VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Lemersjē galerija Irēna Bužinska | |
| Ir mākslas galerijas, kas jau ar savas darbības pirmajiem soļiem iekaro stabilu vietu mākslas vēsturē. Stāstījums par kubismu būtu nepilnīgs, ja līdzās Pablo Pikaso netiktu pieminēts arī mākslas dīlera Kānveilera (Daniel Henry Kahnweiler, 1884–1979) vārds, kurš savu galeriju – starp citu, Parīzē – atklāja 1907. gadā. Savukārt Ņujorkas fotogrāfa Alfrēda Štiglica (Alfred Stieglitz, 1864–1946) 1905. gadā dibinātā galerija „291” deva milzīgu ieguldījumu modernās mākslas popularizēšanā otrpus Atlantijas okeānam. Maskavā pirmā – Lemersjē mākslas galerija – uzsāka savu darbību tikai dažus gadu vēlāk, 1909. gada rudenī. Galerijas vārds stabili ierakstīts Latvijas mākslas vēsturē, pateicoties tur sarīkotajai pirmajai latviešu mākslinieku darbu kopskatei Maskavā. Sagaidot Jaņa Rozentāla 150. dzimšanas dienu, arvien biežāk tika pieminēts skumjš notikums mūsu izcilā klasiķa dzīves pēdējā gadā. Kopā ar citiem māksliniekiem – izstādes komitejas locekļiem Vilhelmu Purvīti, Burkardu Dzeni un Alfrēdu Puricu – viņš bija ieradies Maskavā iekārtot šīs izstādes ekspozīciju. Tolaik vēl pavisam jauniņais topošais mākslas kritiķis Jānis Siliņš arī pēc daudziem gadiem atcerējās tēlnieka Burkarda Dzeņa sacīto, ka „iepriekšējā naktī ar mazu viltību Rozentāla draugi novilcinājuši gleznu izkārtošanu pāri pusnaktij, lai tad suminātu jubilāru ar pussimta mūža gadiem”.1 Taču gleznotājs tieši šajā laikā saaukstējās un smagi saslima ar plaušu karsoni... Būtībā tas laikam arī ir viss, ko vairums no mums zina par Lemersjē galeriju. Latvijas mākslas skates simtgadi pieminot, šķiet, ir vērts ielūkoties pašas galerijas tapšanas vēsturē un pieminēt vēl vismaz dažas pirmajā Maskavas mākslas galerijā sarīkotās izstādes. | |
 Daciaro veikals Maskavā Kuzņeckij Most ielā. Ap 1908. gadu Attēls no Andreja Sarabjanova un Энциклопедия русского авангарда arhīva | |
| B. Avanco mākslas piederumu veikals – Lemersjē galerijas priekštecis Galerijas pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā 150 gadiem. Krievijas impērijā bija izveidojusies paradoksāla situācija, ka kopš 19. gs. sākuma ar kvalitatīvu mākslas piederumu tirdzniecību nodarbojās vienīgi itāļi. Kopš 1827. gada Maskavā un Pēterburgā darbojās vairāki Džuzepes Daciaro (Giuseppe Daziaro, 1806–1865) jeb, krieviskotajā versijā, Osipa Kristoforoviča Daciaro veikali, kura mantinieki veiksmīgi saglabāja savu biznesu līdz pat padomju varas nodibināšanai. Starp citu, tieši pie „Daцiapo” – kā liecina vēstule, kas rakstīta Petrogradā 1916. gada 7. februārī, – Jāzeps Grosvalds, saņēmis vēstuli no Konrāda Ubāna ar lūgumu nopirkt krāsas un šim nolūkam atsūtītos 75 rubļus, dodas papildināt drauga vienmēr mazumā ejošos „krāsu krājumus”.2 Daciaro firmai bija monopola statuss līdz pat 19. gs. 50. gadu sākumam, kad Krievijas galvaspilsētā šajā jomā sevi pieteica cita itāļu – Austrijas pilsoņu Avanco – ģimene. Tās pārstāvis Žans Batista (Ivans Osipovičs) Avanco (Жан Батиста (Иван Осипович) Аванцо, 1850–1900) 1872. gadā kļuva