VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Oskara Jankusa „sintētiskais dinamisms” Irēna Bužinska | |
| Pirms vairākiem gadiem saņēmu Maskavas kolēģu lūgumu papildināt ziņas par Tomskas apgabala mākslas muzeja kolekcijā esošo latviešu mākslinieku Oskaru Jankusu (1905–1937). Mani informēja, ka minētā muzeja krājumā atrodas trīs viņa ap 1920. gadu radītas gleznas, kas apliecina autora prasmi strādāt krievu kubofutūrismam raksturīgā manierē. Tad sekoja vēstule jau no Tomskas muzeja zinātniskās līdzstrādnieces Lilijas Ovčiņņikovas, kura interesējās, vai mums nav zināms kāds cits darbs, kas radīts pēc mākslinieka atgriešanās Latvijā 1921. gadā un, iespējams, atrodas mūsu muzeju kolekcijās. Taču – jo vairāk izdevās noskaidrot par Sibīrijā slavenā liepājnieka gaitām dzimtenē, jo vairāk radās šaubas, vai tas patiesi ir viens un tas pats cilvēks – nebija nekādu apstiprinājumu, ka 3. un 4. Saeimas deputāts-komunists Oskars Jankuss no „politiskā darba brīvajā laikā” šeit būtu turpinājis savu radošo attīstību kā mākslinieks. Mākslas vēstures kontekstā galvenais ieguvums ir viņa ap 1920. gadu Tomskā sarakstītais manifests „Sintētiskais Dinamisms”, kas būtu pelnījis Latvijas mākslas speciālistu ievērību. Taču izpētei svarīgi ir arī paša autora veidošanās un darbības apstākļi, tālab pievērsīsimies šī neparastā cilvēka dzīves gājumam. | |
 Oskars Jankuss. „Pilsētas ielas”. Finieris, eļļa. 55,5 × 45,5 cm. Līdz 1920 Tomskas apgabala mākslas muzeja kolekcija Attēli no Andreja Sarabjanova privātarhīva un izdevuma Энциклопедия Русского Авангарда arhīva | |
| Liepāja. Vēstures griežos dzimušais Nākamais mākslinieks un deputāts Oskars Eduards ir dzimis 1905. gada 4. janvārī Liepājā, kurpnieka Friča un viņa sievas – šuvējas Annas Jankus (dzim. Dreimanes), ģimenē. Ir pamats daļēji apšaubīt minēto ziņu patiesīgumu. Jau 20. gs 20. gadu beigās Latvijas presē nerima diskusijas par kreisā deputāta-komunista Oskara Jankusa proletārisko izcelsmi, jo kādam veiklam politisko intrigu vērpējam no sociāldemokrātu vidus bija izdevies uzzināt, ka dzimtajā Liepājā viņam pieder lai arī stipri nolaists, bet tomēr privātīpašums – dzīvojamais nams Cietuma ielā Nr. 13.1 Tālaika presē atrodams, ka deputāts publiski taisnojies un noliedzis izplatīto informāciju. Pagaidām varam izvirzīt pieņēmumu, ka piedēvēt sev trūcīgas ģimenes locekļa statusu gan Latvijā, gan vēlāk arī Padomju Krievijā Jankusam bija svarīgi politisku iemelsu dēļ. Tajā pašā laikā ziņas par īpašumu un līdz ar to zināmu materiālo nodrošinātību ir svarīgas citā aspektā. Iespējams, ka pamatizglītība bija iegūta tomēr pārtikušā ģimenē, jo nav nekādu dokumentālu liecību nedz par liepājnieka sākotnējo, nedz arī iespējamo māksliniecisko izglītību ne dzimtajā pilsētā, ne arī vēlāk kur citur. Tālāk viņa biogrāfijā seko vesela virkne „balto plankumu”. Jāapšauba, vai kara un pēcrevolūciju vispārējā haosa gados bēgot no aukstuma, bada un Sarkanās Armijas ieņemtajām Krievijas vidienes teritorijām, vispār bija iespējams iegūt jelkādu izglītību. Vācu karaspēks ieņēma Liepāju 1915. gada 7. maijā – tātad pilsētas iedzīvotāju evakuācija sākās jau šī gada sākumā. Tomskā latviešu bēgļi nokļuva 1919. gada