savu sašķelto attēlu, šī paviljona žurnālā secina Diseldorfas Kunsthalles direktors Gregors Jansens (Gregor Jansen). Islandes paviljonā savukārt iemājojuši troļļi Ugh un Boogar. Uzzinājuši, ka mākslinieks Egils Saibjornsons (Egill Sæbjörnsson), piedalīsies Venēcijas biennālē, troļļi, kas jau desmit gadus dzīvojot kopā ar viņu, pieprasījuši paviljonu sev. Nepakļauties viņiem esot diezgan bīstami, stāsta mākslinieks izstādes ievadtekstā, jo troļļi pārņemot cilvēku dzīves savā varā un spējot tās arī apēst. Dzīve reizēm var būt briesmīga, piebilst mākslinieks, un līdzīgi kā bērni savā sapņu un iedomu pasaulē, arī pieaugušie nereti meklē risinājumu spēlē. Tomēr tā nav tikai bēgšana no reālās dzīves vai centieni izstumt no apziņas nepatīkamo – spēlējoties iespējams rast atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Somijas paviljona mākslinieki Natenjels Melorss (Nathaniel Mellors, UK) un Erka Nisinens (Erkka Nissinen, Somija) „The Aalto Natives”, blefo uz nebēdu, un tajā ir gan spēles moments, gan jau pieminētā sabiedrības vājību izsmiešana, gan nemiers par to, ka kaut kas cilvēces attīstībā nogājis greizi. Visam Venēcijas biennālē un tās satelītpasākumos redzētajam cauri spraucas lielais jautājums – quo vadis, māksla, quo vadis, res publika? 1 Sk.: https://www.youtube.com/watch?v=JCTleYl5Amc 2 Gēte, Volfgangs. Fausts. Tulk. Jānis Rainis. 3. izd. Rīga: Liesma, 186. lpp. 3 Nīče, Frīdrihs. Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara. Rīga: Tapals, 2005, 77. lpp. 4 Mill, John Stuart. Considerations on Representative Government. Ch VI. In: Rogers, K. (ed.) Self Interest: An Anthology of Philosophical Perspectives. London: Routledge, 1997, pp. 193–194. | |
| Atgriezties | |
