VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| https://lv.wikipedia.org/wiki/Hel%C4%93na_Demakova Šelda Puķīte „Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā” Darbi no topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja valsts kolekcijas Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs 27.09.–18.10.2016. | |
 Anta Pence, Dita Pence. „Gaisma kabeļa galā” Kinētisks objekts. Izmērs variējams. 2009 Foto: Reinis Hofmanis | |
| Mākslas vēsturniece un kuratore Helēna Demakova ir bijusi klātesoša un nozīmīga figūra, šķiet, visos līdzšinējos topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta posmos. Sākotnēji valstiskā līmenī – esot Latvijas Republikas kultūras ministrei (2004– 2009): tieši viņas politiskās karjeras laikā 2005. gadā tika parakstīts pirmais līgums starp LR Kultūras ministriju un ABLV Bank (tolaik „Aizkraukles banka”) par finansiālu atbalstu topošā muzeja mākslas krājuma izveidei. Vēlāk, jau brīvā kultūras aģenta statusā, viņa turpinājusi darbu kā topošās kolekcijas starptautiskās ekspertu komisijas (kopš 2005. gada) un muzeja izveides ekspertu padomes (kopš 2014. gada) locekle, regulāri sadarbojoties arī ar jaunā muzeja finansiālajiem atbalstītājiem – Borisu un Ināru Tetereviem. Diemžēl globālās ekonomiskās krīzes izraisītās finansiālās lejupslīdes dēļ 2009. gadā tika likvidēta aģentūra „Jaunie trīs brāļi”, kamdēļ LR Kultūras ministrija sašķēla topošā muzeja kolekciju. Valsts krājuma daļa tika nodota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagaidu gādībā līdz brīdim, kad New Hanza City kvartālā būs uzcelts jaunais muzejs. Līdz ar krājuma apjoma pieaugumu radās vēlme un pieprasījums veidot publiskas atskaites, kam visērtākais formāts, protams, ir izstāde, tomēr, kolekcijai sašķeļoties, attīstījās arī atšķirīgas politikas: ABLV Bank daļa publiski projicējās kā tradicionālāku izvēļu summa, bet valsts daļas kolekcija uzrādīja lielāku atvērtību eksperimentāliem mākslas medijiem. 2013. gadā, daloties savās pārdomās par valsts kolekciju interneta portālā „Satori”, Helēna Demakova, kuras virsvadībā tika sarīkota izstāde „Tests” (2012) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā krājuma formālo „mugurkaulu” uzsvēra jaunos medijus. Tagad, trīs gadus vēlāk, skatītājiem tika sniegta iespēja šo kolekcijas daļu apskatīt tuvplānā, bet kuratores karjerai veltīto šķirkli viņi varēja izlasīt, sekojot virsrakstā norādītajai saitei uz informācijas sabiedrības populārāko enciklopēdiju – Vikipēdiju. Helēnas Demakovas veidotā izstāde ar poētisko nosaukumu „Gaisma kabeļa galā”, kas bija aizgūts no krājumā esošā Antas un Ditas Pences kinētiskās instalācijas (2009), bija veltīta tiem kolekcijas darbiem, kas veidoti, kā galveno izteiksmes formu un tēmu izmantojot digitālos medijus. Projektā izmantoto mākslas darbu kontekstā par šiem medijiem pārsvarā drīzāk varētu runāt kā par audeklu, nevis idejisko kodolu informācijas sabiedrības atspoguļošanā, tāpēc izstādē nebija iespējams apskatīt tādus jaudīgus un provokatīvus mākslas darbus kā, piemēram, Ivara Grāvleja video „Mobilais” (2007), kas iztaujā augstās kultūras mākslīgos konstruktus un vērtību sistēmu. Tāpat jauno mediju kontekstā dīvains šķita fakts, ka