jūnijā, papildinot te jau iepriekš ieradušos lietuviešu bēgļu kopienu. Kad un pa kādu maršrutu Tomskā ieradās Jankusu ģimene, nav zināms. Veicot vienkāršus aprēķinus, top skaidrs, ka topošajam māksliniekam tolaik bija vien 14 vai 15 gadi – tātad viņš bija pusaudzis, kurš nemitīgos pārceļojumos pavadījis četrus gadus. Pilnīgi iespējams, ka kādā vietā Oskars ar ģimeni uzturējās ilgāk un varēja vismaz dažus mēnešus pamācīties, cita starpā apgūstot arī gleznošanas pamatus, taču tas atkal ir tikai pieņēmums... Tomska. Spožs mākslinieks un teorētiķis jau pusaudža gados 2016. gada rudenī Tomskas apgabala mākslas muzejā tika sarīkota izstāde „Futūrists Oskars Jankuss. No avangarda vēstures Sibīrijā”, kurā izstādes kuratore Lilija Ovčiņņikova bija eksponējusi piecas zināmās mākslinieka-futūrista gleznas. No Tomskas muzeja krājuma – trīs neliela izmēra kompozīcijas uz kartona „Pēdējais tramvajs”, „Galva”, kā arī uz finiera ar eļļu uzgleznotās „Pilsētas ielas”, kuras, pēc viņas domām, visas radītas ap 1919.–1920. gadu. Uz pēdējā no minētajiem darbiem otrā pusē ir autora uzraksts „Худ. Янкус К выставке” (Māksl. Jankus izstādei). Ekspozīcijā bija divi mākslas darbi no privātām kolekcijām: Novosibirskas kolekcionāra Grigorija Gaponova īpašumā esošā „Futūristiskā kompozīcija”, kurai autors otrā pusē ar melnu bija krievu valodā uzrakstījis savu vārdu un uzvārdu, gadskaitli „1920” un mazliet zemāk pievienojis „Томск”. No privātkolekcijas Maskavā bija izstādīts ap 1920. gadu gleznotais audekls „Strādnieks” – uz tā nav ne paraksta, ne jelkādu citu uzrakstu. Tas tad ir arī viss mākslinieka Oskara Friceviča Jankusa radošais mantojums, kuru Krievijas kolēģi tagad pēta, lepojoties ar to kā ar vienu no iepriekš nezināmām, spožām Sibīrijas avangarda mākslas lappusēm. Tomēr šī mantojuma, manuprāt, nozīmīgākā daļa ir teorētiskais sacerējums-manifests – krievu valodā rokrakstā uz 8 lappusēm izklāstītie „Sintētiskā Dinamisma” 12 paragrāfi – jeb, kā liecina apakšvirsraksts, „apgalvojumu, pamatojumu, vaimanu” tēzes. Manifesta ievadu autors parakstījis tikai ar iniciāļiem krievu valodā „O. Я.”. Lasot tekstu, grūti noticēt, ka to sacerējis piecpadsmitgadīgs pusaudzis, kurš dzimis trūcīgā ģimenē un nav ieguvis sistemātisku mākslinieka izglītību, taču izprot Džoto, Čimabues, Sezana, Van Goga, Gogēna un itāļu futūristu – Bočioni, Karrā un Rusolo – mākslas darbus tik labi, ka atzīst tos par savu teorētisko atziņu pamatu. Turklāt krievu futūristus viņš uzskata par virspusējiem, kļūdainiem un nepilnīgiem un tālab pats līdz ar citiem Tomskas kolēģiem savu glezniecību dēvē par „Sintētisko Dinamismu”. Teksta ievadā lasām: „(..) dogmatisks sintētiskā dinamisma glezniecības teorijas izklāsts ir paša autora un viņa grupas biedru ilgstoša teorētiskā darba rezultāts mākslā, tostarp glezniecībā. Pirms tā tika izstrādāts jautājums par „Mākslas saistību ar marksismu”, pietiekami skaidri nosakot mākslas vietu un nozīmi dzīves procesā.”2 | |
 Oskars Jankuss. „Strādnieks”. Audekls, eļļa. 63 × 69 cm. Līdz 1920 Privātkolekcija Maskavā | |
