studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Melnā žurka Anita Vanga

Žurkas saķērušās dejā. Viena balta, otra melna. Tā ir kuratores Ievas Lībietes prelūdija izstādei Danse macabre (28.10.2016– 20.05.2017.) Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Scenogrāfs Mārtiņš Kalseris to iekārtojis kā scēnu, kuras notikumus ar aizvērtām acīm vēro kolumbārija nišās izkārtotas pēcnāves maskas. Zāles grīdu sedz zaļa, gurkstoša „velēna”. Punktu pieliek „velēnā” iedurta lāpsta. „Deķis krīt”, kā rakstīja Ādolfs Alunāns ludziņas beigās. Melnā nāve Melnās žurkas iedarbināja starta mehānismu melnajam mērim (pestis), kas plosījās Eiropā 14. gadsimtā. Žurkas ieceļoja preču kuģos no Āzijas kā pagrīdes pasažieri. Viņu pienesums cilvēces postam palika neziņā tīts līdz pat 19. gadsimtam. Mēra iznīcinošo dabu pirmie iepazina ostas pilsētu Dženovas un Venēcijas iedzīvotāji: uz miesas uzradās lieli zilimelni buboņi, kas strutoja un čūloja, un oda pēc līķa puvuma. Cilvēki karsoņa murgos mira dažu dienu laikā. No 1346. līdz 1353. gadam melnās nāves pandēmija pārņēma visu Eiropu, nogalinot ap 60 % iedzīvotāju. Katoļu baznīcai nebija skaidrojuma, kāpēc mira dievbijīgie un kā varēja izdzīvot tie, kas aprūpēja slimniekus. No šī laika pastāv Venēcijas karnevāla maska Medico della pesta – mēra dakteris melnā mantijā, šallveida apsēju ap muti, cimdiem rokās un ar garu, knābim līdzīgu degunu. Tajā atradās kaltēta lavanda, timiāns, piparmētra, krustnagliņas, ķiploki un citas aromātiskas zāles, kuru maisījums veidoja filtru. Tomēr respirators nepasargāja ārstus no saslimšanas. Par mēra slimnieku aizgādni kļuva Svētais Rohs. Izstādē viņa barokālā skulptūra ar pirkstu norāda uz vāti kājā. Arī aizbildnis neko daudz nespēja līdzēt.

Ieva Lībiete. „If love is dead, then stuff it” Taksidermija. 2016 Foto: Jānis Pavlovskis

Neredzot cēloņsakarību, slimniekus dzīvus iemūrēja savās mājās, bet līķus meta upēs vai apraka kopējos mēra kapos ārpus pilsētām. Masu nāve saasināja līdz tam pastāvošos reliģiskos konfliktus. Stihiskajā nelaimē vainoja ebrejus, kas bija piesituši Pestītāju krustā un vēl pirms mēra atnākšanas rīkoja ebreju grautiņus. Fanātiskie askēti flagelanti publikas klātbūtnē sadomazohistiski zvetēja savu miesu ar ādas pletnēm, lai izdzītu grēku, tādējādi atverot slimībai tiešu ceļu caur asinīm. Šī Itālijas nabadzībā radusies individuālā protesta forma pret katoļu baznīcas grēcīgumu atrada auglīgu augsni protestantiskajās vācu zemēs. Daļa iedzīvotāju metās seksuālu orģiju dzīrēs. Kur ostas, tur sievietes. Latvijas teritorijā mēris ienāca 18. gadsimta sākumā caur Liepāju. Tikai 19. gadsimtā atklāja, ka šīs infekcijas slimības mikroorganismus pārnēsā blusas, kas dzīvo žurku kažokos. Mistērija un deja Ja Bizantijā baznīca teātri uzskatīja par grēcīgu un aktierus glabāja nesvētītā zemē, tad katoļu zemēs teātris attīstījās baznīcas klēpī, tāpat kā zinātne un opera. Lai uzskatāmi izgaismotu tekstu, kura latīnisko skanējumu auditorija nesaprata, 10. gadsimtā mācītāji sāka uzvest „dzīvās bildes”. Kulta kalpotāji spēlēja tikai pozitīvos tēlus – Kristu un apustuļus, Mariju atveidoja sievišķīgs jauneklis zilās drānās, bet eņģeļu korī dziedāja zēni ar maigām balsīm, ne vecāki par 14 gadiem. Negatīvo tēlu atveidotājus vajadzēja meklēt ārpus baznīcas. Liturģijā nav metaforu, kas mainās, sasniedzot savu paplašinājumu līdz pat pretstatam; tā sastāv no nemainīgu simbolu ķēdes. Tā