nebija eksponēts neviens Ginta Gabrāna un Voldemāra Johansona darbs,– bet taisnības labad gan jāatzīst, ka ne Gabrāna, ne Johansona darbi kolekcijā nemaz nav iekļauti. Turpinot tēmu „kā būtu, ja būtu”, krājuma kā atrauta kopuma prezentācijas problemātiku uzrādīja arī Kristīnes Kursišas darba izvēle dotās tēmas kontekstā. Kamēr darbs „Karmas diagnostika” (2003) elektroniskās ierīces vairāk izmanto kā vajadzīgo efektu, viņas vēlāk radītā ģenerēto un apstrādāto attēlu kolekcija no gūgles attēlu vietnes daudz uzskatāmāk reflektē par tā dēvēto postinterneta attēlu kultūru. Atlasīto darbu ziņā vērtīgākā pieredze bija Mika Mitrēvica trīskanālu video „Motelis” un grupas F5 videointalācija – darbi, kas, šķiet, sen nebija redzējuši dienas gaismu un līdz ar to daudziem skatītājiem sniedza pirmizrādei līdzīgu satikšanos / atkalredzēšanos. Izstādi raksturoja vienkāršība, kas balansēja uz robežas ar skati. Vizuāli projekta saistību ar krājumu panāca scenogrāfa Artūra Arņa veidotās skaidu plākšņu sienas, kas atgādināja mākslas darbu uzglabāšanai paredzētās kastes. Vienā no sienām bija izveidota neuzkrītoša sprauga, kurā ielūkojoties varēja atklāt nelielu telpu ar Kriša Salmaņa animāciju „Duša” (2007). Izstāde, kas lielā mērā balstījās uz Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas beidzēju darbiem un jauno mediju kultūras centra RIXC esošo un bijušo komandu, tā sacīt, nebija iedomājama arī bez savām tehniskām ķibelēm – piemēram, Jāņa Garanča „Heroskopa” (2009) projektora nodegšanas. Šādas situācijas, protams, atgādina par muzeja jomā ļoti būtisko jauno mediju darbu uzglabāšanas, apkopes un izstādīšanas jautājumu, kura risināšanai būs nepieciešami ne tikai jaunās, bet arī retro tehnikas pārzinoši speciālisti. Vēl viens saldi rūgts piemērs šīs tēmas sakarā ir Kristaps Ģelzis. Viņa luminiscējošo gleznu sērija, līdzīgi Armanda Zelča paradoksālajai instalācijai „Galapunkts”(2007), bija viens no retajiem piemēriem, kas izstādē vizualizēja un tematizēja informācijas sabiedrību, izmantojot tradicionālākus medijus. Diemžēl gleznas bija acīmredzami deformējušās — kas, reprezentējot topošā muzeja kolekciju, rada bažas un negatīvu kopiespaidu. Domājot par topošā muzeja krājuma ekspozīcijām, iespējams, ir jāņem vērā to muzeju pieredze, kuru krājums nav iekapsulēta pastāvīga vienība, bet gan platforma, uz kuras būvēt plašas sadarbības projektus, iesaistot mākslas kolekcionārus ar viņu privātkolekcijām un māksliniekus ar speciāli izstādei radītiem darbiem. Tas institūcijai ļautu izvairīties no tā dēvētā „kapličas lāsta” – riņķošanas tikai pašai ap savu asi. Daļēju pietuvinājumu šādai stratēģijai uzrādīja kuratores lēmums izstādīt trīs darbus – Kristapa Epnera GPS skriešanas trajektorijas, Raita Šmita un Rasas Šmites „ziņojumus augam”, kā arī Alises Tīfentāles un viņas amerikāņu kolēģu instagrama projektu, kas šobrīd tiek apspriests kā kolekcijas iespējams papildinājums. Tai pašā laikā krājuma saraksts liecina, ka kaimiņvalstu jauno mediju mākslas un fotomākslas reprezentācija ne tuvu nav šībrīža prioritāte. Vai turpmāk krājuma politikā notiks kādi jauni pavērsieni, ir muzeja satura veidotāju, tostarp Helēnas Demakovas rokās. Time will show. | |
| Atgriezties | |