| Kas tad kļuva par latviešu bēgļa un mākslā strauji progresējošā jaunā talanta kolēģiem un domubiedriem? Neraugoties uz Pilsoņu kara apstākļiem, vai katrā Krievijas pilsētā padomju varas paspārnē veidojās mākslas sekcijas, kurās apvienojās gan vietējie mākslinieki, gan ieceļotāji no citām bijušās Krievijas impērijas pilsētām. Tomskas Mākslas sekcijas (Секция ИЗО) kodolu veidoja maskavieši un petrogradieši, kuri turklāt daļēji bija saistīti arī ar Baltiju. Te jāmin gleznotāji Mitrofans Beringovs (Митрофан Берингов, 1889– 1937), Rīgā dzimušais un mākslas pamatus Rīgas Mākslas skolā ieguvušais Aleksandrs Tihomirovs (Александр Тихомиров, 1889– 1969), Vladimirs Milaševskis (Владимир Милашевский, 1893–1976), kuriem pievienojās tomskieši Nikolajs Kotovs (Николай Котов, 1889–1968), Andrejs Šilovskis (Андрей Шиловский, 1887–1921) un citi. Par sekcijas vadītāju tika ievēlēta gleznotāja Magdalīna Verigo-Čudnovskaja (Магдалина Вериго-Чудновская, 1891–1994), kura, starp citu, sarakstījusi apcerējumu par latviešu tēlnieku Kārli Zāli3. Tieši viņas un Aleksandra Tihomirova lai arī fragmentārajās atmiņās fiksētas tālaika mākslas norises Tomskā, kuras joprojām nav zaudējušas savu nozīmi un tiek izmantotas arī jaunākajās publikācijās. Tā vietējais Sibīrijas mākslas dzīves pētnieks Pāvels Muratovs abu mākslinieku atmiņas rezumē šādi: „Vairāki laikabiedri tiecas raksturot mākslas dzīvi Tomskā ap 1920.–1921. gadu kā „kreiso virzienu dikatūru” (A. Tihomirovs). (..) Savas pusotru gadu ilgās pastāvēšanas laikā sekcija darbojās „kā idejiski saliedēts jaunās pasaules pionieru ordenis” (A. Tihomirovs). Tajā pašā laikā Tomskā darbojās pavisam neliela jauno futūristu grupa J. Maškeviča vadībā. Pašam aktīvākajam no viņiem – Oskaram Jankusam no Rīgas – bija septiņpadsmit gadu. Šī jauniešu grupa daudz un smagi teoretizēja, gleznoja daļēji abstraktas studijas, vēloties gleznieciskās formās izteikt dinamikas jēdzienu.”4 Kā atzīst izstādes kuratore Lilija Ovčiņņikova saistībā ar Oskara Jankusa darbu izstādi sagatavotajā izdevumā, pagaidām par šīs radikālās Sibīrijas jauno mākslinieku-futūristu grupas darbību zināms ļoti maz. Grupas līderis gleznotājs un tēlnieks Jevģenijs Maškevičs (Евгений Машкевич, 1894–1944?) 1921. gada sākumā aizbrauca no Tomskas, un mazliet vēlāk uz Latviju devās arī Oskars Jankuss, kuram tolaik vēl bija sešpadsmit, nevis, kā minējis Pāvels Muratovs, septiņpadsmit gadu. Viņa mākslinieka darbību raksturo tikai piecas gleznas, tomēr tās apliecina – pusaudzis pārzināja un mīlēja futūristu daiļradi, aizgūstot no viņiem savu gleznu tematiku un kompozīcijas uzbūvi. Viņa mākslas darbus vienojošā tēma ir moderna, rūpnieciski attīstīta pilsēta, kas sevī iesūkusi pašu jaunāko tehniku – tas ir tramvajs (kas, starp citu, Tomskā parādījās tikai 1949. gadā – tātad šis tehnikas brīnums varēja būt „pārceļojis” no dzimtās Liepājas, kur pirmā tramvaja līnija Baltijā tika atvērta jau 1899. gadā!), milzīgai gigantiskai spārei līdzīgs lidaparāts, elektrības stabi, rūpnīcu dūmeņi, ūdens viadukti, cilvēku sejas, uzraksti un kādu nenosakāmu formu un figūru fragmenti – tā kopumā veidojas daudzplānu kompozīcija, kurā uz tumša, neitrāla fona uzgleznoti spilgtai, spēcīgai gaismai līdzīgi dzelteni un oranži krāsu kūļi, tādējādi radot trauksmes, kustības un dinamikas iespaidu. Gleznās valda tāda