VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslinieka balss Artis Svece | |
| Māksla ir pēdējais bastions, dārzs, kas jākopj viņpus un neatkarīgi no aktuālām tendencēm un personiskajām interesēm. Tā pastāv kā skaidra alternatīva individuālismam un vienaldzībai. Tā ļauj mums augt un izkopj mūs. Globālā jucekļa laikmetā māksla pieņem dzīvi, pat ja tam neglābjami seko šaubas. Mūsdienu debašu ietvarā mākslinieka loma, balss un atbildība ir svarīgāki nekā jebkad agrāk. Būt sabiedriski nozīmīgam nav ikdienišķs mākslinieka stāvoklis – tas drīzāk jāuzskata par izņēmumu. Kristīne Masela, 2017. gada Venēcijas biennāles kuratore | |
 Ilustrācija: Lote Vilma Vītiņa, sadarbībā ar LMA Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozares studentiem | |
| Mākslinieka loma. Mākslinieka balss. Mākslinieka atbildība. Tas skan tik dīvaini. It kā nekā pārsteidzoša teiktajā nav, bet vienlaicīgi neatstājas sajūta, ka kaut kas nav pareizi. It kā tevi kāds būtu uzrunājis, tu lūkojies apkārt – neviena nav, bet tad sadzirdi, kā vārdu fonā skan klusa čerkstoņa, un saproti, ka klausies ierakstu. Kas tās par debatēm, kurās ir jāatskan mākslinieka balsij? Kāda gan vēl māksliniekam ir loma, ja ne radīt mākslas darbus? Un par ko gan citu mākslinieks varētu būt atbildīgs, ja ne par savu darbu? Un tad uzplaiksnī atmiņas – bet bija taču tāds laiks, kad mākslinieki nebija tikai mākslinieki. Kad viņi bija revolucionāri, tautas tribūni un sirdsapziņas, pravieši. Kas tas bija? Vai vispār bija? Britu vēsturnieks Dominiks Sendbruks (Dominic Sandbrook), rakstot par 20. gadsimta 60. gadu Lielbritāniju, apšaubīja izplatīto priekšstatu par tālaika jauniešu īpašo dumpīgumu un alternatīvo dzīves veidu. Vairumam cilvēku, kuri auga 60. gados, dzīve daudzējādā ziņā līdzinājās iepriekšējo paaudžu dzīvēm. Sendbruks, piemēram, norāda, ka tolaik „neviena no reformām nenotika, pateicoties kontrkultūras pārstāvju prasībām”, bet tās (homoseksuālisma dekriminalizācija un abortu legalizācija) realizēja pirmām kārtām politiķi.1 Varbūt ar mākslas nozīmi iepriekšējo laikmetu sabiedrības dzīvē ir līdzīgi? Varbūt mēs vienkārši esam aizmirsuši tālaika notikumus, un viss, kas palicis prātā, ir daži izteiksmīgi attēli, neparasti nostāsti un interesantākie personāži. Mākslai patiešām piemīt apskaužama spēja saglabāties, laikmeta stils dzīvo daudz ilgāk par pašu laikmetu. Katrā ziņā, ja runa ir par sabiedrības debatēm un mākslinieka balsi tajās, tad periodu, kad šādas balsis kaut cik dzirdami skanējušas, ir maz. Būt sabiedriski nozīmīgam nav ikdienišķs mākslinieka stāvoklis – tas drīzāk jāuzskata par izņēmumu. Mākslinieki izsenis ir bijuši pirmām kārtām amatnieki. Tāpēc laiku pa laikam dzirdētie pārmetumi – kā gan mākslinieki var stāvēt malā, kad valstī ir tādas nekārtības! – man šķiet nepamatoti. Ilūzija, ka māksliniekam pietiek vien paust patiesību un tauta dosies pareizajā virzienā, droši vien ir veidojusies kaut kad modernajā laikmetā un lielu sociālo satricinājumu fonā. Mākslas spēkam šajā periodā arī varētu būt savs hipotētisks skaidrojums. Mākslinieki tā vai citādi strādā ar iztēli. Un laikos, kad cilvēki eksperimentē ar alternatīviem sociāliem projektiem vai pat utopijām, mākslinieki var nevilšus nokļūt pieprasītu ekspertu kārtā. Viņi jaunajām sabiedrībām rada nebijušus izteiksmes veidus, spēj atrast īstos vārdus, tēlus, simbolus. Tomēr tas nenozīmē, ka šis pieprasījums un ietekme ir pastāvīgi. Un, manuprāt, mūsu laikmetu raksturo mākslas ietekmes samazināšanās (ja pieņemam, ka tāda vispār ir bijusi). Tas nenotiek tāpēc, ka māksliniekus mazāk interesētu sociāli jautājumi. Mākslinieki turpina ieklausīties, pievērst uzmanību, atmaskot, bet viņu balsis tajās debatēs, kurās tiek pieņemti lēmumi, netiek sadzirdētas. | |
 Kristians Brekte. „Pašportrets”. Papīrs, akvarelis, tuša. 100 × 72 cm. 2015 Foto: Didzis Grodzs | |
