VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kivi republika Rihards Bražinskis | |
| Liela daļa grafiti entuziastu noteikti uzskatītu, ka izstādīt ielu mākslu galerijā būtu, maigi sakot, principiāli aplami, jo tai jābūt apskatāmai tikai reālā vides situācijā un turklāt par brīvu. Taču pastāv arī iespēja šādu pasniegšanas veidu, kas ielu mākslas vēsturē ir izmantots ne reizi vien, uztvert kā mājienu uz to, kas notiek ārā, – lai akcentētu komunikāciju starp galerijas klīniski baltajām, pareizajām un pasargātajām sienām un nekontrolējamajiem krāsas noziegumiem pilsētas savvaļā. Runa tātad ir par pašmāju zināmākā grafiti mākslinieka Kiwie personālizstādi Mimik, kas pērnā gada nogalē (12.11.–11.12.2016.) norisinājās „Rīgas mākslas telpā”. Vispār jau Kiwie ir tik meinstrīmīgs un trekni „pīārēts” projekts (iedomāsimies viņa publisko personāžu jeb masku – Jackass / Bad Grandpa stila nerātno opi, vārdā John Dick1, sadarbību ar latviešu izcelsmes starptautiski zināmo tetovēto modeli Monami Frost vai arī šīs pašas Mimik izstādes T kreklu prezentpersonu, pērnās Eirovīzijas tautas mīluli, dziedātāju Justu), ka būtu jābrīnās nevis par to, ka tiek veidota viņa darbu izstāde galerijā, bet gan ka vēl nav, piemēram, uzvesta Kiwie opera. Bet gan jau, visam savs laiks. Turklāt Kiwie jau ir bijusi viena neliela izstādīšanās „Rīgas mākslas telpā” – 2009. gadā triju autoru ekspresizstādē Beneath, kas ilga tikai nedēļu. Līdz ar to izstādi Mimik varētu uzskatīt par beidzot nokārtotām nepabeigtām darīšanām. Pirms turpinām iedziļināties izstādē, es vēl gribētu pārrunāt terminus „grafiti” un „ielu māksla”, kas Kiwie gadījumā savā ziņā gan lietojami kā sinonīmi. Tātad par grafiti korekti būtu saukt nevis jebko, kas ir uzkrāsots publiskā vidē, bet gan tieši burtu zīmējumus, kuru pamatizcelsme un esence ir paraksts jeb tags (tag), kas ir tīra urbānā kaligrāfija. Tagi tiek veidoti ne tikai ar aerosola baloniņu, bet arī ar marķieriem vai ieskrāpēti, vai iesmērēti stiklā ar skābes jeb etching cream palīdzību. Piedevām liela daļa marķieru savulaik bija paštaisīti – kamdēļ paraksti bija notecējuši un neglīti, taču tādējādi arī radīja scēnai neatņemamu vizuālo paskatu. Savukārt advancētāka paraksta forma ir throw-up jeb uzmetums, kas var būt gan vienkārši ar vienu krāsu uzvilktas burtu kontūras, gan arī pildīti burti ar 3D ēnojumu. Iepretim apjomīgiem pilnkrāsu mural darbiem, kas sabiedrības apziņā iesakņojušies kā primāri asociatīvi īstenam, labi izpildītam grafiti, throw-up veikumi varētu šķist kā haltūras vai noslinkoti, nepabeigti darbi. Taču jāņem vērā, ka agrāk, laikā, kad ir radies šis stereotips, nebija nedz novērošanas kameru, nedz mobilo telefonu, ar kā palīdzību kāds nejaušs garāmgājējs varētu palaidņus veikli nostučīt policijai. Mūsdienās parakstu zīmēšana notiek steigā un ar mērķi atstāt savu vārdu pēc iespējas redzamākās un drosmīgākās vietās. | |
 Kiwie. Skats no izstādes Mimik. Audekls, aerosola krāsa. Audekls 200 × 200 cm. 2016 Foto: Pēteris Vīksna | |