mistiska, mazliet biedējoša noskaņa. Tā nav konkrēta pilsēta ar atpazīstamiem namiem un ielām, bet gan pilsētas simbols, tēls, kurā koncentrējušās tam laikam raksturīgas zīmes, piesakot ātruma dārdošo uzvaru pār mierīgu un apcerīgu dzīvesveidu. Iespējams, ka tikpat biedējoši izskatījās arī pati Tomska, kur majestātiski valdīja sniegs, bads un tīfs, kur mainījās sarkano un balto varas, gar ietvju malām kaudzēs bija sakrauti mirušie, pār kuriem rēgainā gaismā vīdēja uzraksti un plīvoja karogi. Oskars Jankuss noteikti varēja vērot šādas ainas un piedzīvot nesamierināmu politisko pretinieku varu maiņu, jo admirāļa Kolčaka armija Tomsku atstāja 1919. gada beigās, kad to atkal ieņēma Sarkanā Armija. Tātad Tomskā viņš lielāko daļu laika dzīvoja padomju varas apstākļos. Proletāriskās kultūras dzīves priekšgalā pilsētā atradās jaunizveidotā Mākslas sekcija un tās radikālākais spārns – futūristi, kuri aktivizējās divos virzienos, izstāžu un izglītības darbā, rīkojot disputus, lekcijas un citus masu audzināšanas pasākumus.5 1920. gada pavasarī Tomskā tika sarīkota visu mākslas virzienu pārstāvju darbu izstāde, kuru apmeklēja vairāk nekā 10 tūkstoši skatītāju. Iespējams, ka tieši šai izstādei piecpadsmitgadīgais jaunais mākslinieks Oskars Jankuss arī bija radījis Tomskas muzeja kolekcijā nokļuvušo mākslas darbu „Pilsētas ielas”, ar uzrakstu „Худ. Янкус К выставке” otrajā pusē. Diemžēl izstādei nebija kataloga un pilsētas presē izstādei veltītajās recenzijās viņa vārds nav pieminēts6. Tieši Tomskā jauneklis varēja skaidri apzināties, ka sociālu un politisku satricinājumu apstākļos katram jāpieņem lēmums – noliegt veco vai slavināt jauno un aizrautīgi jūsmot par jelkādām pārmaiņām – pusaudža gados tas parasti notiek ļoti dabiski un viegli. Kara un ilgo klejojumu gados Oskars Jankuss acīmredzot bija ieguvis rūdījumu, analītiski vērtējot kā dzīves, tā mākslas radikālo pārmaiņu dimanismu. To apliecina arī viņa sarakstītā manifesta pirmais un divi pēdējie paragrāfi: § 1. Dinamiska pasaules apzināšanās, pasaules izjūta un pasaules darbība. Ne tikai dinamisks sintezējošs jūtīgums, bet arī dinamiskas to organizējošas zināšanas. Māksla virza dzīvi. Procesa intensifikācija, vides aktivizācija un izjūtu radošums. Dinamiskas izjūtas un idejas – tās dinamizējis mākslinieka radošais ģēnijs. § 11. Vides objekta aktivizācija ar mākslu – tā ir intelektuāla elektrifikācija. Skatītāju apziņas un izjūtu dinamizācija var tikt īstenota vienīgi caur mākslu. Šo aktivizāciju, ar vides apzināšanās un jūtīguma dinamizācijas starpniecību Sintētiskais Dinamisms izvirza par galveno mērķi. Progresa idejas konkretizācija – enerģija, heroisms, darbs, cīņa, sociālais patriotisms, ātrums, urbānisms, industriālisms, mīlestība pret bīstamo, optimisms, spēks utt. Prolet. valstī vides aktivizācija [kalpo] komunistiskai celtniecībai, ārpus tā – objekts cīņai ar kapitālismu. § 12. Mākslinieku koncentrācija dinamisku izjūtu centros, lielās industriālās pilsētās, idejas un izjūtas aktivizējošos avotos. Gleznu laukumu hipertrofija un vairāk tehnisku iespēju. Mākslas socializācija. Audzināšana dinamiski jūtīgā vidē un apziņā. Dzīves dinamika.” Joprojām tirda jautājums – vai šādu