par Pēterburgas tirgotāju pirmās ģildes biedru un firmas A la palette de Raphael īpašnieku, piedāvājot savas firmas veikalu tīklā iegādāties mākslinieku krāsas, audeklus, lakas un plašu rakstāmpiederumu klāstu. Ivanam Osipovičam Avanco bija lieliskas tirgotāja dotības, jo visai drīz viņa veikalos izgatavoja arī augstvērtīgus zeltītus gleznu rāmjus no riekstkoka – pasūtītāju vidū bija pat Imperatora Ermitāžas muzejs. Tāpat kā Daciaro, arī Avanco izveidoja vairāku veikalu tīklu gan Pēterburgā, gan Maskavā – turklāt populārākais atradās Petrovkas un Kuzņeckij Most (Кузнецкий Мост) ielu krustojumā, tikai dažu māju attālumā no konkurenta veikala.3 Tomēr tiešu darbības turpinātāju Avanco ģimenes pārstāvju vidū nebija, turklāt Ivana Osipoviča dzīvesbiedre Terēze Augustovna Avanco (dzimusi Lemersjē, 1864–?) savu dzīves jēgu un aicinājumu saskatīja vienīgi labdarībā. Tādēļ pēc firmas dibinātāja nāves tās tālāko vadību uzņemās ilggadējs darbinieks, iespējams, atraitnes radinieks Karls Lemersjē (Карл Лемерсье, 1878–1912). Viņa vadībā 20. gs. sākumā vēl vairāk nostiprinājās Avanco firmas pozīcijas mākslas piederumu un izstrādājumu tirgū. Kā liecina reklāmas sludinājumi tālaika presē, firmas A la palette de Raphael jeb B. Avanco veikalos tika pārdotas arī ekskluzīvas kvalitātes mākslas darbu reprodukcijas un albumi, estampi, akvareļi, antīko meistaru tēlniecības darbu ģipša un bronzas kopijas, pēc imperatora pasūtījuma iespiestas mākslas pastkartes, fotogrāfijas ar Maskavas un citu Krievijas pilsētu skatiem; te varēja ne vien nodot gleznu restaurācijai, bet arī pārdošanai. Līdz ar to ļoti loģisks bija nākamais solis – mākslas galerijas izveidošana un atvēršana B. Avanco veikalā, kas savu mājvietu ieguva Saltikova (no 1922. gada – Dmitrovas) šķērsielas (Салтыковский, c 1922 – Дмитровский) namā Nr. 8. Lemersjē galerija – mākslas un komercijas apvienojums 1909. gada 25. oktobrī Lemersjē galerijā galerijā, atlasot darbus no paša īpašnieka grafikas kolekcijas, tika atvērta pirmā mākslas izstāde. Galerijas atklāšanai kritiķis Pāvels Etingers laikrakstā Русские ведомости 1909. gada 27. oktobrī veltīja šādus vārdus: „Svētdien pirmoreiz Maskavā tika atvērta privātā mākslas galerija, kurā plānots sarīkot virkni periodisku izstāžu... Rietumos katrā lielā pilsētā eksistē viens vai pat vairāki šādi privāti saloni, kuriem ir vidutāja loma starp mākslinieku un publiku, iepazīstinot pēdējo ar mākslas tirgus novitātēm. (..) Šāda iestādījuma parādīšanos pie mums principā jāatbalsta.”4 Tiesa gan, sākumā galerijai nebija noteiktas mākslinieciskas programmas. Kā parādīja jau pirmā izstāde, visupirms tika domāts par komerciāliem panākumiem, eksponējot „mākslu uz papīra” arī turpmāk. Tā 1910. gada janvārī un oktobrī te tika sarīkotas pat divas krievu mākslinieku grafiku, akvareļu un pasteļu izstādes, bet pašās gada beigās – neilgi pirms tam mirušā mākslinieka Vasilija Vereščagina (Василий Верещагин, 1842–1904) zīmējumu un gleznu izstāde. 