pakāpeniski apauga ar sižetiskām detaļām un komiskām ainām, statiskumu izstūma spēle, un lokālās valodas nostājās līdzās latīņu valodai. Viduslaiku reliģiskajā teātrī ļaunumam, tāpat kā debesu brīnumam, bija konkrētas izpausmes. Viena no visvelnišķīgākajām viltībām slēpās dejā, jo fiziskais pieskāriens mudina nevis uz garīgu mīlu, kā to dara dievišķā mūzika, bet gan atraisa seksuālu enerģiju, vienā vārdā – grēku. Deju ceremonijmeistars mistērijās ir velns. To redzam arī režisora Aika Karapetjana iestudētajā Šarla Guno operā „Fausts” (Latvijas Nacionālā opera un balets, 2016). Valpurģu nakts aina te pārvēršas par nāves deju, kurā riņķo multiplicētas nojūgušās Margarētas vaļējiem matiem, un vienai no viņām ir grūtnieces vēders. Dejas laikā viņa sevi uzšķērž, nogalinot bērnu. Pēc tam mirst pati. Šaušalīgi un precīzi. Nāves deja Melnais mēris nešķiroja upurus ne pēc statusa, ne vecuma, ne ticības pakāpes. Pāvesti Aviņonā mira tāpat. Mēra iespaidā literatūrā radās poētiska alegorija par visu uzvarošo nāves deju, ļaunumu ļaunumā iepretim mūžīgai dzīvei, kas pieder Dievam. Par danse macabre paraugu kļuva freska Parīzes Nevainīgo kapsētā (Cimetière des Innocents; 1425). Tai sekoja nāves deju gleznojumi Lībekā, Bāzelē, Londonā, Berlīnē, Bernē. Tallinā nāves deja redzama Sv. Nikolaja baznīcā, to gleznojis Lībekas meistars Bernts Notke (Bernt Notke). Izstādei ir Šveices precīzais piesitiens. Speciāli izgatavoti paraugi no Bernes dominikāņu klostera kapsētas sienas gleznojuma, kas tika pabeigts 1520. gadā (gleznojums zināms pēc 1649. gada kopijām). Tās autors Niklauss Manuels Doičs (Niklaus Manuel Deutsch, 1484–1530) bija arī dramaturgs. Dejas svītā viņš savirknējis Bernes sabiedrības locekļus, beigās noliekot sevi, elegantu vīrieti ar paleti un kādu, domājams, mērinstrumentu, kuram savu kaulaino roku uzlicis skelets. Ģindenis vēl rāpo uz ceļiem, bet, šaubu nav, drīz celsies kājās. Kapsētu un baznīcu sienu horizontālais un izstieptais formāts noteica tēlu savirknējumu. Savukārt poligrāfija un tās ietekmē plaukstošais estamps dejas dalībniekus sadalīja pa pāriem, lai piemērotos lapas izmēram. Saglabājot vadmotīvu, tika dažādota vide un izvērsti pāru dialogi. Nāve savus izredzētos aicināja uz deju dažādās situācijās, kā to redzam vācu mākslinieka Hansa Holbeina Jaunākā (1497–1543) nāves dejas ksilogrāfijās. Piemēram, zemniekam uz lauka vajadzēja tikai paspert soli, lai iekristu izraktā kapā. Populārajā tēmā korekcijas ienesa zinātniskās anatomijas pamatlicējs Andreass Vezālijs (Andreas Vesalius, 1514–1564). Viņa atlass De humani corporis fabrica libri septem tika iespiests Bāzelē 1543. gadā ar daudzām ksilogrāfijām. Tās ietekmēja skeleta zīmējumu. Šveiciešu mākslinieks Johans Rūdolfs Šelenbergs (Johann Rudolph Schellenberg, 1740–1806) savās detalizētajās gravīrās (1785) jau ar entomologa precizitāti atveidoja gan skeletus, gan nāves veidus (pašnāvība, rijība, azartspēle, pārgudrība), gan arī tehnikas jaunākos sasniegumus – piemēram, aerostata pacelšanos Parīzē –, tādā veidā skatienu aizvedot tālu prom no nāves bailēm. Nāves deja savā baisajā godībā atgriezās kopā ar Pirmā pasaules kara masu upuriem. Lai izteiktu elles šausmas, kara aculiecinieki meklēja tām adekvātu izteiksmi. Viens no viņiem, Edmons Bille (Edmond Bille, 1878–1959), krāsainu litogrāfiju ciklā Une Danse Macabre, kas izdots Lozannā 1919. gadā, zīmēja sociāli un politiski akcentētas situācijas – baņķieri, diplomātu, strādniekus kara neskartajā Šveicē un karalauku ar kritušajiem, pār kuriem lido melni kraukļi. Skeleti atdeva vietu līķiem. Pēcnāves maskas Portreta ideja ir radusies nāves priekšā, kad beidzas laicīgā dzīve un sākas īstā – mūžīgā – esība, kā domāja senajā Ēģiptē. Faktiski tēlniecība šai laikā sasniedza savus Himalajus. Savukārt senajā Grieķijā ķermeņa daļu atlējumus jau izmantoja demokrātiski plašās aprindās, ievirzot portretu naturālismā. Pamatojoties uz Līvas Klaberes pētījumu par postmortem masku tradīciju, izstādē sākas Latvijas pienesums. Pirmā pasaules kara upuru pēcnāves maskas veidoja Kārlis Johansons un Konrāds Ubāns. Divas no šīm maskām ir izmantotas Rīgas Brāļu kapos. Klasicizējošā Kārļa Zāles ansamblī karavīri mirst skaisti, cēli un klusi. Taču karavīri mira elles mokās sagrieztiem viepļiem. „No viņu saplēstajām mutēm mežonīgus vaidus / apņem nakts,” rakstīja Georgs Trākls (Jura Boiko tulkojums). Starpkaru periodā šīs maskas bija skatāmas Kara muzejā, bet tagad redzamas tikai muzeja ekspozīcijas fotogrāfijā. Kara upuru vaibsti atsauc atmiņā Kārļa Padega zīmējumus. 20. gadsimtā pēcnāves masku izgatavošana Latvijā ir populāra. Kolektīvās atmiņas stiprināšanā jaušama vēsturiskā kopība ar Ļeņina mauzoleju un ideju par vadonību. Kolumbāriju aizsāk pats Pauls Stradiņš, kuru pārstāv divas maskas – viena noņemta neilgi pirms nāves, otra – pēc. Starpības nav. Viņam pievienojas mikrobiologs un marionešu valdības galva Augusts Kirhenšteins, dižie literāti – sociāldemokrāts Rainis (divas maskas) un Aspazija (viena maska un rokas atlējums), Anna Brigadere, Aleksandrs Čaks un citi ievērojami literārās druvas kopēji. Te ir Vācijā mirušais Johans Valters Kūravs, tāds smaidīgs; Kārlis Zāle, Rīgas mākslinieku grupa nepilnā sastāvā – Uga Skulme, Jānis Liepiņš, galīgi sakrities Leo Svemps, bet Ubāns un Johansons redzami vēl jauni dzīves laikā, Pirmā pasaules kara gados, tapušās maskās; ir arī norimuši teatrāļi – Eduards Smiļģis, Emīlija Viesture un daudzi citi. Izceļas Ernsts Johans Bīrons: viņa pēcnāves maska tapusi pēc mūmijas. Kolumbārija sistēmā organiski iekļaujas 19. gadsimta portretista Jūliusa Dēringa zīmētais Emīlijas Bideres pēcnāves portrets. Kā lasām Dēringa apjomīgajos memuāros „Ko es nekad negribētu aizmirst jeb Atmiņas no manas dzīves” (Latvijas Nacionālais arhīvs, 2016), tolaik veidot portretu ne vien pēc modeļa vai fotogrāfijas, bet arī pēc līķa bija ierasta prakse. Kolumbārijā interesi izraisa arī pagaidām vienīgā Latvijā atrastā postmortem fotogrāfija no Piebalgas. Tajā redzams redzams ārsts un sabiedriskais darbinieks Jānis Jurjāns. Apzinoties, ka novadnieks palicis neiemūžināts, viņa līķis tika nogādāts pie fotogrāfa un novietots sēdus tā, it kā aizgājējs būtu domās aizsapņojies, galvu atspiedis pret roku. Fotogrāfs nemēģināja retušējot atvērt acis, lai radītu dzīvīguma iespaidu. Laikabiedrus vadīja pozitīva patosa pilns žests. Bet par nekrofīlisma sabiezinājumu, ja ir tāda vēlme, var lasīt Gunta Bereļa romānā „Vārdiem nebija vietas”. Dari pats! Izstāde Danse macabre ir kļuvusi par mākslas darbu. Tā sākas optimistiski un tāpat arī beidzas. Skatītājs tiek aicināts apdomāt, ko darīt ar savu līķi. Muzejs piedāvā cienījamas izvēles – ziedot savas mirstīgās atliekas medicīnas studentiem anatomikuma vajadzībām vai kļūt par orgānu donoru. Ja kāds grib eksponēties, lai izvēlas anatoma Gintera fon Hāgena plastināciju.

Atgriezties