analītiski izvērstu tekstu varēja sarakstīt pusaudzis bez izglītības un teorētiskām priekšzināšanām? Nav runa par sociālo stāvokli, bet gan par apstākļiem un vidi, kādos veidojās Oskara Jankusa personība. Pagaidām mūsu rīcībā nav pietiekami daudz faktu, lai droši varētu apliecināt vai apstrīdēt minētā manifesta autorību. Bet, iespējams, ka šis teksts būtu jāvērtē, distancējoties no iepriekš izklāstītajiem faktiem un pieņēmumiem, kā to veikli izdarījuši Novosibirskas Valsts universitātes kultūras vēstures pētnieki Maksims Prokopjevs un Marija Dobriševska, analizējot trīs reģionālos – Krievijas, Vācijas un Sibīrijas – avangarda mākslas variantus. Viņu lokālpatriotisms bija tik spēcīgs, ka „perifērijas” mākslinieka Oskara Jankusa gleznas un teorētisko rakstu viņi salīdzināja ar Vasilija Kandinska un Paula Klē daiļradi un secināja, ka „nav vērts likt akcentu uz mākslinieka nacionālo, valstisko un valodas piederību. „Centra” mākslai raksturīgās īpatnības mēs varam saskatīt arī „perifērijas” – Sibīrijas avangarda mākslā. Mūsu aplūkotie mākslinieki katrs savā veidā bija oriģināli, un tiem piemita patstāvīgs skatījums uz laikmetīgo mākslu. Tomēr viņu teorētiskajā mantojumā izteiktās domas dod mums iespēju saprast, ka avangardam nebija izteiktu reģionālu robežu, kādas tam parasti tiek piedēvētas.”7 Nu ko, nav vērts kautrēties un vajag tikai pārvarēt reģionālās un valstu robežas un mākslinieku Oskaru Jankusu padarīt arī par mūsu „lokālās” mākslas klasiķi! Taču savu vietu Latvijas vēsturē Oskars Jankuss jau ir ieguvis – tiesa, nevis kā mākslinieks, bet gan kā politiķis. Latvijas skandalozais politiķis 1932. gada 29. augusta „Valdības Vēstnesī” Nr. 193 bija ievietots Liepājas apgabaltiesas paziņojums: „Tiek meklēts Oskars-Eduards Friča d. Jankuss, kura pazīšanas zīmes ir šādas: vidēja auguma, bāla-slimīga izskata seja, pelēkas acis, liels līks deguns, tumši mati, nēsā brilles, pēdējā dzīves vieta Liepājā, Cietuma ielā 13. Katram, kam zināma Jankusa atrašanās vieta...” Tik necili beidzās politiskā karjera tolaik divdesmit septiņu gadus vecajam Oskaram Jankusam, kurš 3. un 4. Saeimā bija divreiz ievēlēts par deputātu no Kurzemes apgabala, Kreisās strādniecības un darba zemniecības saraksta Nr. 19. Pēc atgriešanās Latvijā 1921. gadā marksisms viņu sāka interesēt ne tikai saistībā ar mākslu. Izbijušais mākslinieks pilnīgi aizmirsa glezniecību, ar degsmi pievērsās politiķa karjerai, īstenojot savā teorētiskajā mākslas manifestā pieteikto rīcību – tolaik vēl neatkarīgajā un demokrātiskajā Latvijas valstī apzināti un mērķtiecīgi veicot „vides aktivizāciju” iespējamai „komunistiskai celtniecībai” nākotnē un visu savu talantu, enerģiju, „mīlestību pret bīstamo”, spēkus un veselību ziedojot cīņai ar kapitālismu. 