1911. gada martā Lemersjē galerijā izstādi organizēja Krievu akvarelistu biedrība, bet tā paša gada oktobrī te bija apskatāma Rietumeiropas mākslinieku ofortu un litogrāfiju izstāde, kas iepazīstināja ar Alfrēda Kubina (Alfred Kubin, 1877–1959), Maksa Lībermana (Max Liebermann, 1847–1935) un citu autoru estampiem. Pirmo priekšstatu par galeriju nepārprotami radīja tirdzniecība, jo mākslas eksponēšanai paredzētās zāles atradās veikala dziļumā. Šī iemesla dēļ īpašnieka vēlme no ikvienas izstādes pārdot pēc iespējas vairāk darbu likās vēl vairāk uzkrītoša – par ko vairākkārt ironiski rakstījuši izstāžu recenzenti, pārmetot galerijai „sliktu gaumi” un „zemas kvalitātes” mākslas darbu pārdošanu. Situācija mainījās 1912. gadā, kad veikala un galerijas vadību pēc vīra negaidītās nāves pārņēma viņa dzīvesbiedre Klāra Fjodorovna Lemersjē (? – pēc 1928), kura centās ieviest izmaiņas galerijas izstāžu politikā. Viena no pirmajām izstādēm, ko sarīkoja jaunā, nepieredzējusī galeriste, bija gleznotāja Arnolda Bēklina dēla – Karla Bēklina (Carl Böcklin, 1870–1934) – gleznu ekspozīcija 1913. gada janvārī. Tomēr galerijas prestižs pieauga, jo par padomdevējiem mākslas darbu atlasē tika pieaicināti mākslinieki un mākslas kritiķi. Daudz plašāku ievērību galerija ieguva Pirmā pasaules kara gados, kad te tika sarīkotas vairākas mākslas darbu izsoles, kuru ienākumi tika atvēlēti kara invalīdiem un cietušajiem civiliedzīvotājiem. Turklāt līdzekļu vākšana notika par labu ne vien Krievijas, bet arī citu valstu pilsoņiem. Tā kā galerijas pirmais īpašnieks Karls Lemersjē pēc izcelsmes bija beļģis, viņa atraitne Klāra Lemersjē 1915. gada sākumā sarīkoja līdzekļu vākšanu beļģu karavīru un Beļgijas karaļa Alberta atbalstam. Tieši pēc viņas ierosmes Iļja Repins 1914. gada beigās īsā laikā uzgleznoja kompozīciju „Beļģijas karalis Alberts dodas kaujā” (tagad glezna atrodas Samaras mākslas muzejā), un puse no naudas par pārdoto gleznu tika ziedota šim mērķim.5 Tomēr zināms, ka galerija sadarbojusies arī ar krievu mākslas radikālā spārna pārstāvjiem. 1915. gada novembrī – tātad pirms Latviešu mākslinieku darbu izstādes – Lemersjē galerijā tika sarīkota pirmā Dienvidkrievijas mūsdienu dekoratīvās mākslas izstāde, kas pazīstama arī ar nosaukumu „Verbovka” (Вербовка) – tā sauca ciemu Kijevas guberņas Kamenskas apriņķī, kur mužniece Natālija Davidova 1910. gadā nodibināja tautas meistaru rokdarbu pulciņu-arteli ar domu saglabāt senās tekstilrokdarbu, īpaši izšūšanas tehnikas, tradīcijas. Arteļa mākslinieciskās vadītājas pienākumi bija uzticēti māksliniecei, Kazimira Maļeviča skolniecei Ņinai Genkei (Нина Генке-Меллер, 1893–1954). Dienvidkrievijas Mūsdienu dekoratīvās mākslas izstāde tapa viņas tiešā uzraudzībā, jo unikālus dekoratīvās mākslas paraugus – izšūtas somas, šalles, dekoratīvo spilvenus, spilvendrānas, jostas un citus tekstilizstrādājumus – tautas daiļamata meistares darināja pēc Kazimira Maļeviča, Olgas Rozanovas, Ivana Puni, Aleksandras Eksteres, Ksenijas Boguslavskas, Nadeždas Udaļcovas skicēm. Izstādei bija lieli komericāli panākumi – visi eksponāti tika izpirkti. Būtībā izstāde kļuva par pirmo soli ceļā uz to uzplaukumu, ko krievu dekoratīvā māksla