VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Juris Dimiters. Priekškara paslēpes jeb Misija pārsteigt Irēna Bužinska Dažas izstādes kuratores piezīmes mākslinieka personālizstādes sakarā | |
| „Ir daudz veidu, kā taisīt karjeru, tomēr pats pareizākais – piedzimt īstajā ģimenē.” Donalds Tramps, ASV jaunievēlētais prezidents „Mēs aizejam, bet mūsu ķemmes paliek.” Juris Dimiters, mākslinieks Ārā līst grūtsirdību uzdzenošs, smidzinošs lietus. Prāta absolūti visas pelēkās šūniņas ilgojas pēc košām krāsām un pārsteigumiem — ko noteikti garantē mākslinieka Jura Dimitera personālizstāde „Priekškara paslēpes”, kas no 17. novembra līdz nākamā gada 29. janvārim skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. Mākslinieka retrospekcijai kopumā atlasīti 368 mākslas darbi – zīmējumi, gleznas, plakāti, fotogrāfijas, scenogrāfijas meti un skices, kas sniedz iespēju gūt priekšstatu ne tikai par mākslinieka vairāk nekā četrdesmit gadu ilgo radošo darbību, bet arī konstatēt sirreālisma kā stilistiska virziena klātbūtni Latvijas mākslā. Tiesa, tas gan vairs nav nekāds pārsteigums, ka tagad varam saukt lietas īstajos vārdos, un izrādās, ka bezpersoniskā vārdu kopa „asociatīvā tēlainība” Jura Dimitera daiļrades raksturošanai vairs neder un būtu aizvietojama ar daudz piemērotāko sirreālisma jēdzienu, kura lietošana padomju varas gados bija ne tikai nevēlama, bet pat bīstama. Parasti izstāžu recenzijās reti iegūstam informāciju par to, kāda tad bijusi izstādes ekspozīcija un pēc kādiem principiem tā tikusi veidota. Tieši šī iemesla dēļ vēlos saglabāt vēsturei Jura Dimitera līdz šim vērienīgākās personālizstādes gan satura, gan iekārtojuma nelielu aprakstu. Sākšu ar to, ka mākslinieks pats, veidojot ekspozīciju, apgalvoja, ka viņa izstādes moto ir padomju laikā līdz apnikumam locītais lozungs – „Mūsu darbs mieram”. Tieši tāpēc 1969. gadā iesāktais un pavisam nesen pabeigtais autora pirmais pasūtījuma darbs ar šādu nosaukumu novietots muzeja jaunās piebūves pirmajā stāvā komplektā ar slaveno „Gulbi” – tautā vispopulārāko dabas aizsardzībai veltīto plakātu – un vēl četrpadsmit gleznu un citu plakātu skicēm spilgti sarkanos rāmjos. (Sarkanais vispār ir viens no izstādes saturiskajiem un emocionālajiem kodiem.) Te aplūkojamā nelielā darbu kopa būtībā ir Lielajā zālē skatāmās ekspozīcijas ievaddaļa, kurā tiek pieteikti Jura gleznās un plakātos bieži izmantotie tēli to sākuma, idejas dzimšanas stadijā. Te skatāma „gulbīša” pirmā versija uz melnā fona, kuru kompartijas funkcionāri 1980. gadā ieteica nomainīt ar citu krāsu. Te eksponēts viens no pirmajiem variantiem ne mazāk iemīļotajam plakātam „Dialogs” ar tajā attēloto gaili un cirvi. Te redzama arī 1937. gada Staļina represiju upuriem veltītā politiskā plakāta skice – vīrieša figūra no aizmugures uz sarkana fona ar sarkanu zvaigzni pakausī. Tepat rindā izkārtotas skices kultūras plakātiem: sarkans ķeblītis ar pompoziem sarkaniem aizkariņiem un vēl vieni, ne mazāk krāšņi aizkari – sākotnējā teātrim veltītā plakāta skice... Tieši te vispirms manifestējas