1925. gadā viņš iestājās uzreiz divās Latvijas Universitātes fakultātēs – Juridiskajā un Ekonomikas. Tomēr vairāk par mācībām jaunekli fascinēja „škandelēšana” – sākumā kā students, pēc tam jau kā deputāts viņš protestēja pret visu – viņu kaitināja policijas patvaļa, Latvijas valsts iekārta, „Iekšlietu un Kara ministrijā strādājošie melnsimtnieki un fašisti”8. Visur „briļļotais jauneklis” runāja strādnieku un zemnieku vārdā, apgalvojot, ka „jācīnās par proletariāta, darba zemniecības un Latgales vienoto fronti, par savienību ar SPRS kā vienīgo izeju. Skaidri un gaiši: vienīgā izeja pievienošanās Krievijai...”9 Viņam nudien patika – ja atceramies mākslas manifestā deklarēto – „procesa intensifikācija, vides aktivizācija un izjūtu radošums”. Tomēr Oskara Jankusa proponētā „apziņas un izjūtu dinamizācija” nepatika Latvijas valstij – presē pat grūti izsekot, cik reižu kreisais deputāts no Liepājas sarīkojis nesakcionētus mītiņus, bez saskaņojuma uzstājies publiskās vietās, citu partiju un organizāciju sapulcēs; ticis aizturēts, tiesāts, iesniedzis apelācijas prasības augstākajās instancēs, sodīts ar naudas sodu vai kādu reālu „termiņu cietoksnī”. Protams, tā iespaidā cieta veselība – Jankuss saslima ar tuberkulozi, vairs nevarēja apmeklēt Saeimas sēdes, pieprasīja atvaļinājumus, pagarinājumus „veselības uzlabošanai”... un atkal turpināja „musināt tautu”, izvairoties no reāliem cietumsodiem, jo līdz 1932. gada jūnija sākumam viņu sargāja deputāta neaizskaramība, kas tika anulēta ar Saeimas lēmumu pēc Liepājas apgabaltiesas pieprasījuma.10 Lai arī bijušais deputāts tika izsludināts meklēšanā, viņu neatrada. Reālu sodu Latvijā nesenais students-politiķis tā arī neizcieta, jo savlaicīgi bija aizmucis uz ārzemēm – sākumā uzturējās Vācijā, bet 1932. gada oktobrī ar Kominternes finansiālu atbalstu ieradās Maskavā. 1937. gada 16. martā ar Ministra kabineta lēmumu viņam tika atņemtas Latvijas pilsoņa tiesības – par to, kā vienmēr, ziņoja „Valdības Vēstnesis”, kur tika ievietota lakoniska informācija: „Oskars-Eduards Jankuss, dzim. 1905. g. 4. janvārī Liepājā, dzīves vieta – P. S. R. S.”11 | |
 Oskars Jankuss – Latvijas 3. Saeimas (1928–1931) Strādnieku un zemnieku frakcijas deputāts Rīga, 1932. gads Foto autors nezināms Attēls no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva | |
| Maskava. „Kontrrevolucionārs” Protams, par „kontrrevolucionāru” viņš nekļuva uzreiz. 1933. gada sākumā, stājoties darbā Pasaules politikas un ekonomikas zinātniski pētnieciskajā institūtā, Latvijas kompartijas pagrīdnieks par savu mākslinieka-futūrista karjeru Sibīrijā klusēja. Anketā minēja, ka Latvijā no bēgļu gaitām atgriezies 1921. gadā, beidzis vidussskolu Liepājā 1925. gadā un uzreiz iestājies Latvijas Universitātē; 1926. gadā kļuvis par arodbiedrības biedru, bet 1927. gadā – iestājies Kompartijā; 1928. un 1931. gadā ticis ievēlēts par Saeimas deputātu... Iespējams, ka deputāts tiešām apmēram pusotru gadu pasēdēja „cietoksnī” – vismaz tā viņš apgalvojis šajā anketā, taču šīs ziņas būtu jāpārbauda, jo tās nesakrīt ar Latvijas presē minētajiem faktiem, Saeimas sēžu stenogrammām un sludinājumiem „Latvijas Vēstnesī”... Acīmredzot mākslinieka-deputāta dzīves pieredze viņam lika veikt korekcijas savā biogrāfijā, lai Institūtā varētu pievērsties strādnieku šķiras stāvokļa izpētei depresijas gados. 1935. gadā tika publicēts Oskara Jankusa apcerējums „Strādnieku stāvoklis kapitālistiskajā kara rūpniecībā”, bet 1936. gadā viņš kļuva par zinātnisko konsultantu un saņēma jūtamu algas pielikumu12. 