| Īpaša nozīme grafiti ir nelegalitātei – ideālā gadījumā darbi tiek zīmēti ar zagtiem krāsu baloniņiem. Tuklāt burtu zīmētāji paši sevi nereti arī nemaz nesauc par grafiti māksliniekiem, bet gan par rakstītājiem jeb rakstniekiem (writers) vai bomberiem (bombing), kas arī tiešā veidā izsaka viņu praksi – proti, darbu bliešanu agresīvā kvantitātē. Viņu vārdi pārsvarā ir grūti salasāmi, aizkodēti, ieslēpti abstraktās burbuļveida formās un nezinātājam neko neizsakoši. Līdz ar to grafiti ielās dzīvo pats savu dzīvi kā atsevišķu indivīdu pašapliecināšanās un ar sabiedrību nekādu vēstījošu interakciju īpaši neveido. Pilnīgi cits stāsts ir ielu māksla jeb street art, kas ir arī jaunāka un daudz plašāka parādība, kurai aerosola krāsas baloniņš ir tikai viens no instrumentiem. Kā pirmā lielākā un uzskatāmākā atšķirība no grafiti ir minama stencilu jeb šablonu izmantošana, ko jebkurš ar brīvu roku zīmējošs grafiti autors izsmietu kā šmaukšanos. Stencilam kā ielu mākslas sastāvdaļai ir cits mērķis. Tai bieži vien ir sociāls un/vai anti-kapitālistisks vēstījums. Šeit varam iedomāties to pašu superslaveno Banksy, kurš asprātīgi parodē kapitālisma, globālisma un imperiālisma dubultmorāli, ļaunumu un cilvēcisko absurdu. Tādējādi ielu māksla, pateicoties savam radošumam, atjautībai, ierastajam estētismam un arī izklaidējošajam raksturam, sabiedrībai ir daudz pieņemamāka par grafiti. Banksy darbus, piemēram, atšķirībā no citiem sienu ķēpājumiem, ļoti bieži mēdz neaizkrāsot. Ielu māksla principā var būt jebkas, kas partizāniski vai legāli izvietots publiskā telpā: tie var būt visdažādākie objekti, manekeni, pārveidoti reklāmu plakāti, pat krāsu dūmi. Taču abām šīm izpausmēm ir kopēja „pelēkā zona” – tēls jeb character, ko jau ilgāku laiku atzīst arī grafiti kultūra. Tēls, pat ja tajā nav burtu, var tikt lietots kā paraksts. Viens no izteiksmīgākajiem piemēriem ir 80. gadu Ņujorkas māksliniece Claw, kura parakstījās ar nagainas ķepas logo. Ar Kiwie zvēriņu ir līdzīgi – tas ir autogrāfs ar mīmiku dažādās toņkārtās un raksturos. Kiwie varētu ierindot pie Latvijas grafiti „otrā viļņa”, kas datējams ar jaunās tūkstošgades sākumu un lēcienveidīgi nomainījis 80./90. gadu „vecās skolas” pionierus Krys, Malysh, Slon u. c. Tieši šajā laikā Latvijā sākās throw-up bums, kas radīja tādus asprātīgus, joprojām aktīvus autorus kā Saki un Sēne, kā arī dzīvo leģendu Faro, kurš gan diemžēl šai jomā vairs tikpat kā nedarbojas, taču joprojām ir autoritāte jebkuram bomberim. Kā prasmīgākais no jaunākās paaudzes māksliniekiem jāmin Vour, kurš ar savu komerciāli orientēto darbību varētu būt nākamais Kiwie. Viņi, starp citu, arī bieži sadarbojas. Tādējādi izstāde Mimik bija Kiwie darbības sava veida desmitgades atzīmēšana, kas tika nosvinēta godam. Tā nebija sausa jau labi zināmo darbu atrādīšana – „Rīgas mākslas telpa” tika pārvērsta par ko tādu, kas tās betona vaibstiem ļoti dabiski piestāv, – proti, par pilsētvides fragmentu, kuru papildināja metāla žogi un rūpnieciskās plēves, kādas atdala remontdarbu lokācijas. Izstādē skanēja dubstep mūzika, un tas viss kopā atgādināja nesaskaņotu ballīti pazemes autostāvvietā – pietrūka tikai driftētas riepu saulītes. | |