un dizains piedzīvoja jau nākamajā desmitgadē.6 Grūti pateikt, cik lielā mērā un vai vispār šī konkrētā izstāde ietekmēja mūsu mākslinieku nodomus, taču, kā zināms, Latviešu mākslas izstādē Maskavā līdzās profesionālu mākslinieku gleznām un keramikai, kuras saikne ar tautas mākslas tradīcijām 20. gadsimta sākumā bija īpaši cieša, tika eksponēti arī Drēzdenes lietišķās mākslas skolas absolventes, profesionālas mākslinieces Almas Birģeles-Paegles (1877–1949) amatniecības skolas audzēkņu rokdarbi. Iespējams, ka tie bija izšuvumi, jo Alma Birģele-Paegle, kuras skola turpināja savu darbību arī 20. gs. 20. un 30. gados, pievērsa lielu uzmanību dažādu aušanas un izšuvuma tehniku apmācībai. Latviešu mākslas izstāde Maskavā – tautas dvēseles un inteliģences izpausme Tā kā bija pagājis tikai pusgads kopš izstādes norises Krievijas toreizējā galvaspilsētā Petrogradā, likās, ka tās norisei Maskavā nevajadzētu sagādāt nekādas grūtības, tomēr atkal bija jāpārvar divi šķēršļi – jāsavāc finanšu līdzekļi, lai segtu rīkošanas izdevumus un, protams, jāpapildina jau esošais mākslas darbu klāsts ar jauniem eksponātiem. Gan dzimtenē, gan Krievijā iznākošajos preses izdevumos vairākkārt tika ievietots izstādes organizācijas komitejas priekšsēdētāja Kārļa Skalbes aicinājums dot mākslas darbus izstādei, lai ekspozīcija būtu iespējami pilnīgāka. Šajā īsajā laikā bija vērojams tautas nacionālās pašapziņas tālāks kāpinājums. Laikraksta „Varavīksne” 1916. gada 16. februāra numurā rakstnieks ar augstu misijas apziņu lūdza „katru latvieti (..) sekmēt izstādes izdošanos”, jo to prasa „mūsu tautības apziņa un cieņa”.7 Šajā pašā izdevumā atrodam arī pavisam īsu paziņojumu: „Mākslas izstādes priekšdarbi moži turpinās. Mākslinieki Rozentāls un Purics izstādes nolūkā aizkomandēti uz Rīgu. Izstādes rīcības kapitālam dažādas personas aizdevušas 1700 rbļ. Arī Centrālkomiteja, bez jau iepriekš aizdotiem 500 rbļ., vēl aizdevusi 500 rbļ. Tātad izstādes rīcības kapitāls pavisam 2700 r. liels. Ar to finansiālā puse galīgi nodrošināta.” | |
 Pēteris Šteinbergs (1874–1938). „Ziedu vāze” Māls, glazūra, apgleznojums. Augstums 47,5 × Ø 26 cm. 20. gs. sākums LNMM DMDM kolekcija | |
| Gan Rozentāla, gan otra izstādes rīcības komitejas dalībnieka – akadēmiķa Vilhelma Purvīša – autoritāte acīmredzami bija nospēlējusi galveno lomu, ne vien piesaistot nepieciešamos finanšu līdzekļus, bet arī pašiem uzņemoties atbildību un ar savu plašo darbu klāstu garantējot augstu izstādes māksliniecisko līmeni. Izstāde būtībā galvenokārt ietvēra šo divu mākslinieku personālizstādes, kuras papildināja daudz mazāks skaits citu autoru kompozīciju. Ja Petrogradā tika eksponēti 27 autoru 155 darbi, tad Maskavas izstādē piedalījās 29 mākslinieki ar 269 darbiem, no kuriem 40 izstādīja Janis Rozentāls, bet Vilhelmam Purvītim bija pat 69 kompozīcijas. Nozīmīgu ieguldījumu izstādes sekmīgā norisē deva arī Latviešu mākslas veicināšanas biedrība, no kuras topošā muzeja mākslas darbu krājuma ekspozīcijā tika iekļautas ne tikai mūžībā aizgājušo mākslinieku – Ādama Alkšņa, Johana Valtera, Teodora