VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Krusteniskās saites Arta Vārpa Kirils Panteļejevs. „Es esmu viņš” Galerija „Māksla XO” 27.10.–21.11.2016. | |
 Kirils Panteļejevs. „Krusteniskās saites” Silikons. 160 × 130 × 110 cm. 2016 Foto: Renārs Derrings | |
| Personālizstāde „Es esmu viņš” bija ornamentāla un ķermeniska. Vairākās objektu grupās uzplaiksnīja mākslinieka pieredzē balstīti iespaidi par Austrumu un Rietumu kultūru atšķirībām, tradīcijām un dzīvesveidu. Ekspozīcijā bija atpazīstama Kirilam Panteļejevam raksturīgā domāšana metaforās, kā arī figurālu elementu izmantošana gan tēlnieciskā, gan multimediālā formā (te jāatceras agrāk redzētie Panteļejeva tēli – piemēram, alu cilvēks pie datora 2005. gadā, kailfigūra mākslas muzeja frontonā 2003. gadā, pa ūdens virsu staigājošā figūra pie galerijas „Noass” 2003. gadā un citi). Raugoties retrospektīvi, novērojams, ka Panteļejeva mākslinieciskajā praksē ķermenis bieži ir pašportrets. Nosaukums „Es esmu viņš” paredzēja vietu autobiogrāfiskumam arī viņa jaunākajā izstādē. Telpas centrā bija eksponēts figurāls darbs „Krusteniskās saites” – aiz pagarinātām ekstremitātēm telpā iztiepta silikona cilvēka figūra, kas līdzinājās milzu astoņkājim un šķita biedējoša savā fiziskumā un spriedzes stāvokļa sastindzinājumā. Otrs figurālais motīvs bija paslēpts nosacīti ornamentālā objektā ar nosaukumu „Šahīda nāve” – tā bija milzīgai lego konstrukcijai līdzīga ģeometriska skulptūra, apdarināta ar oranžām, baltām un zaļām flīzēm – Alžīrijas karoga krāsās. Sasprindzinot uztveri, tajā bija nojaušamas ķermeņa kontūras – ja varējām ticēt nosaukumam, spridzekļa detonēšanas brīdī. Pie sienas bija izstādīts mākslinieka pašportretu triptihs melnā, sarkanā un baltā krāsā – glancētas, filigrānas sintētsiska materiāla sejasmaskas. Turpat netālu bija aplūkojams dažiem spīgulīšiem rotāts čuguna ornamenta fragments ar nosaukumu „Svešinieka portrets”. Pie pretējās sienas bija novietots gaismas galds un uz tā izbērtas garšvielas, kuru spēcīgais aromāts piepildīja visu telpu. Atšķirībā no manis – skatītājas, kurai nav nekādas Austrumu kultūras pieredzes, – Kirilam Panteļejevam tāda ir: bērnībā viņš ar ģimeni divus gadus pavadījis Alžīrijā. Viens no būtiskākajiem izstādes ierosmes avotiem bija liecība no šī laika – uz sienas skatāma fotogrāfiju projekcija. Šos fotoattēlus 1979. gadā Alžīrijā uzņēmis Kirila Panteļejeva tēvs, un tajos bija redzams fragments no Tuvo Austrumu ikdienas – jēra rīkles pārgriešana. Upurēšanas rituāls, kas ierasti norisinās Ramadāna beigās. Turpat uz galerijas griestiem bija redzami arī citi dokumentāli kadri, kas ir krietni jaunāki un uzņemti Rietumu pasaulē. Tas bija īss video, kurā mākslinieka meita iemūžinājusi sevi bezrūpīgi dziedam dziesmiņu sev pašai vien zināmā valodā. Brīva, radoša bērnības improvizācija. Bez autora komentāra bija gandrīz neiespējami ieraudzīt darbus kā savstarpēji paskaidrojošu vai saistītu kopumu – redzamie objekti šķita suverēni, cits ar citu nesaistīti. Vienīgo uzskatāmo tandēmu pirmajā mirklī veidoja fotogrāfijas un video. Abu materiālu ikdienišķums un dokumentalitāte vedināja domāt par Austrumu un Rietumu kultūrās atšķirīgo attieksmi pret nāvi. Jēra nogalināšana Austrumos ir publisks rituāls, kuru klātienē vēro bērni – viņiem šī norise ir ikdienas dzīves daļa. Turpretī Rietumu kultūrā bērnus no šādiem skatiem ierasts pasargāt. Un tas attiecas ne tikai uz bērniem – jēra pārgrieztā rīkle fotogrāfijā ir satraucoša, no tās gribas novērsties un vēlāk to ir grūti aizmirst arī pieaugušam cilvēkam. Protams, ka nogalināšana notiek arī Rietumu kultūrā, bet tajā ir ierasts to slēpt, padarīt neredzamu – izslēgt no ikdienas. Otrs pretnostatījums, kas bija uzskatāmi redzams izstādē, ir attieksme pret ķermeni un tā attēlošanu. Ornamentāla kultūra, kas ķermeni uztver ļoti diskrēti (mākslā ķermenis netiek attēlots), parādīta kontrastā kultūrai, kurā ķermenis ir eksponējams, portretējams, pašportretējams un vēl dažnedažādi citādi patērējams. Bez pienācīgas zināšanu bagāžas pārdomas par abu kultūru specifiku var ātri novest maldu ceļos, neziņā un pie minējumiem, no kuriem pašam drīz kļūst neērti. Tāpēc labi, ka īsā intervijā „Latvijas Radio 3” raidījumā „Pasāža” Kirils Panteļejevs palīdzējis ar dažiem domāšanas pavedieniem, ļaujot nonākt šai izstādei tuvāk. Viņu interesē, vai kultūru atšķirības ir meklējamas tur, kur mēs tradicionāli esam pieraduši tās meklēt. Skats mazliet noskaidrojas uzzinot, ka reālistiskās maskas reprezentē Rietumu cilvēka tiekšanos sevi tiražēt un publicēt, sevi tādā veidā tērējot. Arī nelaimīgais silikona cilvēks pēkšņi kļūst līdzīgs krucifiksam, bet abstraktajos ornamentos sāk iezīmēties antropomorfas aprises. Visur ir cilvēks. Viens grib būt mūžīgs un atdot sevi pasaulei, bet cits ir gatavs pasaules vārdā mirt. Un kas izmērīs, kurš no viņiem ir humānāks? Mākslinieks to nedara, viņš vienkārši domā par pasauli un dara to, izmantojot telpu, trīs dimensijas un virkni dažādu mediju. Izstāde sastāvēja no pretskatu pāriem, kas bija veidoti, kombinējot dažādos laikos uzkrātu personisku pieredzi. Tā meklēja kopsakarības starp divām atšķirīgām kultūrām. Atgādināja par jautājumiem, kas ir būtiski un sarežģīti, nepiedāvājot atbildes. Izstādē nekas nebija skaidrs. Bet iespējams, ka tas ir labāk, nekā raudzīties uz gatavām atbildēm, attieksmēm, un prognozēm, kuras tik un tā nevienam nepalīdz. | |
| Atgriezties | |