Jura Dimitera daiļrades un arī šīs izstādes vadošā sižetiskā līnija – varas un radošas personības sarežģītās attiecības, kas, pateicoties izstādes iekārtotājas Izoldes Cēsnieces-Suipes un mākslinieka ciešai sadarbībai, izspēlētas vairākos līmeņos un virzienos. Aplūkojot izstādes plānu, redzam, ka sienu izvietojums veido nosacītu piecstaru zvaigzni. Tapis vairogu labirints, kas pietiekami ilgi notur intrigu un neļauj skatītājam ātri izskriet cauri izstādei līdz īstajam teātra priekškaram uz zāles galasienas. Īstenībā nav tik būtiski, vai vispirms aplūkojat plakātus vai gleznas. Būtiski, ka priekškars uzreiz nav pamanāms, tā garantējot pārsteiguma momentu, jo šis priekškars nudien ir īsts brīnums: tas saglabājies no 1979. gada – no leģendārā, pēc Artura Konana-Doila stāstu motīviem vedotā muzikālā iestudējuma „Šerloks Holms” Dailes teātrī. Autentiskuma iespaidu rada arī atjaunotā Šerloka Holmsa mulāža un tās acīmredzamā līdzība lugas autoram un galvenās lomas atveidotājam – aktierim Valentīnam Skulmem. Šajā izstādes sadaļā izstādes apmeklētāji var aplūkot Jura Dimitera daudzos teātra izrāžu plakātus, lugu noformējumu skices un apbrīnot teātra dekoratoru un butaforu meistarību, pārliecinoties, ka priekškaram šajā izstādē galvenā loma ierādīta pamatoti. Vispār izstādes zonējums ir ļoti vienkāršs, pat primitīvs – tāds, kādu bija pieņemts lietot padomju varas gados, kad šie mākslas darbi tika radīti. Tolaik valdīja uzskats, ka gleznotājs nevar vienlaikus būt tēlnieks un kur nu vēl piedalīties, piemēram, dizaina izstādēs. Tāpēc Juris Dimiters kļuva par Latvijas PSR Mākslinieku savienības Scenogrāfu sekcijas biedru un aktīvi darbojās arī kā plakātists, kura devums nu ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā kā Rīgas plakāta skolas neatņemama sastāvdaļa. Atceroties šo tagad radošai personībai tik grūti izprotamo mākslīgo un absurdo dalījumu „cunftēs”, izstādē savrup grupēti zīmējumi uz izteikti pelēka fona, spilgtāk sarkans izvēlēts plakātiem, bet daļa gleznu izkārtotas uz sienām tumšāk sarkanā krāsā. Savukārt scenogrāfijas skices un teātra plakāti izvietoti uz tumšzilām sienām. Atsevišķi grupētas melnbaltās fotogrāfijas pirmajā mazajā zālē un neliela pēdējo divdesmit gadu laikā radīto plakātu izlase – otrā. Te Jura politiskie un sociālie plakāti bez aplinkiem runā tiešu valodu – pauž negatīvu nostāju pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un neatkarīgās Latvijas politiķu cinisko attieksmi pret savu tautu. Turpat līdzās pavisam neliels kopums no Jura Dimitera tā saucamās „Mikrofonu gleznu sērijas”, kas tapusi, pateicoties mākslinieka sekmīgai sadarbībai ar inženieri Mārtiņu Saulespurēnu un viņa kompāniju BLUE Microphones. Tiktāl par atsevišķām mākslas darbu zonām. | |
 Juris Dimiters. „Reminiscences. Nr. 3” Papīrs, zīmulis. 36 × 48 cm. 20. gs. 70. gadi Zuzānu kolekcija Foto: Jānis Pipars | |
