VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viņas Rasa Jansone Elīna Broterusa, Rita Antila, Vija Muragina, Aija Bley, Alise Rudēvica un Inta Puriņa. „Viņas” Latvijas Fotogrāfijas muzejs 15.12.2016.–22.12.2017. | |
 Rita Antila. „Neizmērāmās (Rokas)”. Diptihs. Digitālā druka uz alumīnija. 75 × 85 cm. 2015 | |
| „Viņas” ir nepārprotami iestādījušas asumu uz sievietes pieredzes iespējamo attēlojumu vizuālā mākslas darbā, kļūstot par daļu no kāda sakustēšanās procesa, kas patlaban vērojams Latvijas mākslā. Pirmajā acu uzmetienā par iztādes centrālo jeb altārdaļu būtu uzskatāms Aijas Bley un Ritas Antilas (Rita Anttila, Somija) darbu pretnostādījums. Bley putnsieviete un stieņa dejotāja iepretim somu fotogrāfes poētiski nosauktajām, izsvērtajām kompozīcijām uz tumšiem foniem sākotnēji liekas kā graujošs kontrasts, bet, ieskatoties vēlreiz, darbu saspēle atklājas kā savstarpēji papildinoša, nevis izslēdzoša. Gan Bley, gan Antilas sievietes slēpjas. Bley dievietes valkā maskas vai uzgriež objektīvam muguru, savukārt Antilas kompozīcijas ir kadrētas – nosauļota muguras āda, kakls, kas spoguļo gulbja kakla izliekumu, atraitnīšu vainadziņš uz tumsā izzūdošas galvas. Visvairāk noslēpusies ir Bley dejotāja. Burtiski – aiz stieņa. Šis pārliecinošais kadrs liek domāt par dievietes, kā lai to pieklājīgi pasaka, derīguma termiņu. Stienis ir neapšaubāms dievietes varas zizlis – tomēr skatuves arēna šeit ir pārskatāma un spēles noteikumi – skaidri. Dieviete valdīs līdz nākamajai dievietei, kas vēl veiklāk piekļausies stienim. Vai arī līdz brīdim, kad izvārdzinātais skatītājs tiks viņai klāt tīri fiziski. Izejot no zāles, skatiens atgriežas pie atraitnīšu vainadziņa – tas uz sievietes galvas ir nostiprināts ar metāla stieples palīdzību. Intas Puriņas fotostāsta „Sievietes = Vīrieši” varones no kameras nevairās. Viņas redzamas savās darbavietās – gateros un celtniecības objektā. Manuprāt, šī kolekcija ir spožs piemērs pārprastai dzimumu līdztiesībai. (Un ne tādā ziņā, ka autore būtu ko pārpratusi. Inta ir ļoti uzmanīga, viņa ļauj modelēm runāt. Kolekcija ir papildināta ar tekstu.) Ne jau kāda iekšēja izaicinājuma dzītas portretētās sievietes piekritušas darbam gaterī. Ne jau tāpēc, ka 21. gadsimtā „sievietes var lemt pašas”. „Pagaidām izejas nav, jāstrādā tā, kā ir,” – saka Irina aizkustinošā kadrā ar Bounty šokolādes reklāmu „Paradīzes sala” aiz muguras. Blakus kadrā ir Irinas rokas ar nagiem sarkanā krāsā – bikls sveiciens un neskaidras atmiņas no paradīzes. Maskavietes Vijas Muraginas cikls „Vai es saku „nē” mūžīgām vērtībām?!” ir iestudētas fotogrāfijas ar mazmeitu un vecmāmiņu ikdienas darbu labirintā. (Vai mazmeita varētu būt pati autore?) Viņas šķirsta Turgeņevu, marinē gurķus, pārstāda istabas augus, pielaiko kleitas un dzintara krelles. Telpa liekas pazīstama, ar novecojušu, askētisku atribūtiku. Drēbes, kas mugurā mazmeitai, nepārprotami pieder vecmāmiņai. Vecmamma smaida, bet mazmeita ar novērstu skatienu it kā krīt ārā no telpas, nespējot koncentrēties uz vecmāmiņas līksmo klātbūtni. Kādā kadrā abas sievietes domīgi vēro kokvilnas apakšbikses, kas noliktas uz gludināmā dēļa. Edinburgā dzīvojošās Alises Rudēvicas cikla „Viņai piemīt dažāds laiks” fotogrāfijām ir modeļu vārdi: Sjū, Ieva, Katrīne, Dzintra. Portretu rindu noslēdz Mārīte. Zilas krelles, sirmi mati, pavērts halāts, balts krūšturis un spilgti oranža lūpu krāsa. Te nav nekā no ierasta, izlīdzinoša lirisma. Viņa izstaro dažu kandelu gaismu, nevis lavandu un vijolītes. „Jūs arī gribējāt redzēt dievieti? Vai patiešām? Nesmīdiniet. Bet skatieties vien.” Ātrumā meklējot līdzīgo savā galvā, uzduros Alises Nīlas (Alice Neel) gleznotajam pašportretam astoņdesmit gadu vecumā, bet tas nav īsti precīzi. Rudēvica pierāda, ka šim stāstam nemitīgi ir nepieciešami jauni lasījumi. Otrā stāva zālē ir vitrīna ar pavisam mazām bildītēm. Lai saskatītu, kas īsti attēlos notiek, ir jānoliecas pār stikla virsmām. Autore ir somiete Elīna Broterusa (Elina Brotherus) un modele – viņas māsa sava ceturtā bērna dzimšanas brīdī. Ķermenis, ko balsta vairākas rokas, ir notriepts ar asinīm, kailo krūšu gali – melni, savērpusies nabassaite – koši zila. Es skatos un skatos. Pat ja nācies to piedzīvot pašai, tas mani ne par mata tiesu nav pietuvinājis – kam? Pārstāstāmai izpratnei, sāpju noslēpumam? Viņa ir neizturami krāsaina. Krāsaināka par jebkuru iespējamu atraitnītes ziedu. Vai tikai šī nav izstādes altārdaļa, es nodomāju, un uz stikla virsmas kaut kas nopil. Nu gan. Es taču neraudāšu izstādē, pat ja esmu vienīgā tās apmeklētāja. Ar šalles stūri uzmanīgi nosusinu vitrīnas stiklu. Katra izstādes autore ir pelnījusi izvērstu recenziju un noteikti to sagaidīs. Interesanti, ka izstādē nebija atrodams kuratora vārds. Kurš tad ir veicis autoru atlasi? – es prātoju, sākot darbu pie šī rakstiņa, kad pēkšņi iepīkstas telefons. Draudzene Skotijā sūta ziņu, sākušās dzemdības. Viņai ir pāri četrdesmit, ārsti esot ļoti iejūtīgi un jokojot, ka satraukumam būtu pamats – un arī tad pavisam neliels –, ja draudzenei būtu pāri sešdesmit. Es sūtu atbildi, apmēram – „kā varētu piefiksēt visu, kas ar tevi tagad notiks?” un „esmu ceļā uz Skotiju”–, bet tie nav īstie vārdi. Esmu sen atmetusi ar roku uzdevumam „noskaidrot”, kur meklējama vizuālā māksla – pirms vai pēc vārdiem. Varbūt vārdi tajā krustojas nemitīgi; ikreiz, kad mākslu uzlūkoju ar nedalītu uzmanību. Kad raksts ir pabeigts, telefons iepīkstas vēlreiz. Meitenīte. | |
| Atgriezties | |