 Kiwie. Alauksta iela 13, Grīziņkalns Foto: Rīgas Sienas, fb.com/rigas.sienas | |
| Lielākā daļa izstādes, loģiski, bija plaknes darbi, pārsvarā zīmēti uz pašas zāles sienām, bet atsevišķi to fragmenti bija izcelti uz audekla kvadrātiem. Un tieši šie akcentētie fragmenti bija izstādes idejas atslēgas elementi. Tie slēpa sevī citus attēlus, kurus bija iespējams „atvērt” jeb noskenēt savā telefonā ar mobilās aplikācijas Overly palīdzību. Ar nepieciešamību lietot aplikāciju tika gan akcentēta mūsdienu sabiedrības atkarība no tehnoloģijām, gan pievērsta uzmanība jau itin izplatītajai mobilo ierīču lietošanai izstāžu zālēs. Attēlu uzņemšana pie mākslas darbiem bez papildu maksas nu jau ir ne tikai normāla parādība, bet arī dzīvesveida sastāvdaļa, un šādi foto arvien vairāk sāk pārplūdināt sociālos tīklus. Taču tādējādi vienlaikus arī tika radīta mazliet skaudra situācija, kurā bez aplikācijas jeb viedtālruņa skatītājam nebija iespējams pilnvērtīgi izbaudīt un izprast mākslas izstādi, – liekot viņam izjust gauži nelaikmetīgu sociālo nespēju. Atgriežoties pie apslēpto bildīšu satura – tie bija reāli Kiwie atdarinājumu precedenti. Šeit tad arī vēlreiz jāmin izstādes nosaukums un koncepts Mimik, kas norāda uz aristotelisko mimēzi – atdarināšanu jeb atveidošanu, kas izstādē apspēlēta kā cilvēka identitātes būtiska sastāvdaļa, liekot noprast, ka tieši caur svešām ietekmēm veidojas katra unikālā personība. Tas nudien ir tiesa – jo īpaši mūsdienās mēs sevi izteikti definējam un reprezentējam caur lietām, ko ir radījuši citi cilvēki. Tieši caur dažādām referencēm uzkonstruējam savu virtuāli sociālo avatāru, veidojam citu priekšstatu par mums – feisbukā norādot, kādas filmas mums patīk, veidojot mūzikas pleilistes Spotify utt. Šeit nāk prātā vecais labais Pablo Pikaso teiciens: „Labi mākslinieki kopē, izcili – zog.” Kiwie atdarinātājiem jeb fanu māksliniekiem (fan art) nozagt gan neizdodas. Viņi vienkārši jūsmo par Kiwie, gribētu būt Kiwie un, nespējot radīt neko oriģinālu, replicē Kiwie. Šādā veidā viņi noteikti savai identitātei kaut ko pieliek klāt. Taču šeit ir viens daudz interesantāks aspekts. Proti, izstādē ir aplūkoti komiski, neveikli (varbūt pat speciāli parodēti?) atdarinājumi – bet kas notiktu tad, ja pakaļdarinājums jeb viltojums būtu tik labs, ka no malas to nebūtu iespējams atšķirt no īstā autora veikuma? Kiwie tēla gadījumā tas, protams, prasītu īpašas pūles, taču grafiti tagu vidē gan būtu daudz vieglāk precīzi noimitēt kāda uzpūsto. Tad arī zīmējums pilnvērtīgi dzīvotu pats savu dzīvi un sabiedrība lietotu tai dāvātos darbus, īstajam autoram nekādi nekaitējot. Šādās mazliet ķēmīgās un plaģiātiskās izpausmēs izstādē mēģinājis iejusties arī pats Kiwie – viņš savu monstriņu pakļāvis dažādām formas spēlēm un abstrakcijas pakāpēm. Bezsugas lopiņš izzāģēts metāla atritumu konteinerā, izliets kā krāsas peļķīte, iededzināts ar sērkociņiem kā kāpņu telpas griestos un pat uzvilkts