| Izstādes ekspozīciju Lielajā zālē ievada Jura Dimitera vecmāmiņas – pirmās latviešu profesionālās tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes 1954. gadā ģipsī veidotais „Jurīša portrets”, kas radīts, kad nākamajam māksliniekam bija septiņi gadi. Tepat skatāma arī vectēva Oto Skulmes „Modeļa studija (Jura portrets no mugurpuses)”, kas gleznota ap to pašu laiku. Ekspozīcija beidzas ar piecgadīgā Jura zīmējumu, ko rotā uzraksts „CCCP/PSRS”, kuru papildina paša mākslinieka paraksts ar otrādi uzzīmētu burtu „J”, kas tik ļoti atgādina eiro zīmi... Nu re! Bērna viedais prāts un intuīcija jau pirms vairāk nekā sešdesmit gadiem apjauta, ka tiks izveidota šāda kopējas Eiropas naudas vienība! Apzinātu vai neapzinātu paradoksu un metaforu šajā izstādē nav mazums. Galu galā mākslinieks pats vienmēr ir uzsvēris, ka viņam mākslā „tuvi negaidītības, pārsteiguma momenti, humors, ironija, metafora”. Tomēr, interpretējot mākslinieka daiļradei raksturīgās radošās personības un varas attiecības, es gribētu likt uzsvaru uz bērnu kā metaforu arī šīs slavenās ģimenes kontekstā. Tātad izstāde sākas un beidzas ar bērnu – nākamo mākslinieku, kurš, būdams unikālas mākslinieku dzimtas pārstāvis trešajā paaudzē, meklējis un atradis savu vietu Latvijas mākslas vēsturē. Līdz ar to dziļi simboliska, konceptuālam žestam līdzīga liekas arī Jura Dimitera izvēle naturālistiski apgleznot savu vecmāmiņas naturālistiski veidoto portretu un eksponēt vectēva skici, kas tapusi, viņam strādājot pie kādas figurālas kompozīcijas. Būt slavenas dzimtas pārstāvim, protams, ir liels gods, jo – pārfrāzējot mākslinieka atbalstītā jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa vārdus – ja esi „pareizi” piedzimis „īstajā” ģimenē, ir vieglāk taisīt karjeru. Bet tas ir arī tikpat liels slogs, atbildība, pat vara, kas varbūt itin nežēlīgi diktē savus noteikumus un liek iet savu ceļu. Juris tieši tā ir darījis savā jaunradē. Var teikt, ka viņš zināmā mērā noliedzis dzimtas pirmās paaudzes iedibinātās un mātes Džemmas Skulmes un patēva Ojāra Ābola 60. gados turpinātās klasiskā modernisma tradīcijas, lai dotu pats savu pienesumu dzimtas bagātajā mākslas mantojumā. Turklāt Juris vienmēr ne tikai licis uzsvaru uz paradoksu, ironiju, tēlu metaforiskumu, bet arī demonstrējis tādu kā apsēstībai līdzīgu mīlestību pret naturālistiski precīzi izstrādātu formu, apjomu un to attiecībām; mākslinieka paša vārdiem – „tikai egoists visu mūžu tonēs vienu ābolu, tikai egoists spēs nemainīties”. Tieši formas perfekcija, iluzoritāte ir viens no Jura Dimitera mākslas galvenajiem trumpjiem, kuru viņš sācis slīpēt jau agrā jaunībā. To apliecina arī izstādē eksponētie zīmējumi. Klasiskais, akadēmiskais zīmējums 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados vispār piedzīvoja savu renesansi. Mākslinieks apgalvo, ka, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, viņa sekmes zīmēšanā, maigi sakot, varēja būt stipri labākas. Lai sasniegtu vēlamo meistarību, tika zīmēts nevis pēc mācību programmas, bet gan pēc saviem ieskatiem un paša izvēlētiem paraugiem. Viens tāds neapstrīdams paraugs Jurim Dimiteram bija šovasar mirušais tēlnieks Ernsts Ņeizvestnijs, kurš 60. gadu sākumā uzturējās Rīgā un bija viesis Skulmju