1936. gada 19. novembrī spožā strādnieku šķiras pētnieka karjera pēkšņi pārtrūka – Oskars Jankuss tika arestēts un viņam tika inkriminēta līdzdalība latviešu „kontrrevolucionāru organizācijā”, kas bija dibināta vēl Latvijā 1928.–1929. gadā ar mērķi cīnīties pret Kominternes Latvijas sekciju. Viņš tika apsūdzēts sadarbībā ar trockistiem, ar kuriem tika nodibinājis kontaktus, uzturoties Vācijā 1932. gadā; šīs grupas uzdevumā Jankuss ticis „iesūtīts” Maskavā, lai grautu Kominternes darbību un aktivizētu nelegālo latviešu trockistu darbību13. Tālākais šajā safabricētajā lietā jau bija tikai formalitāte – 32 gadus vecais Oskars Jankuss tika atzīts par vienu no trockistu teroristiskās organizācijas vadītājiem un viņam tika piespriests augstākais soda mērs – nošaušana. 1937. gada 3. augustā nāvessods tika izpildīts un viņu apglabāja kopējā kapā Donskas klostera teritorijā. Interesanti, vai par to kaut kas bija zināms Latvijas slepenpolicijai, taču zīmīgi, ka 1938. gada 15. maijā „Valdības Vēstneša” 107. numurā „Meklētizbeidzamo personu 2307. sarakstā” ar numuru 39251/32 publicēts arī Oskara-Eduarda Jankusa vārds... Savā manifestā „Sintētiskais Dinamisms” pusaudzis savulaik jūsmīgi rakstīja, ka „gleznas ideju nepierāda, bet gan pārliecina ar to dinamiku, ekspresiju un intensitāti – tas nozīmē – iespaido”. 20. gadsimta radikālās pārmaiņas un to sekas joprojām liedz objektīvi uztvert un analizēt šādu personību lēmumus, darbību un atstāto mantojumu. Pārāk cieši Oskara Jankusa dzīves gājumā nedalāmā veselumā savijusies māksla un politika, realitāte un ilūzijas, taču savstarpēji saistīto faktu, apstākļu, notikumu un pat pieņēmumu virkne patiesi iespaido. Paradoksāli, bet šķiet, ka arī viņa avantūrisma, romantiska ideālisma apvīto intensīvi dinamisko dzīvi lieliski raksturo manifestam dotais virsraksts. P. S. Oskars Jankuss tika reabilitēts 1964. gada 23. janvārī ar PSRS Augstākās Tiesas lēmumu. 1 Jankuss atkal izlielījies par velti. Sociāldemokrāts, Nr. 150, 1929, 9. jūl., 1. lpp. 2 Manifests pirmoreiz publicēts izdevumā: Овчинникова, Л. И. Футурист Оскар Янкус. К истории авангарда в Сибири. Новосибирск: Сибрпринт, 2016, c. 62–64. 3 Pieejams: balaschov.ru/artists/verigobiography/ 4 Муратов, П. Художественная жизнь Сибири 1920-х годов. Ленинград: Искусство, 1974, c.36. 5 Овчинникова, Л. И. Футурист Оскар Янкус. К истории авангарда в Сибири. Новосибирск: Сибрпринт, 2016, c. 20. 6 Овчинникова, Л. И., c. 41. 7 Прокопьев, М., Дробышевская, М. Cибирский авангард в европейском контексте: В. Кандинский, П. Клее и О. Янкус. Вестник Кемеровского государственного университета культуры и искусств. No 33, ноябрь 2015. Pieejams: oaji.net/articles/2015/774-1448430406.pdf. 8 „Biedru” mītiņš. Latvis, Nr. 1823, 1927, 9. nov. 9 Kas traucē strādnieku saimnieciskas cīņas? Jēkabpils Vēstnesis, Nr. 28, 1929, 12. jūl. 10 No komunistu sarakstiem Saeimā nāks jauni deputati? Pēdējā brīdī, Nr. 122, 1932, 3. jūn. 11 Latvijas Vēstnesis, Nr. 64, 1937, 19. marts. 12 Овчинникова, Л. И., c. 52–54. 13 Лубянка: Сталин и Главное управление госбезопасности НКВД. Док. No 8. Спецсообщение Н. И. Ежова И. В. Сталину о латышской „контрреволюционной” организации. 21.01.1937. No 55422. Pieejams: www.alexanderyakovlev.org/ fond/issues-doc/60899 | |
| Atgriezties | |
