studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 Nr. 6 (117) Nr. 5 (116) Nr. 4 (115) Nr. 3 (114) Nr. 2 (113) Nr. 1 (112) 2016 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Kristaps Epners Nominēts balvai par personālizstādi „Vingrinājumi” peldošajā mākslas centrā „Noass” 20.05.–24.07.2016.

Kāds bija tavas izstādes galvenais vēstījums? „Vingrinājumos” mani vienlīdz lielā mērā interesēja sporta vingrotāja gribasspēka kontrolētais ķermenis, vingrošanas telpa un rīki. Jau ilgāku laiku savos darbos pētu ritualizētas ķermeņa kustības ietekmi uz iekšējās un apkārtesošās realitātes uztveri. Kustības palēninājums un materialitātes ilūzija bija video un skulpturālo darbu radīšanas formālie izteiksmes līdzekļi. Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē? Māksla nav jāapkrāmē ne ar kādiem uzdevumiem. Tai sen jau dota iespēja būt no tiem brīvai. Autori meklē visdažādākās pieejas un konstruē visdažādākos konceptus, kurus iespējams dažādi tulkot un interpretēt. Māksla rodas idejas kristalizācijas procesā, tā iedvesmojas no dabas (lai kas tā būtu) un spēj iedvesmot. Tas ir savstarpēji saistīts un nebeidzams process. Atbrīvošana, iespējams, ir mākslas galvenā funkcija. Kāds, tavuprāt, ir mākslas balvas mērķis? Ko tā dod, maina mākslas pasaulē? Kādas problēmas atsedz? Katras balvas mērķi formulē tie, kas to pasniedz. Slava un nauda, līdzīgi azartspēlēm, var iedarboties arī degradējoši. Ja pietiek spēka no šīs pastiprinātās uzmanības jezgas abstrahēties, mākslinieks visa šī procesa rezultātā var arī iegūt. Purvīša balva ne tikai izsaka atzinību par paveikto konkrētiem autoriem; tā ir iespēja piesaistīt plašākas Latvijas sabiedrības uzmanību mākslai kopumā. Vai esi izdomājis, ko darītu ar prēmiju, ja to saņemtu? Nē. Domāt par balvas saņemšanu vai nesaņemšanu ir neproduktīvi un neveselīgi. Visticamāk, prēmija būtu avanss jaunu darbu veidošanai.

Kristaps Epners Foto: Kaspars Brambergs

Andra Silapētere: Epnera personālizstādē vērojamās ķermeņa studijas atklāja vingrotāju ikdienas treniņus, bezkaislīgi dokumentējot, kā caur ritualizēto ierastību pulsē neatlaidība, mērķtiecība un tiekšanās pēc perfekcijas. Ekspozīcijas saturu visiedarbīgāk atklāja centrālais video, kura dramaturģijas dinamika raisīja domas par skaisto, arī neglīto, par cilvēka ķermeņa iespēju robežām utt. Epnera radošajai praksei piemīt izteikts jūtīgums pret kadru un attēlu, kas šajā izstādē, manuprāt, izkristalizējās gluži vai kā viens no tās satura elementiem. Radās sajūta, ka formas perfekcija tiecas vairot satura dziļumu, ka tieksme pēc perfekcijas vingrotāju kustībās, atspoguļojot to caur kameras aci un montāžu, tikusi estetizēta līdz maksimumam. Varam pieņemt, ka tas bija mākslinieka mērķis. Tomēr manī kā vērotājā tas raisīja jautājumu, kas ir būtiskākais darba kontekstā – forma vai saturs? Līdz ar to radās sajūta, ka idejas un domas, kas motivējušas mākslinieku veidot darbu, netika līdz galam atrisinātas, ka tās it kā palika ieslodzītas augstvērtīgi nostrādātā materiālā. Eduards Dorofejevs: Ja ieskatīšanas cilvēku dzīvē asociējas ar antropoloģiju kā zinātni, bet cilvēka ķermeņa kustību vērošanas prieks – ar mākslas estētiku, tad Kristapa Epnera izstādē „Vingrinājumi” šie divi aspekti harmoniski saslēdzas vienā veselumā. Mākslinieks ļoti apzināti izvēlas neteoretizēt par savu veikumu, atstājot darbus kā tīru impulsu visiem tiem, kam patīk meklēt dziļu jēgu, bet nebojā arī prieku, ko sniedz tīri intuitīva mākslas baudīšana. Šajā gadījumā atlētiska ķermeņa graciozās kustības ambienta estētikas monotonajā plūdumā nemanāmi iegremdē skatītāju striktai disciplīnai pakļautajā vingrotāju pasaulē, kur pastāv īpašas attiecības un savdabīgi mērķi. Skatoties uz šīm pievilcīgajām formām to cikliskajā darbībā, tomēr nedod miera mākslas darba konceptuālā piegarša, jo konceptuālā māksla, tāpat kā antropoloģija, padara sociālo realitāti caurspīdīgu un saprotamu. Tas notiek tāpēc, ka konceptuālais mākslinieks mēdz iedziļināties savu māksliniecisko refleksiju priekšmetā ar antropoloģisku neatlaidību un vērīgumu, beigās dodot impulsu skatītājam apcerēt kādas negaidītas parādības un kopsakarības. Negaidot no paša mākslinieka komplicētas intelektuālas atziņas, šo darbu vērotāju kaut kādā veidā apbur uzfilmēto atlētisko ķermeņu kustība, kas kārdina pavingrot arī skatītāja prātu. Kristaps Epners: Mūzika, ko klausījos, topot šai izstādei, bija Braiena Īno (Brian Eno) Music For Airports.

Atgriezties