ģimenes mājās. Viņa ietekmē tapuši izstādē redzamie Jura zīmējumi, kur forma un apjoms tikai ieskicēti ar dažām līnijām. Tomēr jau tad Jura līnija ir plastiska. Tā „ieved” formu papīra plaknē. Piešķir tai mistisku kustību. Zīmējumu vispār varētu uztvert kā tālaika „pelēkās ikdienas” dokumentāciju, tomēr šāds pieņēmums nebūtu precīzs, jo Juris izmanto arī krāsainos zīmuļus, eksperimentē ar dažādām tehnikām, strādājot ar tušu, izmēģinot spēkus krāsu litogrāfijā, darinot kompozīcijas jauktā tehnikā, tādējādi ar rūpīgi izstrādātu ēnojumu izceļot formu krāvumus, sablīvējumus, sabiezinājumus, īpaši zīmējumos ar viņa darbiem tik tipisko erotikas piedevu. Gleznu sadaļa izstādē vienīgi ieskicē mākslinieka darbību šajā jomā. Ekspozīcijā iekļauti tikai atsevišķi darbi – nedaudzas klusās dabas no apjomīgajām sērijām ar augļiem, vienkāršiem sadzīves priekšmetiem – tādiem kā ķemme, kurpe, knaģis, sērkociņi, — kurus mākslinieks gleznojis atkal un atkal. Nenoliedzami, vispirms atceramies 1979. gadā radīto plakātu „Romeo un Džuljeta” – divu nolemtīgā izmisumā sakļāvušos apdegušu sērkociņu pāri. Izstādē eksponēts teātra plakāta oriģināls un gala skice, kā arī lielformāta objekts, kas novietots „savā dzimtajā vietā” – Šerloka Holmsa laika Londonas ielu krustojumā, kas attēlots uz jau minētā priekškara. Pavisam nelieli, toties reāli priekšmeti – jau minētā ķemme, knaģu rinda un viena apgleznota sērkociņu kastīte – apskatāmi līdzās daudzajām skicēm, kas grupētas pa tēmām un noformētas platos melnos rāmjos. Ikvienā nosacītajā izstādes sadaļā jāpievērš uzmanība krāsai. Tomēr liekas, ka spēcīgākais emocionālais efekts panākts ar abu sarkano toņu saspēli. Izrādās – sarkanas sienas ar sarkanā krāsu gammā gleznotiem darbiem lieliski sader kopā! Turklāt agrīnajos darbos sarkanā krāsa signalizē par diskomfortu – vispirms jau padomju varas apstākļos. Tāds ir viņa zīmējums „Deja ar sarkano ķeblīti” (1975), kura dēļ šai zīmējumu sadaļai speciāli tika izgatavots reāls sarkans ķeblītis, kas izstādē pilda metaforas un vizuāla akcenta lomu. Jāpiemin arī 60. gadu otrajā pusē gleznotās kompozīcijas „Sarkanais fons” un „Melnā galva”, kurās varas un personības attiecības raksturotas tieši un nepārprotami. Agrīnie mākslinieka darbi apliecina iepazīšanos jeb – paša Jura vārdiem – „izskriešanu cauri abstrakcionismam, kubismam, dadaismam, popārtam un vēl šim tam”, lai noenkurotos sirreālismā. Mākslinieks par savu paraugu no daudzu slavenu sirreālisma klasiķu vidus izvēlējies beļģu mākslinieku Renē Magritu, daļēji aizgūstot arī viņa tēlus – tā pati ķemme, ābols, bumbieris, arī cepure Jura gleznās atgādina ko redzētu vairākās Magrita kompozīcijās. Nudien, cik pārsteidzoši ir ikdienas priekšmeti, ja tos izņem no to ierastās vides. It kā nekas īpašs – augļu klusās dabas. Irreālas kombinācijas, aloģiskas ainas – vispārzināmu objektu neierasti inscenējumi, kuros lieta no objekta tiek transformēta par subjektu, – būtībā ir Jura Dimitera daudzslāņaini, tēlaini komentāri par indivīda, sabiedrības un varas, kā arī cilvēku – īpaši vīrieša un