VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ivars Drulle Nominēts par personālizstādi „Manai dzimtenei” galerijā „Alma” 30.11.–20.01.2017. | |
| Kāds ir tava darba vēstījums? Darbs sākās kā mana dienasgrāmata. Dzīvojot lielākoties laukos, ievēroju, ka vietās, kur agrāk ir bijušas skaistas mājas, pēkšņi parādās melnu baļķu kaudzes vai apdrupuši mūri ar iebrukušu jumtu. Es vēlējos saglabāt atmiņā šīs mājas pirms to pazušanas un risināju šo jautājumu kā kolekcionārs: izveidoju karti ar 30 km lielu apli ap savu māju, sadalīju to 60 laukumos un nākotnē, kad katra pamestā māja katrā laukumā būs nobildēta, mana kolekcija kļūs pilnīga (es gan apzinos, ka kolekcijas gandrīz nekad nav pilnīgas). Kad biju veidojis šo dienasgrāmatu jau vairākus gadus, man šķita, ka uzkrāts pietiekami daudz materiāla un pieredzes, lai varētu veidot izstādi un savu vērojumu sniegt skatītājiem. Darba vēstījums ir kā jau dienasgrāmatai – tas ir mans laiks šeit un tagad, dzīvojot laukos un vērojot savu tuvāko apkārtni. Mājas kā galvenos tēlus izvēlējos tāpēc, ka tās ir spogulis tam, kas notiek ar cilvēkiem lauku apvidos. Vēlējos arī uzsvērt, ka mūsu dzīve rit vairākās paralēlās pasaulēs, kas cita ar citu gandrīz nepārklājas. Dzīvojot pilsētā un tikai vasarā aizbraucot uz mežu palasīt sēnes, nerodas pat aptuvens priekšstats par to, kā mainās lauku ainava. Vai māksla var kaut ko mainīt sabiedrībā? Pasaulē? Ir zināms, ka totalitārisma laikā mākslinieki nopietni centās mainīt sabiedrību. Gustavs Klucis un Vera Muhina varētu būt spilgti piemēri tam, kā māksla darbojas kolektīvās apziņas mainīšanas virzienā. Domāju, ka mēs nedzīvojam vienā sabiedrībā; mēs dzīvojam izolētās, nošķirtās pasaulēs. Latvijas kontekstā runājot – mana pasaule atšķiras no tās, kādā dzīvo krieviski runājošie, un mūsu informācijas telpas nepārklājas. Atšķirīgās realitātēs dzīvo tie, kas, ieguvuši labu izglītību, strādā Rīgas kantoros, un tie, kuri zāģē kokus mežā. Māksla nevar mainīt šo daudzo sabiedrību apziņu vienā noteiktā virzienā vai noteiktā pakāpē. Tomēr māksla var paplašināt atvērta skatītāja realitātes apziņu jeb, citiem vārdiem, dot viņam iespēju pārliecināties, ka ir iespējams tāds domu un materiālu savienojums, par kāda eksistenci viņam iepriekš nav bijis ne mazākās nojausmas. Kāds, tavuprāt, ir mākslas balvas mērķis? Ko tā dod, maina, mākslas pasaulē? Kādas problēmas atsedz? Mākslas pasaulē tā sniedz aptuvenus orientierus, kāda veida māksla atsevišķai ekspertu komisijai liekas nozīmīga. Kā liecina finālistu saraksti, šo mākslu pārsvarā (ar retiem izņēmumiem) veido noteikta iedzīvotāju grupa: baltie vīrieši ar augstāko izglītību, vecumā no 30 līdz 45 gadiem. Kādas problēmas balva atsedz? Problēma bija tad, kad balva bija tikai viena. Kopš ir „kim? Rezidences balva”, vienpolārais jautājums nedaudz atslābst. Kaut gan kim? balva tiek piešķirta tikai māksliniekiem līdz 40 gadiem – un tikai tiem, kas sadarbojušies ar kim?. Bet būtu lieliski, ja būtu balva arī gados vecākiem māksliniekiem, uz kuru varētu pretendēt, sākot no 40 gadiem un ar noteikumu, ka neesi sadarbojies ar kim?. Vai esi izdomājis, ko darītu ar prēmiju, ja to saņemtu? Ja saņemtu prēmiju, es uzlabotu savu darbnīcu laukos, lai varu izgatavot un rādīt skatītājiem tādus mākslas darbus, kādus esmu iecerējis. Un vēl – pirktu grāmatas. | |