| Daļēji pie tā droši vien ir vainīgas arī informācijas tehnoloģijas. Tās savdabīgā veidā vienlaicīgi veido mūsu laikmetu un izsaka to. Tām ir vajadzīgi dizaineri, nevis mākslinieki. Tās pašas spēj atrast savu valodu. Un, lai gan mākslinieki cenšas reflektēt par šo tehnoloģiju ekosistēmu un, tas nozīmē, arī par mūsu laikmetu, tomēr neviens no viņu radītajiem tēliem netur līdzi tam izteiksmes veidam, ar kādu pašas tehnoloģijas reprezentē sevi. Mākslai, kas tik pārliecinoši izskatījās, atklājot ciešanas vai atmaskojot diskrimināciju, tagad ir atvēlēta suņa loma, kas dzenas pakaļ automašīnai, skaļi rejot, bet nekad nespējot noķert savu medījumu. Turklāt arī laika gaitā pārbaudītie žanri un vēstījumi vairs nespēj būt tikpat iedarbīgi kā agrāk, jo tie pazūd daudzo viedokļu, atmaskojumu, sirdsapziņas paudēju un alternatīvo vēstījumu jūklī. Tas nenozīmē, ka mākslai vairs nav nekādas ietekmes uz sabiedrības pašapziņu. No vienas puses, arī profesionālajā, „augstajā” mākslā notiek zināma atgriešanās pie amatniecības un arvien nozīmīgāka kļūst spēja radīt unikālas un izsmalcinātas lietas. No otras, mākslinieki acīmredzami nav atteikušies no sociāli nozīmīgām tēmām, un viņiem iespēja tām pievērsties tiek dota, kaut vai Venēcijas biennālē. Par bastionu gan mākslas jomu nevajadzētu saukt. Vārds „bastions” liek domāt, ka māksla ir ielenkta, bet saglabājusi savu neatkarību aiz nocietinājumiem. Bet tas ir neprecīzs situācijas apraksts. Bastions nav pašas varonīgās mākslas izveidots, bet gan drīzāk iekopts rezervāts, ko sabiedrība ir atvēlējusi mākslai. Tā robežās māksliniekiem tiek dota vieta iztēloties, eksperimentēt, meklēt alternatīvas tai sabiedrībai un tiem esošās sabiedrības aspektiem, kas viņiem šķiet absurdi, liekulīgi, pazemojoši, neradoši, depresīvi. Arī šāda iespēja ir vērtība, protams. Droši vien nav nevienas sabiedrības, kurā nemaz un totāli nebūtu šādas aizsargātas teritorijas, kas atvēlēta iztēlei un kreativitātei. Tomēr sabiedrības acīmredzami atšķiras pēc tā, cik plaša šī joma ir. Un diez vai var cerēt uz to, ka visiem piemīt dabiska izpratne, ka tāda ir vajadzīga. Praktiski ikvienā sabiedrībā šī areāla plašums tiek noteikts kaulēšanās ceļā, un šo „bastionu” nepārtraukti nākas aizsargāt. Māksla nav vienīgā šāda joma, otrs piemērs būtu humors, kas arī paredz kaut kādu iztēlotu sfēru, kurā ir pieļauts tas, kas citur nav. Šo teritoriju plašums ir indikators gan sabiedrības pašapziņai, gan brīvībai. Tās patiešām palīdz sabiedrībai augt un izkopj to. | |
 Ilmārs Blumbergs. Skats no izstādes „Lūgšana par redzēšanu” Oratorio di San Ludovico, Venēcija. 2004 Belēviču ģimenes kolekcija Foto: Ilmārs Blumbergs | |
| Tomēr nav jēgas pretstatīt mākslu sabiedrībai. Tieši tāpēc, ka tā darbojas tajā laukā, ko sabiedrība tai ir atvēlējusi. Tas nenozīmē, ka nebūtu iespējams dumpis, bet vienlaicīgi ir naivi iedomāties mākslinieku kā totālu alternatīvu. Tāpēc „mākslinieka loma” ir apvēršams jēdziens. Tas ir nevis – vai ne tikai – mākslinieka svētais pienākums teikt patiesību vai kalpot par sabiedrības sirdsapziņu, bet arī viņam iedalītā un uzturētā loma – teikt to, kas ienāk prātā, bet līdz zināmai robežai, ko sabiedrības nosaka dažādi. Līdz ar to mākslinieka balss lielākoties nav skaļa. Atkal jāsaka – ir naivi iedomāties, ka māksliniekam dotā iespēja runāt tiek izsniegta komplektā ar privilēģiju tikt nopietni uzklausītam. Visbeidzot, šajā versijā mākslinieka atbildība mazinās. Ja mākslinieka kā tautas vai pasaules sirdsapziņas vārdi acumirklī iemiesotos realitātē, mākslinieks būtu atbildīgs, piemēram, par savu klusēšanu un to, ka neuzrāda ciešanas, absurdu un neglītumu, ko viņa dvēsele pamana labāk nekā jebkura cita cilvēka dvēsele. Toties mākslas bastionā māksliniekam tiek dota brīvība tieši tāpēc, ka viņam neuztic lēmumus ar reālām konsekvencēm. Un šajā savā bastionā mākslinieks var bezatbildīgi iztēloties un pukoties, ka viņa iztēles augļi acumirklī nekļūst par īstenību. Un visbeidzot, nebūtu prātīgi jaukt konkrēto cilvēku ar viņa mākslinieka lomu. Kā mēs labi zinām, šādi pārpratumi mēdz notikt, un arī paši mākslinieki var aizmirsties. Var jau būt, ka māksla ir alternatīva „individuālismam un vienaldzībai”, bet konkrētie cilvēki, kas izpilda mākslinieka lomu, protams, nav. Tāpēc brīdī, kad kāds sāk māksliniekos ieklausīties un viņu iztēlotās alternatīvas izmēģināt dzīvē – piemēram, dažādu sociālu eksperimentu gaitā – pirmām kārtām tiek pārbaudīta nevis māksla, bet paši mākslinieki, proti, cilvēki. Un vēsture rāda, ka mākslinieki patiešām ir tikai cilvēki. Kā mēs visi. 1 Sandbrook, Dominic. White Heat: A History of Britain in the Swinging Sixties. London: Little, Brown, 2006, pp. 322–323. | |
| Atgriezties | |
