VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Maija Kurševa
Nominēta par instalāciju „Dzīvesprieks” izstādē „Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā
07.10.–15.11.2015.
 
Kāds ir tava darba galvenais vēstījums?

Dzīvesprieks – tā ir vēlme dzīvot, vēlme kustēties, vēlme kaut ko vispār darīt. Par godu savam darbam uzrakstīju dzejoli, kas, manuprāt, ļoti labi raksturo pašu darbu:

Ķirzakas nomestā aste tirinādamās novērš uzbrucēja uzmanību.
Vai tajā astē ir dzīvība?
Vista ar nocirstu galvu skrienot ietriecas stabā.
Sirds sitas, refleksi darbojas.
Klusā telpā iekustināts metronoms.
Uz ielas – attālinās augstpapēžu soļi.
Brīvā kāja sāk kratīties līdzi ritmam.
Vēlme pieskarties un piespiesties.
Pāris metas dejā.
Pirksti iegrimst mīklā.
Gultņi labi ieeļļoti.
Rūpnīcā mašīnas ritmiski ražo cepumus.
Viss dzīvo, kustas, līgojas.
Nav vēlmes būt mierā.

Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē?


Nezinu. Tas mani neinteresē.

Kāds, tavuprāt, ir mākslas balvas mērķis un tās nozīme Latvijas mākslā?


Šī balva ir nozīmīgs atbalsts māksliniekiem – par ko man ir liels prieks. Tā dod naudu, un ar naudu kaut ko var iesākt. Nodarbošanās ar mākslu ir vieni vienīgi izdevumi.

Ko tu darītu, ja saņemtu prēmiju?


Es par to nedomāju.
 
Maija Kurševa
Foto: Renārs Derrings
 
Andra Silapētere: Maijas Kurševas „Dzīvesprieks” apliecina viņas mākslinieces personības būtību, kurai ir svarīgi traktēt ikdienas realitātes epizodes laikmetīgās asprātībās – un kura to arī spēj.

Šī darba gadījumā tika norādīts uz nemieru kā svarīgu radoša procesa daļu, izsakot to ar atšķirīgiem absurdiem ikdienas fragmentiem un situācijām kustīgā instalācijā. Instalācija žūrijas locekļiem „iekritusi acīs” izstādes „Lielāks miers, mazāks miers” kontekstā, kur tā tik tiešām izcēlās, apliecinot Kurševas teju vai autrostilu un spēju prasmīgi manipulēt ar medijiem. Darbu varam uztvert kā meistarīgu viņas radošā potenciāla apliecinājumu, tomēr neizpratni rada fakts, ka finālā nokļuvusi tieši šī instalācija, nevis Kurševas personālizstāde „Rūtainā kārtība”, kas arī ierindojās starp ceturkšņa nominantiem. „Rūtainā kārtība” Kurševas izteiksmē iezīmēja daudz plašāku izvērsumu, un šīs izstādes instalējumā varēja sazīmēt daudz novatoriskākas, arī eksperimentālākas izteiksmes formas. Tādēļ „Dzīvesprieks” žūrijas izvēlē šķiet ērts lēmums par labu „kārtīgākam” kopiespaidam.


Eduards Dorofejevs:
Iztēle ir visu baudu un prieku pamatā, uzskatīja marķīzs de Sads. Var piebilst, ka iztēle ir arī visas kultūras pamats, kas palīdz ap mums veidot ar lietām, simboliem un cilvēku attiecībām piepildītu pasauli. Tur, kur pastāv kultūra, nevar iztikt arī bez komunikācijas, kuras rezultātā mēs cits ar citu – tostarp mākslinieks ar skatītāju – varam saprasties ļoti dažādos līmeņos. Tur rodas zināmas problēmas, jo neverbāla komunikācija, kas operē ar daudz izplūdušākiem tēliem nekā vārda nozīme, prasa no mākslinieka uzmanīgāk izvēlēties formu savam subjektīvajam vēstījumam, lai citi to varētu uztvert bez izvērstiem paskaidrojumiem. Maijas Kurševas darbs „Dzīvesprieks” šķiet „sadistisks” tieši no komunikācijas viedokļa. Godīgs un nepretenciozs vēstījums par kustību kā dzīves fizioloģisku un eksistenciālu pamatu, kas fascinē mākslinieci, liekot saskatīt kustības prieku visniecīgākajās šūpošanas formās, vairākumu skatītāju atstāj vienaldzīgu. Protams, ka dzīvespriekam nav jāizpaužas vienīgi jautrībā un smieklos, tāpat kā par skumjām var runāt bez asarām, bet šoreiz Maijas bauda un prieks palikuši tikai viņas iztēlē.

 
Atgriezties