VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pasteļa karaliene Ansis Vasks Felicita Pauļuka. „Pasteļi un zīmējumi”. Izstāde ciklā „Paaudze” Latvijas Nacionālās mākslas muzejs 08.12.2016.–05.03.2017. | |
 Felicita Pauļuka. „Juris un Andrejs Ģērmaņi” Papīrs, pastelis. 118 × 83,5 cm. 1977 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Foto: Normunds Brasliņš | |
| Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uzsācis jaunu izstāžu ciklu „Paaudze” (tā kuratore – Dr. art. Elita Ansone), kas veltīts māksliniekiem, kuri dzimuši vēl brīvā Latvijas valstī, bet savu radošo darbību bijuši spiesti uzsākt padomju totalitārā režīma ziedu laikos 20. gadsimta 50. gados. Šajā ciklā paredzēts veidot izstādes tādiem māksliniekiem kā Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Gunārs Cīlītis, Rita Valnere, Aleksandrs Stankēvičs, Rūsiņš Rozīte un Gunārs Krollis. Izstāžu ciklu aizsāk Latvijas pasteļa glezniecības karalienes Felicitas Pauļukas (1925–2014) izcilo pasteļu un ogles zīmējumu izstāde (kuratore Valda Knāviņa). Felicita Pauļuka ir mākslas tīrradnis – jau piecpadsmit gadu vecumā viņa ar savu zīmētājas talantu spēja pārsteigt Latvijas Mākslas akadēmijas uzņemšanas komisiju. Komisija, kā jau tam vajadzētu būt, nekļūdījās, un Latvijas mākslas vēsture ieguva vērtīgu dārgakmeni. Galvenais, kas piešķir Pauļukas mākslai pārlaicīgu vērtību, ir ne tik daudz izslavētā tehniskā meistarība, cik spēja precīzi ieraudzīt gleznojamajā cilvēkā tieši to individuālo vizuālo pazīmju kopumu, kas nepieciešams, lai radītu, šķiet, vienīgo iespējamo un īsto izvēlētās personas atveidojumu. Tomēr galveno talanta šķautni iezīmē viņas spēja atmest visu lieko un, liekot lietā maigu formu un līniju stilizāciju, uzburt tādu kā personības vizuālo esenci. Šī spēja visā krāšņumā atklājas, piemēram, gleznotāju dvīņubrāļu Jura un Andreja Ģērmaņu dubultportretā (1977) – rodas sajūta, ka vēl precīzāku viņu tēlu radīt nav iespējams. Tas attiecas gan uz seju filigrāni jūtīgo gleznojumu, gan jau no liela attāluma atpazīstamajiem, nedaudz lauzītajiem mākslinieku siluetiem. Šis gleznojums ir izdevies patiesāks un dzīvāks par jebkuru fotogrāfiju. Māksliniece ir rūpīgi izvēlējusies savus modeļus, meklējot interesantus, nedaudz neparastus tipāžus un personības, ko apliecina ne tikai Ģērmaņu dubultportrets, bet arīdzan kolorītā un zīmējumā izcilais jauna, garsejaina vīrieša portrets „Arnis 1” (1977), kas paliek atmiņā ar izteiktajiem sejas pantiem, pieskāriena vieglumu gleznojumā, it kā tas būtu tapis vienā acumirklī, un gaiši pelēkzilā fona un dzeltenā džempera klusināto kontrastu. Tāds pats ēterisks vieglums piemīt meitenes profila gleznojumam pastelī „Mārīte” (1969), kurā sejas formu veido izcili smalks gaismēnu ieklājums. Ar teju fotoreālistisku sejas gleznojumu izceļas aktrises Lilitas Bērziņas portrets (1978), tomēr tik intīma saikne ar portretējamo kā citos izstādes darbos izcilās aktrises portretā nenolasās. Gleznojumā ir jūtama Felicitas Pauļukas pietāte pret modeli, portrets ir reprezentatīvāks par citiem; arī izvēle gleznot seju pusprofilā, nevis pretskatā it kā apliecina Lilitas Bērziņas nevēlēšanos pilnībā atklāties. Līdztekus portretiem Felicita Pauļuka daudz gleznojusi arī aktus, tomēr arī tajos māksliniece nav koncentrējusies tikai uz ķermeņa formu attēlojumu, jo viņai vienmēr ir bijušas svarīgas arī portretiskās kvalitātes. Ņemot vērā vēsturisko kontekstu, interesants ir gleznojums „Akts. Inna” (1964), kas ir netipiski modernistisks 60. gadu Latvijas glezniecībai – droši vien tapis Hruščova „atkušņa” atmosfēras iespaidā. Modeļa sejas atveidā jaušama Modiljani glezniecībai raksturīgā stilizācija ar it kā tukšām mandeļveida acīm un izteiktiem uzacu lokiem. Savukārt ķermeņa formas modelētas, izmantojot tikko jaušamas vēsu gaismēnu gradācijas, un tādējādi gleznojums nekļūst dekoratīvi plakans. Lai gan varētu teikt, ka visi izstādē skatāmie Felicitas Pauļukas pasteļi ir glezniecības pērles, kuros apvienojas izcils zīmējums, kolorīts, pasteļtehnikas virtuozs izmantojums un redzējuma asums, tomēr spēcīgāko iespaidu atstāja it kā tik nepretenciozais ogles tehnikā tapušais keramiķes Ritas Einbergas portrets (1971). Šajā tik brīvi un atraisīti tvertajā zīmējumā ar izteikto sejas ēnojumu un sānu gaismu, it kā paviršajām matu cirtām, garo kaklu un īpašo, šauro sejas kontūru, manuprāt, izpaužas mākslinieces talanta tīrā substance. Felicitas Pauļukas māksla pierāda to, ka, pat strādājot ierobežotā tēmu un žanru klāstā, ir iespējams izvairīties no vienmuļas atkārtošanās, jo katrs gleznojums un zīmējums, katrs atveidotais tēls ir smalki izpētīts, izjusts un izstrādāts. Tajos redzama godīga un kaislīga attieksme pret glezniecību – un sakausējumā ar lielu talantu tā māksliniekam ļauj atkārtot vienu un to pašu motīvu vēl un vēl, bet katrs no gleznojumiem būs augstvērtīgs un unikāls mākslas darbs. | |
| Atgriezties | |
