VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Objekti vai teksti: ko ņemt līdzi uz Roņu salu? Jānis Taurens Izstāde koferī „Akmeņainā ainava” kim? Laikmetīgās mākslas centrs 08.12.2016.–15.01.2017. | |
 Koferis „Akmeņainā ainava”. kim? Laikmetīgās mākslas centrā. 2016 Foto: Ansis Starks | |
| Izstāde koferī nav nekas jauns – arī šeit Marsels Dišāns ar savu darbu miniatūriem modeļiem portatīvajā muzejā La Boîte-en-valise, ko vienkāršoti dēvē par „Čemodānu”, ir priekštecis. Savukārt 60. gadu konceptuālisms ir atstājis divus nelielus koferīšus (padomju laikā tādus nez kāpēc sauca par „diplomātiem”): vienu ar „dzejnieku asinīm” jeb simt dzejnieku asinsanalīžu paraugiem uz medicīniskās laboratorijas stikliņiem, otru – ar Klementa Grīnberga (Clement Greenberg) eseju krājumu Art and Culture, kas pārvērsts alkoholiskā brūvējumā, apliecinot formālisma „nesagremojamību”, – es atsaucos uz Eleanoras Entinas (Eleanor Antin) un Džona Leitema (John Latham) darbiem. Postkonceptuālisma laikā situācija ir cita: dažādu zemju un tautu mākslinieki sēžas laiviņā un dodas uz Roņu salu, ar saviem darbiem radot fiktīva personāža kādā lidostā nozudēta kofera saturu. (Līdzīga fiktīva mākslas darbu kolekcija ir galerijas Four To Seven 2015. gadā izdotā „mākslinieka monogrāfija” ar mīklainajiem iniciāļiem "M. S." nosaukumā.) Roņu sala... pirms pāris gadiem, gatavojot izstādi „Aspena–Ķemeri”, projekta dalībniekiem bijušās Ķemeru sanatorijas parkā nolasīju uzmundrinošu tostu par viņu iespējamo dalību „Latvijas un Venēcijas, un citu koloniālo lielvalstu izstādēs”. Tolaik fonā atskanēja patriotiski saucieni „Tobago! Gambija!”. Tagad, domājot par šo izstādi, tiem varētu pievienot „Roņu sala!”, jo tā līdzīgā kārtā reiz piederējusi Kurzemes hercogiem (sk. Jāņa Juškeviča iespaidīgo monogrāfiju „Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē” (1931) un projekta „Aspena–Ķemeri” nepublicēto dokumentāciju (2014)). Latvijas mākslinieki gan nav tikuši šajā koferī, un to, līdz ar Roņu salas „zaudēšanu”, varētu uzskatīt par jēdziena „nacionālā māksla” ironisku kritiku, ja vien tas būtu bijis šo portatīvo izstādi veidojušās Krakovas – vienbrīd arī Žečpospoļitas jeb Polijas–Lietuvas ūnijas galvaspilsētas – laikmetīgās mākslas galerijas nodoms. Lai arī tieksme uzsvērt nacionālo vēl arvien ir politiski vilinoša, kofera izstāde ̌oreiz pretendēja būt laikmetīga kādā citā, jāsaka gan, vēl teorētiski pamatojamā, izpratnē. Proti, tā bija „antidokumentācija” (apzīmējums no kim? rūpīgi sagatavotā koferi interpretējošā teksta, kas kaut kādā ziņā atceļ apgalvojumu, ka izstādei „nav kuratora tradicionāli skaidrojošā teksta”). Vai, kā es to dēvētu, vieglāk vai grūtāk (vai vispār ne-) atšifrējamu pēdu veidošana. Man, protams, nav iebildumu – galu galā „māksla ir mīkla”, tikai jāpiebilst, ka tās atminējums tomēr ir objektīvs. Velku rokās nu jau – izstādes priekšpēdējā dienā – netīri pelēkos, kādreiz baltos cimdus un ķeros klāt nedaudz savandītajam kofera saturam... (Turpmākais būs skatītāja pieredzi aprakstošs stāstījums, kas aprausies, sasniedzot redakcijas atvēlēto 4000 zīmju robežu, – iecerēts kā netieša kritika par žurnāla „Studija” īsajām sīkdrukas recenzijām un Latvijas mākslas kritikā valdošo „apraksta” žanru; kā izdosies – spriediet paši.) Vispirms atlieku malā divas mobilās ierīces (nespēju plānu kastīti saukt par „viedu”; un kurš gan tālruni liek koferī?), tad, sekojot manās rokās esošajam 28 (sic!) darbu sarakstam, ķeros klāt dažādiem tekstiem – grāmatām, pārveidotām grāmatām, dienasgrāmatām, piezīmju blociņiem, avīzēm un divām visnotaļ šai izstādei atbilstošām Phantom Islands kartēm, kas kim? aprakstā tulkotas kā „Spoku salas”. (Uzskaitījuma daudzskaitļa forma ir nedaudz pārspīlēta, uzsverot „tekstu” pārsvaru pār „priekšmetiem” kā nepārprotamu atbildi uz recenzijas virsrakstā ietverto retorisko jautājumu. Protams, mākslinieku veiktā tekstu izvēle atstāj vilšanās sajūtu, jo koferī neatrodu, piemēram, Edvarda Gibona (Edward Gibbon) visnotaļ apjomīgo The Decline and Fall of the Roman Empire, par ko tā sajūsminājās Borhess un ko lasa Virdžīnijas Vulfas pirmā romāna – starp citu, tā nosaukums, The Voyage Out, vedina uz jūras ceļojumu – personāži.) Lūk, arī recenzijas apjoms izsmelts. Vēl tikai bibliogrāfiska piezīme – mākslas darbu sarakstā minētā Džonatana Krērija (Jonathan Crary) grāmata ir nevis angļu valodā, bet poļu tulkojumā; tās precīzs nosaukums: 24/7: Późny kapitalizm i koniec snu (grāmata papildināta ar instrukciju „Miega performancei”). Tas vedina domāt par kreisās domas klātbūtni kontrabandas – poļu valodas – formā. Piezīmju grāmatiņā šajā brīdī ierakstīju: „Neaizmirst nocitēt kaut ko no Valtera Benjamina!”; piemērots, lai arī ne tāds, kādu sākotnēji iecerēju, gadījums tam būtu rūpīgi salocīts T krekls, uz kura zem guļošu cilvēku attēla izlasīju: ARTISTS AT WORK. Citāts: „.. laikrakstos obligāti kļūst attēlu paraksti, un ir pilnīgi skaidrs, ka šiem parakstiem piemīt pavisam cits raksturs nekā gleznas nosaukumam.” | |
| Atgriezties | |
