VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Absurda darījums Laura Brokāne Henriks Dunkers. „Dāvanas pēc protokola” Liepājas muzejs 09.02.–05.03.2017. | |
 Henriks Dunkers. Īrijas prezidentes V. E. Mērijas Makalīzes dāvana Rīgā, 2007. gada 21. maijā Foto: Henrik Duncker | |
| Dāņu filozofs Sērens Kirkegors rakstījis, ka ironija ir cilvēka atbilde, apjaušot pasaules absurdu. Lai gan somu fotogrāfs Henriks Dunkers (Henrik Duncker) nevēlas ironisko skatījumu izvirzīt savu darbu centrā, tomēr šī eksistenciālisma kategorija aizķeras prātā, skatot viņa fotosērijas, tostarp jaunāko – „Dāvanas pēc protokola”. Dunkeram ironija tiešām nav ne radošās darbības paņēmiens, ne mērķis, bet gan būtiska autora pieredzes saistviela un dzīves vērojuma perspektīva. Par to liecina arī biogrāfiska epizode, kas fotogrāfa darbību saaudusi ar Latviju – pirms piecpadsmit gadiem viņš šeit iepazinās ar nākamo sievu un pirmo Latvijai veltīto fotosēriju izveidoja tāpēc, lai vieglāk iejustos svešajā vidē un jaunajā ģimenē. Fotografēšana kā ārpusnieka komunikācijas forma un pašpalīdzības akts izvērtās unikālā Latvijas jaunākās vēstures dokumentācijā, pievēršot uzmanību estētiskām detaļām, kas vietējā vērotāja ainavā diez vai iegūtu eksotikas statusu. Neprotot valodu (vispārīgo), Dunkers meklēja sakarības priekšmetu pasaulē (konkrētajā), un šeit liela nozīme bija somu un latviešu interjeru atšķirībām. Fotogrāfs atceras, ka pievēršanos lietu tuvplāniem viņa darbībā veicinājusi krāsu bagātība Latvijas interjeros 80. un 90. gados: „Māju, kafejnīcu, veikalu un citu telpu interjeros tika lietotas „trakas” krāsas, arī daudzas ārsienas nokrāsotas spilgtos toņos. Bet es esmu audzis neitrālos, gaišos somu interjeros,” viņš skaidro. Dunkera darbu traģikomismu rada tas, kā no konteksta izceltās lietas ieguļas atpakaļ kontekstā – fiksētie priekšmeti lokālā mērogā var būt spēcīgi padomju un pārmaiņu laiku simboli, taču atsvešinātais skatpunkts tiem atņem šo fonu, pārvēršot vien košos pagājības niekos. Tas ir tiešs un formāli skrupulozs vērojums, kas nepaver vietu kolektīvām atmiņām un nostalģijai. No bezpersoniskuma to glābj ironijas klātbūtne – tā ietekmē un lielā mērā nosaka gan autora attiecības ar nepazīstamo vidi, gan skatītāja pieredzi. Ironija kā maiga un samierinoša noskaņa, bez rūgtuma un pieprasījuma nereti raksturīga arī literātu apvienības „Orbīta” darbiem. Dunkera sērija „Dāvanas pēc protokola” ir „Orbītas” rosināts projekts, sākotnēji īstenots gadagrāmatas „Talka” fotosērijā, kas publicēta līdzās rakstnieka Sergeja Timofejeva absurda īslugai „Dāvanas”. „Dāvanas pēc protokola” turpina Dunkera radošo interesi gan estētiskā vērojuma, gan izpētes virziena ziņā. Fotosērijā redzamas diplomātiskās dāvanas, kas pasniegtas valsts, oficiālo un darba vizīšu laikā Latvijā un ārvalstīs, kā arī Latvijas tautas dāvanas valstij un amatpersonām. Tā kā autora paštaisītajā pārvietojamajā studijā var izmantot tikai dienasgaismu, priekšmeti atspoguļoti neizskaistināti, bez reprezentatīva mārketinga, atgādinot, ka tās ir tikai lietas. Citkārt šis efekts panākts, izgaismojot defektus vai izvēloties neierastu fotografēšanas rakursu. Dāvināto priekšmetu simboliskā patina ir noārdīta, liekot domāt par piešķirtās nozīmes absurdu. Mūsdienu Rietumu sabiedrībā dāvināšanas aktam ir duāla, pat paradoksāla daba – no vienas puses, brīvprātīga un neobligāta, no otras, – nerakstīti normatīva. Dāvinātājs ar izvēlētā priekšmeta palīdzību konstruē vēlamo priekšstatu par sevi, bet diplomātiskām dāvanām ir jāreprezentē veselas valstis. Šī uzdevuma neiespējamība un pat zināms izmisīgums, kas vērojumā no malas kļūst komisks, ir projekta antropoloģiskais pienesums, taču māksliniecisku kvalitāti fotosērijai piešķir cita, daudz skaudrāka dimensija. Dāvinājums kā politisks žests ir daļa no starpvalstu attiecībām, kas ietekmē daudzu cilvēku ikdienu, bieži tiem atņemot rīcības brīvību. Un priekšmetus, kas nevajadzīgi krājas plauktu rindās, var uzlūkot kā metaforas nenotikušām sarunām un neuzceltiem komunikācijas tiltiem. Fotogrāfa distancētais, bet trāpīgais skatījums sērijas darbus vispārina līdz „mazā cilvēka” absurda stāvokļa atskārtai un raisa tumšu nojautu par to, ko neaprēķināmi, egocentriski lielvalstu līderi tuvākajā nākotnē varētu pasniegt dāvanā cits citam. | |
| Atgriezties | |
