VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Viegli, krāšņi un atraisīti Aivars Leitis Izstāde „Laiks krāsās” Valmieras muzeja Izstāžu nams 02.11.–03.12.2016. | |
 Agra Rītiņa. „Aronija sniegā” Audekls, eļļa. 140 × 100 cm. 2016 Foto: Agra Rītiņa | |
| Valmieras muzeja Izstāžu namā nesen aplūkojamās kolorīti krāšņās gleznu izstādes autores bija Vija Stupāne, Ilze Griezāne, Vēsma Ušpele un Agra Rītiņa — Latgales (Rēzeknes) mākslinieces, kas sevi dēvē par radošo apvienību V.I.V.A. Viņas strādā kopā no 2006. gada, un darbos var redzēt, ka mākslinieces arī iedvesmojas cita no citas un itin kā rada kopēju valodu, vienlaikus saglabājot savu individuālo rokrakstu. Apvienības dalībnieces īpaši akcentē, ka desmit gadu laikā padarītais „ir apliecinājums gleznotāju personību stiprumam, jo tikai pārliecināti mākslinieki var tik ilgi strādāt kopā, papildināt cits citu, saglabājot un izkopjot individuālo raksturu,” un atzīst: „Katrā publiskajā darbu „atrādīšanā” apvienība apliecina, ka radošais individuālais rokraksts tiek izkopts arvien pilnīgāk.” Jādomā, ka grupas izveidošanai ir tikai reģionāls aspekts (Rēzekne un tuvākā apkārtne), turklāt mākslinieces visas ir studējušas Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Eksponēto gleznu inspirācijas avoti ir tradicionāli: ziedu klusās dabas, rudens un citu gadalaiku noskaņas ainavās. Izstādīts arī viens portrets. Izstādes anotācijā mākslinieces deklarē: „Dažkārt dzīvi vajag uztvert kā spēli – viegli, nepiespiesti un it kā rotaļājoties; tā mēs mēdzam atrast arī rezultātu, it kā starp citu, bet pārliecinoši un iedarbīgi.” Šajā ziņā izcēlās intuitīvām sajūtu plūsmām bagātīgi piesātinātās Vēsmas Ušpeles gleznas un Agras Rītiņas racionāli veidotie darbi, kuros zīmētas melnas krāsas līnijas konfliktē ar gleznojuma krāsslāņu dažādo biezumu, triepienu, ritmu un veikli iekomponēto neapgleznotā audekla dabisko faktūru. Agras Rītiņas eļļas glezna „Aronijas sniegā” – liela formāta (140 x 100 cm) ainava – uzrunāja ar vertikāli centrēto kompozīciju, spēli ar līnijas biezumu, ritmiem un daudzveidīgu triepienu. Pastozus triepienus veiksmīgi papildina plūdināti lazējumi. Krāšņais silto toņu kolorīts ļauj krāsziedā uzmirdzēt zeltam. Šīs mākslinieces gleznās kaut kādu īpašu vērtību iegūst pat vienkārši ar marķieri, rapitogrāfu un zīmuli ievilktas koku, zaru un krūmu kontūras. Viņa atjautīgi pretstata grafiski cietu līniju krāsai un neapgleznotam audekla laukumam. Tieši stingrais, varētu pat teikt, neveikli robustais koku un krūmu zīmējums, kontrastējot ar tīras krāsas laukumiem, radīja šo darbu īpašo emocionālo noskaņu. Tajā uzsvērti racionālais smalkā un elegantā kolorītā veiksmīgi saspēlējas ar saviļņojoši skarbo un sāpīgi skaisto, tā viegli, pārliecinoši un nepiespiesti uzrunājot skatītāju. Vijas Stupānes gleznā „Mandarīnkoks. Klavieres. Spēle” kaut kā īpaši smeldzīgi uzrunāja siltais krāszieda kontrasts ar vertikālo melno laukumu kompozīcijas apakšdaļā, tā padarot gleznu smagnēji stabilu. Mākslinieces darbos piesaista dažādi uzliktais triepiens un krāslaukumu savstarpējā mijiedarbība: krāsu un formu saspēle gleznas plaknē veido laukumu savstarpēju vibrāciju un emocionālu pārklāšanos. Gleznās lakoniski un ar šķietami vienkāršu manieri panākts krāšņs un tonāli bagāts sajūtu atspoguļojums, veiklā un ātrā triepienā notverot to uzplaiksnījuma mirkļus un radot sapņainu pasauli košā krāsziedā. Vēsmas Ušpeles gleznās dominēja ekspresīvi biezs triepiens, kas ar savu emocionālo un tehnisko plašumu instinktīvi veido enerģētiski piesātinātus spēka laukus gan intensīvās faktūrās, gan akcentēti maigi gleznotos laukumos. Ilzes Greizānes gleznās biezas faktūras kontrastēja ar gandrīz caurspīdīgu, vieglu, veiklu krāsu triepienu bagātā kolorītā. Gleznotāja tehniski veiksmīgi strādā ar špakteli, un viņas darbu krāsziedā dominē pasteļtoņi. Visu četru gleznotāju veikums veidoja pārliecinoši vieglu un atraisītu ekspozīcijas glezniecisko vidi bez lielām ambīcijām un pretenzijām. Bet iespējams, ka šāds pieticīgums ir nevietā, jo redzētais aicināt aicina uzdrošināties ko vairāk. | |
| Atgriezties | |
