studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Nākotnes metastruktūra Eduards Dorofejevs Andris Teikmanis. „documento futurae / nākotnes dokuments” Latvijas Mākslas akadēmija 02.03.–21.03.2017.

Andris Teikmanis. „documento futurae / nākotnes dokuments”. Skats no ekspozīcijas. 2017 Foto: Didzis Grodzs

Dzimšanas dienas, īpaši jubilejas, ir pateicīgs laiks, lai atskatītos uz pagātni un, iespējams, izdarītu secinājumus. Tomēr vēl svarīgāk šādos brīžos ir neaizmirst pavērst skatienu uz nākotni, ar kuru mēs – gribam to vai ne – neizbēgami tiksimies un kura paradoksālā kārtā veidojas jau tagad. Tas attiecas arī uz Latvijas simtgades jubileju. Kamēr lielākā daļa kultūras un mākslas projektu cenšas apkopot gadsimta mantojumu, ļoti iepriecina tas, ka rodas atsevišķi mēģinājumi palūkoties pretējā virzienā un saskatīt nākotnes aprises. Pie šīs kategorijas var pieskaitīt arī Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) aulā īstenoto profesora Andra Teikmaņa projektu „documento futurae / nākotnes dokuments”, kas bija tapis kā vizuāls turpinājums Latvijas valsts simtgades svinību norišu cikla ietvaros sarīkotajai konferencei „Nākotnes māksla / Nākotnes valsts”. To, kas bija apskatāms LMA aulā, nevar nosaukt par izstādi šī vārda konvencionālajā izpratnē – proti, kad tiek uzsvērta kāda priekšmeta unikalitāte un ap to radītā ekspozīcijas scenogrāfija un informatīvie materiāli vai izglītojošās programmas veido pievienotu intelektuālu un emocionālu vērtību. Šis projekts fokusējās uz nemateriālām lietām – lekcijām, diskusijām, futuroloģiskām pārdomām par mākslas nākotnes funkciju –, kurām, visticamāk, nav iespējams atrast adekvātu vizuālu ekvivalentu, bet par kurām var brīvi veidot teorētiskas konstrukcijas un hipotētiskas shēmas, kas gatavas ikvienu aizvest nezināmajās tālēs. 20. gadsimts aizrāvās ar futuroloģiju, kas izmainīja mūsu domāšanas veidu, līdzīgi kā interese par vēsturi mainīja 19. gadsimta cilvēku. Tomēr pēdējā laikā visa postindustriālā pasaule, ieskaitot Latviju, piedzīvo lielu nākotnes vīzijas krīzi, kas neizbēgami provocē māksliniekus pievērsties šai tēmai. Un iespējams, ka tieši māksla ir īstā valoda un instruments, ar kura palīdzību var domāt, pētīt un veidot tik iracionālu substanci kā nākotne. „Nākotnes dokumenta” projekta ietvaros Andris Teikmanis spēlēja semiotiķa-futūrista lomu, kurš gribējis (pēc viņa paša vārdiem) pārvērst mākslu kailā, semantiskā nākotnes pētniecības instrumentā. Rezultātā bija tapusi grafisko shēmu sērija, kuru ietekmējušas jau minētās konferences dalībnieku tēzes. Veidotas kā lielformāta melnbaltas kompozīcijas, šīs shēmas kādu, protams, var ieinteresēt no pētnieciskā viedokļa, bet bez izvērstiem autora komentāriem vai lekcijas, kas ir projekta būtiskākā sastāvdaļa, šīs konspektīvās piezīmes, izvietotas uz vairākām izstāžu telpas sienām, pārsvarā pildīja tikai estētisku funkciju. Izstādes centrālā daļa bija atvēlēta milzīgai shēmai „Mākslas pasaule”, kas atspoguļoja visu institūciju, spēlētāju un norišu kopumu, kas definē mākslu Latvijā. Starp 43 apļiem, trīsstūriem un kvadrātiem, kas bija savienoti savā starpā ar neskaitāmām bultām, skatītājs varēja atrast tādas kategorijas kā mākslinieki, skatītāji, skolas, akadēmijas, galerijas, kuratori, muzeji, mākslas menedžeri utt., kuru savstarpējās attiecības veido Latvijas mākslas dzīvi. Šajā sakaru tīklā nebija iesaistīti tikai mākslas futurologi, kuru aplītis shēmā atradās virs pārējās burzmas, patērējot pats savus raidītos impulsus. No vienas puses, tā izskatījās kā skumja konstatācija, ka Latvijas mākslas pasaule šobrīd nemaz neinteresējās par nākotni, uztverot to kā ar tagadni nesaistītu faktu, kā svešinieci, kura neatbild par mūsu rīcību. Bet, no otras puses, mākslas futurologu klātbūtne šajā shēma bija nolasāma kā optimistiska zīme, kas dod cerību kādreiz pārzīmēt šo gigantisko shēmu, futurologus ar bultiņu-aksonu pieslēdzot pārējiem mākslas organisma nervu centriem. Bet pagaidām šīs semiotiskās spēles ar Andri Teikmani kā Magister Ludi priekšgalā notiek citā dimensijā, kas pasargā sevi ar mākslīgi sarežģītas valodas palīdzību, bet ir tikpat fascinējoša kā lielais melnais četrdimensiju hiperkubs, kas izstāžu zāles centrā veidoja galveno semantisko centru. Protams, mākslas darba valodas nesaprotamība var izrietēt no tā, ka kultūra, kas veidojusi šo zīmju sistēmu, ir mirusi un valoda ir pazaudēta, bet saprašanas barjera var veidoties arī mākslas darba futuroloģiskā rakstura dēļ, jo tas vērsts tikai uz nākotni un tagadnes cilvēkiem nav īsti uztverams. Tomēr, baudot projekta „nākotnes dokuments” intelektuālo tēlu, nebija vēlams aizmirst arī postironijas faktoru, kas noārda tradicionālās robežas starp nopietno un ironisko, ienesot divdomību arī mākslas žestos vai izteikumos. Tieši postironija arī ved pretī „jaunajam patiesumam” un ļauj ironiskā manierē runāt par nopietnām lietām. Un kas gan var būt nopietnāks par nākotni?

Atgriezties