VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nepierādāmi Anita Vanaga Jānis Murovskis. „Skata punkts” Galerija „Daugava” Ausekļa ielā 1 15.02.–18.03.2017. | |
 Jānis Murovskis. „Pļavā. Vai tur kas kustējās? Mēnesgaisma, starojot starp zariem un zāles stiebriem, rada netveramas kustības šķitumu”. Audekls, sietspiede. 100 × 150 cm. 2017 Foto: Jānis Murovskis | |
| Skata punkts. Skatiens mēdz būt slīdošs un klaiņojošs. Ar tādu mēs vērojam interjeru, ainavu vai izstādes telpu, pirms izlemjam, kurā virzienā doties. Skatiens pazīst uzmanības paisumus un bēgumus. Uztverei ir svarīgs fokusēts skats, pat tuneļa redze, kas izslēdz blakusparādības. Ar to no plašās daudzējādības tiek „izoperēta” atsevišķa vienība. Periferiālā jeb sānu redze, kas bērnībā attīstās vēlāk, dod vienībai kontekstu, telpiskos parametrus, attiecības ar citiem objektiem, gan kustīgiem, gan statiskiem. Periferiālo redzi parasti izkopjot sievietes, kurām ģimenē jādarbojas ar vairākām lietām vienlaicīgi. Mākslinieki redz dažādi. Jāņa Murovska piemērs ir īpašs tādēļ, ka bērnībā pārciestas slimības dēļ viņam ir vājināta dzirde. Skaniskās informācijas nepietiekamību aizstāj skatiena iespēju paplašinājums. Vizuālie orientieri. Kopš Muris, kā mākslinieks paraksta savus darbus, ir atradis savu sietspiedes metodi – un tas notika samērā vēlu, tikai ap 2010. gadu, – viņa radošajā darbībā iestājies uzplaukums. Mura sietspiedes ir vienskaitlī, jo viņa lietotā tehnoloģiskā variācija neparedz atkārtojumu. Tā dod rezultātu, kas līdzinās glezniecībai. Šo iespaidu pastiprina audekls, kura šķiedru pinums krāsu plūsmām piešķir papildu vibrāciju. Atšķirībā no glezniecības, sietspiede pievieno atsvešinājumu, distancētu estētismu, „нерукотворный образ” jeb sakrālu atspiedumu. Izstādē „Skata punkts” ir redzamas tikai abstrakcijas. Gan melnbaltas, gan krāsainas. Darbu izvērstie paraksti iedarbina konkrētību. „Strauji satumst, un pazūd viss, kas varētu liecināt par virzienu un atrašanās vietu. Pat zvaigžņu stāvoklis debesīs ir nepazīstams. Es esmu šeit, un neviens to nezina,” – tā Muris komentē „melnraksta” sietspiedi „Zvaigžņu stāvoklis”. „Nepierādāmi!” – tā sarunā par izstādi nenoteikti noteica kritiķis Ivars Runkovskis, kurš savulaik vienu gadu bija mācījies Latvijas Universitātes fizmatos. Un, lūk, viņa tālākais komentārs: „Vienīgais, par ko ir vērts rakstīt, ir tas, ko tu redzi. Kādiem līdzekļiem mākslinieks tevi iespaido – tas jau tev, skatītājam, nemaz nav tik būtiski. Ko es redzu? Jaušu? Murim ir masa, telpa, kas nav aptverama, jo tas ir fragments no bezgalības. Un iepretim tai vai tajā – tas sīkais elements. Šo lielā un mazā pretstatījumu savos darbos izmanto neskaitāmi mākslinieki. Muris šīs attiecības parāda ļoti atklāti, tās neslēpjot, nemaskējot aiz sadomātiem sižetiem vai idejām. Tu redzi ar aci – darbā ir divi pirmsākumi: mazais strukturējums, režģis uz lielās masas, nosacītas bezgalības. Saspēlē rodas asociācijas ar sarežģītām izdzīvošanas sistēmām, kas rāda mijiedarbību starp mazo lielumu „dzīvi” uz lielā fona bezgalības, ko varētu saukt arī par Visumu. Kas ir superdators? Varētu teikt, ka tas, kas izdara vairāk darbību ar maziem lielumiem neaptveramā ātrumā. Mazie lielumi pieslēdzas virsmai, masai, veido to un definē. Līdzīgi kā Māra Subača piesitieni ar cilvēciski melno uz dievišķi baltā papīra, Mura darbi rāda iespējamas domāšanas struktūras, kas ir atkarīgas no paša mākslinieka psihofizioloģijas, bet vērstas uz komunikāciju ar lielo, netveramo. Darbos jaušas it kā organiskā arhitektūra, kaut kāds siets, mantra iespējamai projektēšanai. Skatā no augšas var nojaust pilsētu plānus vai lauku teritorijas. Vēl viens no vārdiem, kas nāk prātā, ir režģis. Punktu savienojumi trīsdimensiju telpā. It kā rentgens skatās kaut kam cauri un redz iekšējo karkasu. Fizisko, garīgo? Reizēm punkti nav savienoti un bezgala sīkie lielumi cirkulē dzīves telpā, dzimst, dziest un izgaist. Novēdī nāves smaka? Rīt būs citas viendienītes? Liekas, ka līdzības var pameklēt arī astrofizikā. Zvaigžņu kopas, galaktikas, supernovas. Visuma kartes struktūra ir vizuāli līdzīga neironu tīklam mūsu smadzenēs. Salīdzinot Muri un Juri Petraškeviču, kura lielformāta zīmējumi izstādē „Džīpīes” bija skatāmi galerijā „Māksla XO”, Juris ir „saldāks”, Muris – atturīgāks, asāks, pat ekspresīvāks. Cik lielā mērā Murovska radītajās pasaulēs darbojas nejaušība un kur sākas prāta darbs? Ir jūtams, ka kaut kas tiek kontrolēts, bet kaut kas notiek pats par sevi. Vai starp šīm abām pieejām pastāv līdzsvars? It kā zemapziņā tiek risinātas tālākas attīstības vīzijas, veidojot mazā personīgā sasaistes ar lielo laiktelpu. Ir tīkls, kurā mijiedarbojas mazais un lielais. Stāsta, ka Muris esot absolūts navigācijas meistars. Viņš orientējoties pat Austrumu zemēs, kur lieto hieroglifu rakstību. Viņa skatiens nesaprotamajā samana kaut ko, kas ir savienojams. Veidojas karkass nezināmajam, ieskatīšanās bezdibenī, eksistences paradoksā. Katram eksistence ir nezināms kopums, maldi īstenībā. Kāpēc esi te atnācis? Tu meklē saites, saskari ar citiem. Struktūras. Bet tās iezīmējas un izgaist. Arvien no jauna. Izskatās jau ļoti skaisti. Bet arī tukši un vientulīgi. Vai es to visu redzēju? Nepierādāmi.” | |
| Atgriezties | |