Ūdera, Voldemāra Matveja – kompozīcijas, bet arī Jāņa Kugas, Konrāda Ubāna, Jāņa Roberta Tillberga gleznas. Tā kā biedrība centās gādāt par mākslinieku finansiālu atbalstīšanu, 1915. gada februārī Rīgā tika atklāts Mākslas tirdziņš, kurā varēja pārdot gleznas un lietišķās mākslas priekšmetus. Karadarbības dēļ neizdevās īstenot vēl vienu biedrības ieceri – 1916. gadā sarīkot latviešu lietišķās mākslas izstādi.8 Tomēr, atšķirībā no Petrogradas izstādes, Maskavā tika eksponēta arī lietišķā māksla, kuru pārstāvēja mūsu pirmo profesionālo keramikas meistaru Anša Cīruļa, Pētera Šteinberga un Augusta Jullas darinājumi – galvenokārt krāšņas dekoratīvas vāzes ar bagātīgu ornamentālu dekorējumu un 20. gadsimta sākumam tipisko gleznieciski saplūdināto glazūru izmantojumu. Kā liecina izstādes katalogs, ekspozīcijā bija iekļauti jau minētās Almas Birģeles-Paegles mākslas amatniecības skolas audzēkņu darbu paraugi. Iespējams, ka šīs skolas audzēkņu vidū bijušas arī mazzināmas autores I. Ērzuma un L. Štāle, kuru „dažādie darbi” izstādē bija eksponēti jau ar viņu pašu vārdiem. Turklāt šajā kopskatē ar „dažādiem darbiem” piedalījās arī Petrogradas rokdarbu mīļotāju pulciņš.9 Tādējādi varam secināt, ka iecere par lietišķās mākslas izstādi tomēr kaut daļēji tika īstenota. Izstādi vērtējot kopumā, jāatzīst, ka latviešu māksla Maskavā bija pārstāvēta daudzveidīgāk, nebaidoties vienkopus izstādīt gan pazīstamu profesionālu mākslinieku izcilus šedevrus, gan amatniecības darinājumus, kas tikpat pārliecinoši reprezentēja šīs jau konkrētās nozares augsto līmeni. Turklāt jāpiebilst, ka tautas nacionālas pašapziņas pieauguma atmosfērā ne mazāk svarīgs bija fakts, ka šoreiz puse ienākumu no izstādes biļetēm un pārdotajiem darbiem tika ziedota nevis bēgļiem, bet gan latviešu strēlnieku bataljoniem. Zīmīgi, ka informācija par izstādes atklāšanu latviešu presē nereti bija lasāma vienkopus – līdzās jaunākajām ziņām par norisēm, kas bija saistītas ar strēlnieku pulku veidošanu.10 Arī krievu recenzenti, kuru vērtējums daļēji tika pārpublicēts latviešu izdevumos, akcentēja tieši šo patriotisko izstādes noskaņu. Laikraksta „Varavīksne” 1916. gada 12. marta numurā lasāms Русские ведомости mākslas kritiķa T-da (Jakovs Tugendholds) viedoklis: „(..) Purvītis, tāpat kā Rozentāls, pazīst un sajūt dabu kā zemnieki – nopietni, dziļdomīgi, drusku kā skumīgi. Varbūt še ar izpaužas īsta, patiesa latviešu inteliģences dvēsele, kas tik stipri nodziļinājusies domās par savas dzimtenes likteni.”11 Pēc simt gadiem pārlapojot mazo, informācijas ziņā pieticīgo izstādes katalogu, tik un tā skaidri nolasāma izstādes milzīgā kultūrvēsturiskā nozīme. Turpat katrs no autoriem tajā parādīja labāko, ko bija radījis savā daiļradē, un ar laiku viņu veikums ir ieguvis latviešu mākslas zelta fonda statusu. Vairums Maskavā savulaik eksponēto mākslas darbu šodien nonākuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā un tagad aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā. Tās vispirms ir tautā tik iemīļotās Jaņa Rozentāla kompozīcijas „Princese ar pērtiķi” (1913) un „Kārdināšana” (1910); tie ir neilgi pirms izstādes gleznotie dziedātājas Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas un zviedru gleznotājas Ingrīdas Ruīnas portreti. Nemainīgi muzeja ekspozīcijā atrodas arī citi 1916. gada izstādē reprezentētie darbi – Vilhelma Purvīša „Pēdējais sniegs” (1900), Voldemāra Matveja „Senatne” (1910), Riharda Zariņa oforti no cikla „Ko Latvijas meži šalc” (1908–1911), Jāņa Roberta Tillberga „Tēlnieks Burkards Dzenis ar kundzi” (1906). Latviešu modernisma vēsturē nozīmīga vieta ir Jāzepa Grosvalda 1915. gadā gleznotajam trīs draugu – Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna un Aleksandra Drēviņa – portretam. No ikonogrāfiskā aspekta bēgļu tēmas atainojumā latviešu mākslā ļoti būtisks ir šajā kopskatē izstādītais Aleksandra Drēviņa audekls „Pie galda” (1915). Uzskaitījums nudien vēl nav pilnīgs, bet jau minēto darbu saraksts un to nozīme Latvijas mākslas vēsturē ir nepārvērtējama! Tā ir tikai daļa no Maskavā sarīkotās izstādes ekspozīcijas, kurā tautas gars, dvēsele un inteliģence izpaudās visā spēkā un pilnībā. Taču pieminēšanas vērts ir vēl kāds fakts. Tūlīt pēc izstādes atklāšanas tika izziņoti rezultāti skiču konkursam par Strēlnieku pulku karogiem. Jau pieminētajā laikraksta „Varavīksne” 12. marta numurā lasāms: „Komitejai pavisam bija iesūtīti 43 karogu zīmējumi. Godalgu izspriešanai Komitejas sēdē uzaicinātie eksperti, akadēmiķis V. Purvīts un daiļnieks J. Rozentāls, atzina par labākiem un tātad godalgojamiem zīmējumus ar sekojošiem pazīmju uzrakstiem (motto): „И родной земли свободу нашей кровью купим мы” ar pirmo godalgu, sēriju „Stalti jāja kara vīri” – ar otro godalgu, sēriju „Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi” – ar trešo godalgu. Kuverus atplēšot, par minēto zīmējumu autoriem izrādījās: daiļnieks R. Zariņš (1. godalga), Ansis Cīrulis (2. godalga), Augusts Julla (3. godalga): tālāk Ed. Vītols un M. Grīnfelds.”12 Tā mākslinieki deva ieguldījumu ne tikai mākslas vēsturē, bet arī latviešu strēlnieku pulku veidošanā, kopējiem spēkiem ar visu tautu stiprinot Latvijas neatkarīgas valsts ideju un pārliecību pār tās iegūšanu. 1 Siliņš, J. Jaņa Rozentāla loma latviešu glezniecībā. Laiks, Nr. 25, 1966, 26. marts, 3. lpp. 2 Laikmets vēstulēs. Latviešu jauno mākslinieku sarakste. 1914–1920. Sast. A. Nodieva. Rīga: Valters un Rapa, 2004, 92. lpp. 3 Skat.: likrus.ru/abc_database/object/10423 4 Эттингер, П. Галерея Лемерсье. Русские ведомости. No 264, 1909, 27 октября. 5 Кареллина, Е. Репин в „Пенатах”. Ленинград: Искусство, 1977, c. 143. 6 Skat.: faqindecor.com/ru/suprema-tizm-v-derevne-malevich-i-kustarnoe-proizvodstvo/ 7 Latviešu mākslinieku izstāde Maskavā. Varavīksne, Nr. 2, 2016, 20. febr., 14. (30). lpp. 8 Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā. 1900–1917. Rīga: Zinātne, 1974, 27. lpp. 9 Выставка работ латышских художников. Москва: Галлерея Лемерьсе, 1916, c. 14. 10 Līdums, Nr. 60, 1916, 16. marts, 2. lpp. 11 Varavīksne, Nr. 5, 1916, 12. marts, 13. lpp. 12 Varavīksne, Nr. 5, 1916, 12. marts, 13. lpp. | |
| Atgriezties | |