sievietes – savstarpējām attiecībām, kurās miers un līdzsvars ir mānīgs. Par to liecina priekšmetu hipertrofētie izmēri attiecībā pret tukšo telpu, kurā tie atrodas. Sirreālisms atsedz iekšējo, ārēji neredzamo – Juris attēlo uz pusēm sagrieztus ābolus un bumbierus ar izteiktu rūpību un iluzoru precizitāti, tādējādi iedarbinot mūsu iztēli un fantāziju. Padomju sistēma klusēja par cilvēku intīmajām attiecībām, jo, kā zināms, „PSRS seksa taču nebija”! Toties cieši sakļauties varēja burti, augļi, priekšmeti. Reālu priekšmetu iluzors atainojums materializēja sapņus. Arī tādā veidā tika testēta un atklāta nereti absurdam līdzīgā padomju dzīves realitāte, kurā līdz filigrānai meistarībai tika izkopta tā saucamā Ēzopa valoda, kas ļāva paust sabiedrības vairākuma patiesās domas un noskaņas, kas jūtami atšķīrās no varas oficiāli deklarētā un uzspiestā viedokļa. Iespējams, ka skaudrā padomju realitāte pati pieradināja savus pilsoņus dzīvot citā – vēlamajā, kārotajā, sapņu pasaulē – un tā, protams, bija Rietumu pasaule. Cik gan daudz nepanesamu ciešanu un apkaunojuma sagādāja, piemēram, nekvalitatīvi padomju apavi! Un cik daudzi totāla deficīta apstākļos sapņoja par iespēju iegādāties kaut vai Polijā ražotu kurpju pāri! Ir saglabājušies mākslinieka pieraksti – sirreālas miniatūras, par nožēlu, bez konkrēta datuma –, kuros pat materiāli labi situētā Skulmju dzimtas atvase raksta: „Ko jūs skatāties! Gan jau arī man būs spīdīgas kurpes. Angļu kurpes labi izskatītos pa gabalu. Itāļu kurpes – rokās. Franču visērtākās. Man būs angļu. Būs... Eju, drāžos, kātoju, traucos, steberēju, dragāju, nesos. Vispār velkos uz priekšu. Nē, tāpat nē – radoši. Ļoti radoši. Kā akumulators manī krājas viss – prieks, riebums, naids, dusmas, izbrīns, pārsteigums. Melns, balts, sarkans. Zili zaļš... Un tad man būs angļu kurpes. Spīdēs. Griezīsies jums acīs... Daudz spīduma uz daudzām kurpēm. Visur mirdzēs. Laistīsies... Katram slīcējam sava glābšanas stacija. Slīcējiem sava. Mums sava. Man sava. Katram sava...” Iespējams, ka par visu „kurpju sapņu” kvintesenci un metaforu uzskatāma 1970. gadā jūrmalā atrastā sieviešu kurpe, kuru Juris fotografējis, skicējis, gleznojis, attēlojot gan kā varenu jūras laineri, gan kā pavedinošu erotisku rotaļu dalībnieci, kura vieglprātīgi „ielaižas attiecībās” ar piparu, persiku, ābolu, bumbieri vai pat modīgu mikrofonu... Gleznu sadaļā bija iespējams iekļaut tikai dažas kompozīcijas ar šo zīmīgo kurpi, kas šajā izstādē kļuvusi par mazas instalācijas ar zīmīgu nosaukumu – „Cīņa beigusies” – daļu. | |
 Juris Dimiters. „Par ko balsosi?” Digitāldruka. 100 × 70 cm. 2003 Autora īpašums | |