ar Nutella „kakām”. No citiem izteiksmīgiem objektiem minama arī jau izmirušās vietējās sugas pārstāves – Jelgavas cukurfabrikas – paka uz podesta cukura kaudzē zem stikla, kā arī banānu kastu grēda, ko izstādes pēdējā dienā apmeklētājiem bija iespēja pakāpeniski nojaukt, paņemot pa kastei sev līdzi. Abu šo objektu oriģināldizainos bija iestrādāta Kiwie simbolika gan kā vizuāla parafrāze, gan kā replika nacionālās identitātes, tās meklējumu un traumu virzienā. Savukārt kā vēl viena Mimik dimensija bija iespēja izstādi arī izgaršot – proti, tai bija radīts speciāls alus ar trim dažādām Kiwie etiķetēm, kas gan priecēja viesus atklāšanā, gan figurēja arī vēl šur tur ārpus izstādes. Alus bija radīts sadarbībā ar „Kokmuižas alu” – „Valmiermuižas alus” blakusprojektu, kas uzsākts kā lēciens šobrīd Latvijā traucošajā ekskluzīvā (craft) alus ātrvilcienā. Šis, iespējams, ir izstādes neapzinātais mājiens uz nacionālo identitāti, jo „Valmiermuižas alus” to vien dara kā savā produkcijā piesauc latviskās tradīcijas, vēsturi un folkloru, taču latviskums paliek tikai reklāmtekstos, jo gan ražotā alus veidiem, gan lielākajai daļai izejvielu piemīt vāciska dvesma – piemēram, Munich Dunkel tipa tumšajam lāgerim nav nekāda sakara ar pagāniskām Meteņu svinībām. Bet nu tāds jau tas letiņš ir – etnopilsoniska pūrisma ziņā vairāk gan kā sociāla ideja. Un termins „banānu republika” arī Latvijai tik ļoti pielipis. Jo īpaši saistībā ar kuriozajiem Joahima Zīgerista banāniem. Arī kivi kā eksotisks auglis ir ne mazāk ar 90. gadu naivo pelēcību piesūcies simbols „muļķu zemes” apčakarēšanai: savulaik kivi, turklāt pat negatavi, dažā labā Rīgas restorānā tika pasniegti kā liela aizjūras delikatese. Tā nu, sasaistot visus šos krustpunktus, Kiwie bija izveidojis gluži vai pats savu kivi republiku. Un, ja nu kādam šī izstāde šķita garlaicīga vai pašmērķīga, tad, manuprāt, nostrādātas prasmes un gaumes izaicinājumi var būt divas atšķirīgas lietas. Grafiti vērtības, līniju plūdumu, ritmu un pārliecinātību Kiwie bija apliecinājis godam. Turklāt vēl spēt piešķirt tam visam konceptuālu plašumu – galīgi nav peļami. Ceru, ka ar šādas izstādes mānekli „Rīgas mākslas telpai” būs izdevies piesaistīt jaunu publiku arī turpmāk. Un pēc tik jaudīga notikuma gribētos „Rīgas mākslas telpu” izaicināt nākotnē sarīkot izstādi nevis ar puslegālu ielu mākslinieku, kurš jau tāpat ir publikas cienīts un mīlēts, bet gan ar patiesiem Rīgas pagrīdes mākslas vandaļiem, kuri varētu sniegt ne mazāk radošu nepieradinātu vizuālo pieredzi. Tā, lai darbi tiek nodoti patiešām anonīmi, honorāri atstāti miskastēs u. tml. Tā, lai institūcija riskētu ar iespēju, ka tai tiek inkriminēta līdzdalība huligānismā. Tā, lai ir pa īstam! 1 Jackass ir populāras amerikāņu ekstrēmi stulbu izdarību sērijas. Bad Grandpa savukārt ir svaigāks Jackass slavenākā varoņa Johnny Knoxville apakšprojekts, kurā viņš, pārģērbies par opi, dara dažādas vecam cilvēkam neierastas, šokējošas nepieklājības. Kiwie opja kostīms radīts līdzīgiem mērķiem. | |
| Atgriezties | |
