VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ironija par banālo Raimonds Kalējs Helēna Heinrihsone. „I Love You. Veltījums Aleksam Kacam” Galerija „Māksla XO” 22.12.2016.–17.01.2017. | |
 Helēna Heinrihsone. „Īrija”. Audekls, eļļa. 120 × 150 cm Foto: Renārs Derrings | |
| Iemesls, kādēļ viena no gleznotājiem, kuru darbi galerijā „Māksla XO” tiek izstādīti visbiežāk, ir Helēna Heinrihsone, ir gauži vienkāršs – viņai nav bail mainīties, atklāt savas kaislības, meklēt izaicinošas jaunas inspirācijas, turklāt viņai piemīt apskaužamas darbaspējas. Mākslinieces kārtējā izstāde bija režisores cienīgs darbs par mīlestības ceļojumu laikā un telpā, kura „aktieri” izvēlēti no viņai personīgi tuvu jaunu cilvēku vidus – piemēram, galvenā, jaunas sievietes, loma piešķirta ģimenes atvasei Augustei –, sižetu lokācijas atrastas reālu ceļojumu albumos, bet kadra monumentālās vienkāršošanas filtrs aizgūts no amerikāņu mākslinieka Aleksa Kaca (Alex Katz). Nesarežģītu un tīru jūtu eksponēšana, līdzīgi kā spektra krāsas un piktogrammiski vienkāršotas formas, kā to apliecina ne viens vien gadījums cilvēces un mākslas vēsturē, nereti tiek pielīdzināta kam primitīvam un banālam, bet aplūkotajā gadījumā šiem elementiem ir svarīga un pat noteicoša loma skaidrā idejas traktējumā. Brīvā uzdrīkstēšanās tuvplānos noteiktu emocionālo amplitūdu raksturojošās krāsās atklāt kaisli, naivā formā tēlotā atklātība zilo acu skatienos un asinīm pieplūdušajās lūpās, skūpstā saskārušās mēles, attiecību tikko uzsnigušā sniega svaigums un šķīsti baltā tīrība ir stāsta vadmotīvs, kas ietverts sešās liela formāta gleznās. Ar viegli ironisku provokāciju māksliniece testē skatītāja banalitātes uztveres līmeņus, aicinot katram sev godīgi atbildēt par savu mīlestību un spēju identificēties ar attēlotajiem jaunajiem mīlniekiem – kas, ņemot vērā auditorijas plašo vecumu, dzimumu un mīlas dzīves pieredzi, kādam varētu šķist kaitinoši vai vismaz radīt vieglu skaudību pret amora svētītajiem. Šķietami banālu jēdzienu ietērpšana zīmēs, krāsās un tēlos lasāma gandrīz visos eksponētajos darbos – kā, piemēram, gleznā „Īrija”, kuras fonā starp smaidīgo mīlētāju pāri attēloti Dinglas pussalai raksturīgie seno gēlu kapsētu ķeltu krusti, itin kā literāri apspēlējot nodrāzto teicienu par mīlestību, kas stiprāka par nāvi. Heinrihsones gleznās, līdzīgi kā vizuālām pērlēm bagātajās itāļu režisora Paolo Sorentīno filmās, katrs sižets ir precīzi kadrēta estētiska vienība, kurā nav nekā lieka, tikai būtiskais. Darbā „Diskotēka” fluorescenti košās krāsās attēlotie monumentalizētie seju fragmenti uz venozo asiņu toņa piesātināti tumšā fona pasvītro tradicionāli stereotipisko vīrišķi zilā un meitenīgi rozā nošķīrumu. Dzīves nastas nomocītajiem skatītājiem bija dota iespēja sevī reanimēt agras jaunības sajūtas, emocionāli iemiesojoties gleznā „Sniegs”, kurā alegoriskā veidā atveidota tikko dzimušas mīlestības alkatīga izgaršošana, salīdzinot to ar pirmajām trauslajām uz mēles uzkritušajām pārslām, kas var pāraugt vētrainā attiecību putenī. Attēlotās fona vides – atpazīstamie arhitektoniskie un dabas elementi – apstiprina mākslinieces personīgi pārdzīvoto pieredzi un domu par attiecību kultūras eksistenci plašākā dabas un cilvēka mijiedarbības kontekstā, kurā vizuāli nojaušamā ironija krāsu pārspīlētajā akcentēšanā ir šķietami banāls aizsegs mīlestības trauslumam. Jauniešu pietuvinātie tēli gleznotājai ir sevis pašas un sev tuvu cilvēku personifikācijas, atspoguļojot svarīgākos mirkļus un nozīmīgākās vietas, kas gluži kā ceļojumu piezīmes slepenā dienasgrāmatā pēkšņi ieraudzījušas dienas gaismu un metušas pie malas meitenīgu kautrību. Vienalga, vai tā ir atpazīstama piknika vieta okeāna pludmalē Portugālē, Tadžmahals Indijā vai rozes Saunaga vasaras mājas dārzā, – tā visa ir tikai vietu dokumentējoša scenogrāfija, kas nosaka attiecīgā mīlestības mirkļa romantizēto gaisotni, – ar pietāti paliekot skatuves dziļākajā plānā un galveno lomu atstājot režisores vadītajiem aktieriem un viņu spēles meistarībai. | |
| Atgriezties | |