| Minētā instalācija veido tādu kā robežšķirtni ar „kapitālisma” laika gleznām, kurās atrodami tie paši tēli, kas nu raksturo – mākslinieka vārdiem – to „Dantes elles loku”, kurā „vēstures piesmietā latviešu tautas lielākā daļa atkal ir pakļauta kādam eksperimentam”. Neatkarīgās Latvijas gados radītā glezniecība ir tikpat metaforiski tēlaina, vienīgi bez Ēzopa valodas pielietojuma, jo mākslinieks apgalvo: „Toreizējo sistēmu es ienīdu, tagadējo es nīstu tāpat. Bet mākslā ienaidnieks ir tāds pats stimuls kā mīlestība un – jo vairāk mēslu pie saknēm, jo skaistāki augļi.” Šajā laikā mākslinieks atkal atkārto savas iepriekš radītās kompozīcijas – tas ir, piemēram, ābols aiz restēm, taču šoreiz restes kļuvušas sarkanas. Tās ir mākslinieka par „konstruktīvām” nodēvētās, gandrīz abstraktās kompozīcijas „Sarkanā istaba”, „Disidenta svētbilde”, „Klusā daba ar Staļina pīpi un persiku”. Sarkanais ir izmisīgi kliedzošs. Priekšmetu aprises zaudējušas apjomu. Realitāte izklājusies vienā plaknē, kļuvusi par blīvu, sapresētu telpu, kurā nav dziļuma, perspektīvas. Mākslinieks radījis asu formu daudzveidībā fantastiskas kompozīcijas, kurās fascinē arī virtuoza krāsu laukumu saspēle, kas šajā gadījumā asociatīvi atgādina ne tik daudz slavenās Skulmju dzimtas modernistu pirmās paaudzes sniegumu, cik demonstrē autora izpratni par modernisma mantojuma interpretācijas iespējām. Taču šajā gleznu sadaļā par kulminācijas punktu kļuvusi kompozīcija „Kāpnes uz laimi”, kuras kalngalā lepni gozējas banāns un desas šķēle. Kā lasām kādā no mākslinieka intervijām: „Antiņš uzjāja stikla kalnā, nonesa princesīti, bet tā aizbrauca uz ārzemēm strādāt par bārdāmu. Tas tāds literāri eklektisks ekskurss laikā un telpā.” Ārzemes izstādē reprezentē tā pati jau vairākkārt pieminētā Londona Šerloka Holmsa laikos, un pie priekškara novietots vēl viens lielformāta objekts – naturālistiski veidots divmetrīgs banāns, kuram mākslinieks ar sev raksturīgo rūpību uzgleznojis latvisku ornamentu... Kontrastu ar šo skaudri, bez ilūzijām attēloto realitāti veido vēl viens izstādes pārsteigums – Jura Dimitera 20. gs. 60.–80. gados radītā fotogrāfiju kolekcija. Tās ir Rīgas ielu, mazo arhitektūras formu – kiosku, afišu stabu, baneru, pieminekļu, padomju viesnīcas zīmīgu detaļu dokumentālas fiksācijas. Tie ir Jura Dimitera draugu, diemžēl jau mūžībā aizgājušo kolēģu – Ilmāra Blumberga un Georga Smeltera – portreti. Fotogrāfijas var aplūkot ar zināmu nostalģijas devu, taču te ir skaidri un precīzi artikulēta mākslinieka nostāja: māksla ir visur. Art is everywhere. Jāmāk to saskatīt un paust cieņpilnu attieksmi pret savu laiku un tā absurdo realitāti, kur bija „daudzi viens, viens, viens, viens ar vienu, viens ar visiem, visi ar vienu”, kas „runā, dveš, dzer, tērzē, šņāc, pūš, muld, stāsta, meklē, klausās, kustās, sūc, guldz, pļāpā, vēro, troķšņo, ņem, klusē... un tu stāvi un blenz uz monētām saujā”. Kapeikas nomainījuši centi. Juris šodien uzrakstītu savu vārdu pareizi. Priekškars joprojām slēpjas, un arī kāds tulkotājs domāja, ka izstādes nosaukumā ieviesusies kļūda: ka tās ir kādas paslēpes nevis priekš – bet pirms kara. Tāpēc, izrādās, padomju nodeldētais lozungs „Mūsu darbs mieram” joprojām ir aktuāls. Neraugoties uz lietus līņāšanu, Jura kurpes man vienmēr ir nācies redzēt tīras un spodras. Tas ir patiesi pārsteidzošs, pat sirreāls skats. Kā jau māksliniekam, kas joprojām strādā sirreālistam tik tuvajā absurdam līdzīgajā reālajā pasaulē. | |
| Atgriezties | |
