VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tas pats Purvītis Inga Bunkše | |
| Nav viena pareiza veida, kā noteikt mākslinieku darbu atlasi kādai balvai. Latvijas situāciju nokaitē fakts, ka ir tikai viena nozīmīgākā balva vizuālajā mākslā un, pateicoties sadarbībai ar LNMM un prēmijas dāsnajam apmēram, tā tuvākajā laikā droši vien arī saglabās savu iekārojamo un respektablo statusu. Purvīša balva (PB) vietējā nozīmīguma ziņā nereti tiek salīdzināta ar prestižo un neapšaubāmi populāro (balvas pasniegšanas ceremonijas tiešraidi televīzijā vēro ap diviem miljoniem skatītāju), bet arī diskutablo Tērnera balvu Lielbritānijā. Diskusijas izraisa gan izvēlētie mākslinieki, kuru darbus plašāka publika nereti pirmoreiz ierauga tikai Tērnera balvas izstādēs, gan aizdomas par žūrijas izvēles motīviem – tiek pārmests, ka eksperti izmanto savu institucionālo ietekmi, lai virzītu māksliniekus, kuru darbus plānojusi iegādāties Teita galerija. Tikpat skaļu ažiotāžu raisa arī alternatīvās izvēles – 1994. gadā vienā dienā ar Tērnera balvu tika pasniegta „patērētāju sabiedrības” kritikai veltītā K Foundation balva „Gada sliktākajam māksliniekam”, un šo – naudas izteiksmē divreiz lielāko – prēmiju ironiskā kārtā saņēma Reičela Vaitrīda (Rachel Whiteread), māksliniece, kas togad ieguva arī Tērnera balvu nominācijā „Gada labākā māksliniece”. Pirms diviem gadiem parādījās alternatīvas nominācijas arī togad piešķirtajai Purvīša balvai – „Cits Purvītis”. Tam bija dažādi iemesli, bet vienu, iespējams, inspirēja nenoteiktība, ko izraisa nolikums, nosakot, ka balvai izvirzāmi „mākslinieki vai mākslinieku grupa, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu”. Tā kā nav kritēriju, pēc kuriem noteikt izcilību, tad smagais atlases process gulstas uz ekspertu trauslajiem pleciem un neprecīzi definētā reglamenta dēļ reizēm atgādina mašīnas starmešu gaismu mētāšanos tumšā, slidenā laikā, izgaismojot te vienu, te otru ceļa malu. Iespējams, ka PB galvenā vērtība, kā to apliecina vairāki iepriekš un arī šoreiz nominētie darbi, ir orientēšanās uz estētiskajām kategorijām, kuru centrā ir skaistums un cildenums, – kas neizslēdz ne mākslas kā sabiedrības kritikas instrumenta (Fišera gadījums), ne inovatīvu izteiksmes formu koeksistenci, „mākslas robežu paplašināšanu” atstājot vēl vienas vai vairāku balvu ziņā, kuru rašanos Latvija mākslas telpa jau sen būtu pelnījusi. Balvas piešķiršanas procesu sarežģī arī starptautiskās žūrijas dalība, kurai galvenās balvas laureāts jānosaka, vadoties pēc PB izstādē redzamā. Salīdzinājumam – Tērnera balvu piešķir par izstādi, par kuru mākslinieks nominēts, tātad kurai pats arī iekārtojis telpu, radot vislabākos apstākļus saviem mākslas darbiem, bet Tērnera balvas izstāde, ko veido Tate Britain kuratori, šo izvēli neietekmē. Būtu brīnišķīgi, ja starptautiskā žūrija piešķirtu savu balvu, kas nodrošinātu, piemēram, mākslinieka uzturēšanos kādā Eiropas mākslas centrā, kā tas savulaik bija ar „Romas prēmiju”, galveno izvēli atstājot pašmāju ekspertu rokās. Lai gan pašreizējā situācija ir daudz pateicīgāka – nevienam no vietējiem lēmējiem nav jāuzņemas šī nepatīkamā misija un visa atbildība var tikt uzvelta, protams, daudz kompetentākajiem ārvalstu speciālistiem. | |
 | |
| Katram no PB nominantiem „Studija” uzdeva jautājumus par viņa darba vēstījumu, kā arī attieksmi pret balvām un to nozīmīgumu. Savukārt noskenējot viedtālrunī QR kodu, dzirdēsit attiecīgā mākslas darba skaņu celiņu vai mūziku, kas iedvesmojusi māksliniekus, radot šo darbu. Viedokļus par katru Purvīša balvai nominēto mākslinieku darbu „Studija” lūdza izteikt diviem jauniem un lietpratīgiem mākslas zinātniekiem – Andrai Silapēterei un Eduardam Dorofejevam. E.D. Eduards Dorofejevs Dzīve neapšaubāmi ir kustība, un, pat runājot par tādu šauru sfēru kā Latvijas vizuālās mākslas dzīve, šo likumu nevar neievērot. Purvīša balva šobrīd ir viens no tiem nedaudzajiem ģeneratoriem, kas dod papildu impulsu mākslas procesiem un līdz ar to arī palīdz uzturēt interesi par mūsdienu mākslu. Pat tad, kad balvas nominantu atlase šķiet notikusi, žūrijai liekot kārtis vai kā citādi zīlējot, tik un tā mākslinieku „salikums” ir ļoti zīmīgs. Tāpēc, vērtējot katru no astoņiem pretendentiem, svarīgi pievērst uzmanību ne tikai atsevišķiem māksliniekiem, bet visam ansamblim kopumā, jo Purvīša balvas finālistu darbu izstādes itin kā nejauši, tomēr pārsteidzoši precīzi norāda uz to, kas notiek ar Latvijas mākslu un kādā virzienā tā turpina transformēties. A.S. Andra Silapētere Domājot par Purvīša balvai nominētajiem darbiem, nācās apjaust, ka tie visi kaut kādā mērā ir līdzīgi: izteiksmē dominē formāla, tehniska nostrādātība, bet ne vienmēr tajā atspoguļojas radošums, idejas un domu dažādība, kas pieprasītu šādu tehnisku perfekciju. Tas rosinājis arī plašās diskusijas mākslas sabiedrībā par žūrijas izvēlēm, dodot priekšroku „vienkārši labai mākslai” un teju vai ignorējot eksperimentālākas formas. Tomēr jāteic, ka nevienu no nominētajiem nevaram dēvēt par „sliktu darbu”; tie drīzāk kopējā – Purvīša balvas, Latvijas laikmetīgās mākslas kartes un žūrijas darba – kontekstā liek uzdot jautājumu, vai darba formas nostrādātība palīdz saturam un neslēpj zināmu pašmērķību, manipulējot ar skatītāja uztveri, kā arī vai tas paplašina darba potenciālos interpretācijas ceļus, kas nebūtu tikai romantiska, poētiska vai arī didaktiska spriešana, kam maz sakara ar šodienu. | |
| Atgriezties | |
