VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Inteliģences diskrētais šarms Raimonds Kalējs Leonards Laganovskis. „Six Vonagal. Arhīvs 1989–2017” Latvijas Nacionālā bibliotēka 10.02.–11.04.2017. | |
 Leonards Laganovskis. No sērijas „Dzimšanas vieta”. Digitālā izdruka. 30 × 25 cm. 2016 Foto: Leonards Laganovskis | |
| Postmodernisma un konceptuālās mākslas gardēži katru Leonarda Laganovska projektu gaida ar satraukuma pilnu neziņu, gluži kā jaunu šefpavāra piedāvājumu Michelin trīszvaigžņu restorānā, lai gan abos gadījumos netiek garantēts, ka servētā maltīte spēs piepildīt mērķauditorijas gaidas. Taču šī izstāde cerības ar uzviju piepildīja. Kad man pēc vairāku Gaismas pils plānojuma lietās vāji informētu LNB darbinieku izvaicāšanas par ekspozīcijas atrašanās vietu beidzot bija izdevies atrast ēkas tālākajā spārnā apslēpto izstāžu telpu, tā pārsteidza ar savu platību un konfigurācijas iespējām. Kā jau Laganovskim ierasts, darbi bija izkārtoti vairāk nekā perfekti, mēģinot aptvert, autoraprāt, būtiskākos posmus un tendences viņa radošajā darbībā. Izstādē gan piedodamā kārtā izpalika morāli savecējušie 1999. gadā Sorosa Mūsdienu mākslas centra – Rīga organizētajā izstādē „Ventspils. Tranzīts. Termināls” eksponētie darbi „Pieminekļi ventspilniekiem” ar tekstuāli risinātajiem un metālā iemiesotajiem tolaik Kurzemes iedzīvotājiem vitāli svarīgo saukļu monumentiem pilsētvidē, kā arī šņabiskotie patērētājsabiedrības kulta zīmoli, kas bija skatāmi 2009. gada izstādē „Normāli!” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”. Ņemot vērā to, ka Laganovska mākslinieciskā rokraksta un izteiksmes formas pamatā ir valodas, teksta, materiāla un tā sniegto asociatīvo interpretāciju sintēze, kas bagātīgi garnēta ar vien erudītiem nolasāmu ironijas devu, skatītājam vienmēr jābūt gatavam pastiprināti aktivizēt savu smadzeņu darbību, lai nepaliktu kaunā par savu nespēju tikt līdzi autora domas lidojumam. Jau pie ieejas izliktais noslēpumainais izstādes tituls „Six Vonagal”, kas nekādi neļāvās globālā tīmekļa tulkotāju mēģinājumiem to atšifrēt, mudināja pamēģināt šo vārdu salikumu izlasīt no labās uz kreiso pusi – un tad, gluži kā ebreju Torā, atklājās radītāja vārds – „laganoVskiS”. Arī pati izstāde bija īsts baudījums domātājiem un prāta mākslas estētiem, jo katrs no piedāvātajiem darbiem vai to sērijām bija uzkavēšanās vērts un īstiem Langovska mākslas cienītājiem sejās uzbūra neizdzēšamu dievišķas atklāsmes smaidu. Ekspozīciju ievadīja darbs, kuram dots līdz mielēm atpazīstams nosaukums un reibinošs materiāli tehniskais izpildījums, – „1000 ml Latvijas Melnā Balzama” –, kuru izstādes tekstu autore, jaunā mākslas zinātniece Iveta Feldmane, anotācijā emocionāli komentējusi šādi: „Materiāla vispusīga izjūta un iepriekšēja izpēte ir būtiska šī darba sastāvdaļa. Ar asinīm slacīts, izraudāts, tīrā balzamā mircis papīrs. Vesels litrs prieka, veselības un gadsimtu glabāta noslēpuma izlija, saplūda un tapa par faktūru. Āmen! Nu vairs neko. Skaties.” Tāpat kā tradicionālai eļļas gleznai, darbam lakoniski uzskaitītas arī tā sastāvdaļas: papīrs, viens litrs Latvijas Melnā Balzama no Rimi. (Veikala plauktos gan atradīsim vienīgi „Rīgas melnā balzama” varietātes. Vēl viena ironiska vārdu spēle?) Katra no ekspozīcijas kopām bija strikti sadalīta skaidri definētās tēmās. Viena no tām, kā no monohromi slēptām mākslas vēstures ikonām veidotā instalācija „Kamuflāža” ar Arpa, Mondriāna, Albersa, Klē un Popovas darbu rēbusotajām parafrāzēm, piedāvāja savu literāri un vizuāli estētiski noformētu mākslas vienību, ļaujot ieskatīties autora analītisko interešu vēsturē, kuru amplitūdas savijas neskaitāmos krustceļos, bērnības atmiņām mijoties ar dažādu ideoloģiju un laikmetu radītām ģeopolitiskām traumām un ietekmēm. Viena no šīs vēstures lappusēm ir arī mākslinieka pašreizējās dzīvesvietas kādreizējā saimnieka – komunista un rakstnieka Arvīda Griguļa grāmatas „Kad lietus un vēji sitas logā” mūsdienīgotā versija ar japāņu anime varoni pokemonu negaisa stihijas lomā. Alegoriju radīšanā Laganovski var pielīdzināt Ziemeļu renesanses meistaram Pīteram Brēgelam Vecākajam, bet viņš tās rada mūsdienīgi, atsakoties no antropomorfu tēlu klātbūtnes un tekstu un piktogrammiski universālu zīmju valodā apelējot pie auditorijas inteliģences un zināšanām, ļaujot tai brīvi interpretēt redzēto atkarībā no savas izpratnes par šo pērļu birumu. Svarīgākās inspirācijas – smaržas, mūzika, Varšavas pakta bloka valstu padomiskās vienotības sabrukums, dziedošās revolūcijas, robežu maiņa – vairāk vai mazāk iezagušās arī vizuālajos izteiksmes līdzekļos, atspoguļojoties amplitūdā no rafinēta tekstuāla konceptuālisma līdz pat atturīgam socreālismam. Lakoniskās shēmās grafiski ietērptas pilsētu kartes tiek pielīdzinātas cilvēka fizioloģiskajai un emocionālajai pasaulei, orgānu savstarpējai un neizbēgamai mijiedarbībai – pat atļaujoties skart reliģiskas un ideoloģiskas kopsakarības. Bībeles un laicīgās literatūras stāsti tiek izmēros reducēti līdz mikroskopiskiem parametriem, spiežot lasītāju to vizuālai uztverei – un savai garīgajai atdzimšanai – likt lietā fizisku piepūli. Šī nešaubīgi bija viena no gada izgaršojamākajām izstādēm, uz kuru būtu bijis vērts aiziet vēlreiz – bet atvēlot baudīšanai vairāk laika un zināšanu. | |
| Atgriezties | |