 Ivars Drulle Foto: Anda Lāce | |
| Andra Silapētere: Personālizstāde atklāja mākslinieka vairāku gadu ilgo izpēti, ko viņš veicis savu lauku māju tuvajā apkaimē, reģistrējot tukšās, brūkošās viensētas, kas manāmi nemanāmi visu acu priekšā izzūd. Izstādes tēmas izvērsums bija gana iedarbīgs: lietotajos medijos un materiālos tika piedāvāta sausa faktu dokumentācija, reizē piesātinot to ar zināmu sentimentalitāti pret vērojamo „lauku traģiku”, nevairoties arī no ironijas. Izstādi konstruēja elementi, kas, veroties šajā, žūrijas locekles Ingas Šteimanes vārdus lietojot, „nolemtības trillerī”, nevarēja atstāt vienaldzīgu nevienu no apmeklētājiem. Jāteic, izstāde vairāk apliecināja Drulles jau ilgākā laikā izkopto rokrakstu, kas atspoguļojas gan formālos risinājumos, gan vēstījuma formātā, ko teju jau varam dēvēt par viņa „metodi”, kā domāt par sabiedrībā maz izvērstām vai vienkārši neērtām tēmām. Tomēr izstāde atstāja tādu kā sadrumstalotības sajūtu: šķita, ka māksliniekam ir skaidras formas, kā paust kādu noteiktu kopējā satura daļu, bet katra no šīm formām iezīmējās kā patstāvīga un nesaistīta ar citām. Eduards Dorofejevs: Ivara Drulles izstāde „Manai dzimtenei” stāv uz diviem fundamentāliem balstiem, kas nepieciešami lielai mākslai, – skaistuma un skumjām –, jo bez šīm sastāvdaļām nevarētu rasties tā poētiskā substance, kas caurauž katru šīs izstādes sastāvdaļu. Materiālu un formu daudzveidība no brutālām faktūrām un metāla veltņiem līdz trauslām fotofilmiņām un bērnu zīmējumiem atgādina to daudzšķautņaino un komplekso fenomenu, ko mēs saucam par cilvēka dzīvi. Tikai izstādē nav cilvēka. Ir caurvējš, kas dzīvo pamestajās mājās, kuras Drulle ar etnogrāfa pacietību un precizitāti fiksējis, ar kameru rokās apbraukājot savu dzimto māju apkārtni piecpadsmit kilometru rādiusā. Smeldzīgā statistika par pamesto dzimteni, par sapņiem, kas zuduši līdz ar māju iemītniekiem, pārvērtusies tēlos, kuri palikuši uz gigantiskām sarūsējušām plaknēm kā mirušas civilizācijas zīmes. Vienīgais šī posta liecinieks ir pats mākslinieks, kurš palicis šajā nevienam nepiederošajā dzimtenē, lai noklausītos un saglabātu Vidzemes pamesto māju stāstus. Un tāpēc, skatoties video, kur virs mājas drupām dienu no dienas lec saule, tu redzi ne tikai gadalaiku rāmo plūdumu virs „spokainiem Straumēniem”, bet šajā graustā pēkšņi saskati monumentālu mīlestības tēlu, slēgto dārzu hortus conclusus, kurā zied Drulles iestādītie augi. Ivars Drulle: Veidojot šo izstādi, bieži klausījos holandiešu grupas Machinefabriek mūziku, un man likās, ka darbi jau ir saauguši ar šo mūziku un tā tos papildina. Man izdevās sazināties ar tās autoru Rutgeru Zeiderveltu (Rutger Zuydervelt), un, redzot manus darbus, viņš piekrita, ka viņa mūzikas gabals ar nosaukumu Onkruid skan manā izstādē. | |
| Atgriezties | |
