VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māris un The Merry Men* Braiens Benfers Brian Benfer) Starptautiskā mākslas rezidence un starpdisciplinārā mākslas laboratorija „ROJA Lab” Rojas izstāžu un radošo darbnīcu centrs 09.07.–23.07.2016. | |
 Skats no Juhana Vihterpala un Kristīnes Oravas performances. 2016 Foto: Zanda Puče | |
| Šovasar Rojā atzīmēja Māra Grosbaha rīkoto un vadīto pasākumu sērijas 20. gadskārtu. Gadu gaitā pasākuma formāts un nosaukums ir nedaudz mainījušies, bet pamatos ir saglabājusies tā rīkotāja uzticība divām lietām – mākslinieku iesaistei no visas pasaules un pilsētiņai, kurā viņš ir uzaudzis. Meklējot veidu, kā nodrošināt iespēju sev un saviem studiju biedriem strādāt augu vasaru, viņš pirms 20 gadiem noorganizēja simpoziju ar nelielu raku keramikas apdedzināšanas krāsni cilvēku grupai, kas vēlējās sanākt kopā, lai radītu. Šis keramikas pasākums, kas sākumā saucās „Roja-Raku”, nodrošināja topošajiem māksliniekiem darbam piemērotu telpu tehnikas, procesu un ar keramiku saistītas informācijas apmaiņai. Notikums bija centrēts uz keramiku pat tādā mērā, ka, atklājot simpoziju, teritorijas vidū karoga mastā tika pacelta keramikas krūze, kas pasākuma noslēgumā atkal tika nolaista. Laika gaitā papildinoties Māra pieredzei, attīstījās un mainījās arī šis pasākums. Aizsācies kā keramiķu saiets, tas pamazām kļuva par pieredzes bāzi plašākai ideju un koncepciju apspriešanai. Uzmanība vairāk tika pievērsta mūsdienu mākslai, nevis tehnikai, kā arī dialogam par konceptuālu varēšanu un vidi, kas nav saistīta ar konkrētu nozari un materiālu specifiku. Visu šo laiku nemainīgas ir saglabājušās divas Māra vēlmes – piesaistīt mazajai Latvijas zvejnieku pilsētiņai dažādu valstu māksliniekus un tuvināt tai mūsdienu mākslu. Šīgada rezidences astoņi talantīgie un iedvesmas pilnie mākslinieki bija izvēlēti, izvērtējot 68 pieteikumus no visas pasaules. Katram no māksliniekiem bija atšķirīgs konceptuālais redzējums un materiāla estētiskā izjūta, un visi bija sanākuši kopā, lai dalītos ar savu darbu idejām, lai strādātu un eksperimentētu. Es uzsveru šo jēdzienu apzināti, jo zinu, cik tas ir svarīgs Mārim. Eksperimenta koncepcija mūsu sarunās par laikmetīgās mākslas notikumiem, cilvēkiem un darbiem bija allaž klātesoša. Viņa iecerē šis pasākums, kas tagad saucas „ROJA Lab”, ir vieta, kur cilvēki tiek rosināti eksperimentēt, gādājot, lai vērtējuma „neveiksme” pastāvēšana būtu neiespējama. „ROJA Lab” ir kļuvis par atbalsta pilnu, no kritiskiem vērtējumiem brīvu vietu, kur cilvēki pulcējas, lai izmēģinātu jaunas lietas. Tas ir nozīmīgi, nobriestot kā māksliniekam, jo brīvība, kas piemīt jaunam māksliniekam un studentam, ar laiku – vai nu mēs to apzināmies, vai ne – tiek iekļauta kādā struktūrā. Veids, kā mēs redzam pasauli un interpretējam informāciju caur savu psihi – neatkarīgi no tā, vai tas balstīts estētikā, materiālā vai koncepcijā –, rada paņēmienu kopumu, kā mēs skatām pasauli un izsakāmies par to, ko pētām. Iespēja iziet ārpus savas komforta zonas un iedrošinājums kļūmes gadījumā ir brīnišķīgas lietas, kas tikai papildina „ROJA Lab” kopējo filozofiju. Šogad radītais aptvēra virkni konceptu un materiāla nianšu – sākot no tradicionāliem objektiem un materiāliem/procesiem, līdz pat jauno mediju un tehnoloģiju izmantošanai. Džeimijs Allens (Jamie Allen) pētīja reģiona dažādos torņus, izceļot virziena, kartografēšanas komunikācijas un vēsturiskās jūrniecības navigācijas aspektus. Ideja darbam radās, uzzinot, ka tik svarīgos bākas torņus izmanto arī citām vajadzībām – piemēram, telekomunikāciju antenu izvietošanai. Viņa radītā bākas torņa kopija (1 : 10) bija paredzēta pārvietošanai pilsētiņas ietvaros: pēc autora ieceres, tai bija jātiek pārvietotai mākslinieka, vietējo iedzīvotāju un viesu personīgajām navigācijas vajadzībām, lai rādītu, cik nejauša šī un jau esošo torņu suverenitāte kļūst, neraugoties uz šo objektu un to novietojuma nozīmīgumu. Vasilija Maharadzes (Vasili Macharadze) konstruētais darbs jūras krastā izmantoja infrasarkano gaismas antenu, kas bija novietota no Pirmā pasaules kara laika saglabājušās totēmiskas arhitektoniskas struktūras virsotnē. Tā ir kā pseidomūsdienīga pirātu metode, kas radīta ar nolūku maldināt kuģus, kuri meklē koordinātes, un, lai arī šī gaisma acīmredzami atšķiras no tās, kas tiek lietota bākās (infrasarkano gaismu var uztvert tikai ar speciālām ierīcēm), tās nolūks ir būt par šīs navigācijas metodes mūsdienu variāciju. Zanda Puče izmantoja paštaisītu ierakstu ierīci „zemes skaņu” dokumentēšanai, ievietojot to zemē dažādās enerģētiski piesātinātās vietās Rojas apkārtnē. Ierīce, kas galvenokārt nolasa elektromagnētiskos viļņus, bija paredzēta, lai ierakstītu reģiona skaņu diapazonu. Skaņu ieraksti tika papildināti ar grafiskām skaņu spektrogrammām un izstādīti Rojas bijušajā autoostā. Joši Sugito (Yoshie Sugito) nodarbojās ar vietējā māla un citu materiālu izpēti, lai radītu diorāmas, kas atspoguļotu viņas japānisko izcelsmi, kā arī tējas ceremoniju un mūsdienu kultūras šķirisko iedabu. Joši uzskats ir: „Keramika ir materiāls, kas ir jo cieši saistīts ar mūsu ikdienas dzīvi. Bet, no otras puses, keramika var būt arī luksusa prece, kas radīta aristokrātiem.” Viņas „Greizsirdīgā podnieka tējas ceremonija” bija interaktīva performance ar mērķi „atbrīvot mūs no mākslas hierarhijas”. Skatītājs pabeidza mākslas darbu, izlejot pār koka skulptūru tasi šķidras krāsas. Gints Mālderis izlūkoja reģiona cilvēkus, portretējot tos pēc pases / identitātes kartes parauga un un katram jautājot, kādu krāsu viņš uzskata par Rojas kvintesenci. Apkopojis variācijas, autors aizpildīja lielu režģi apņēmībā radīt jaunu „Martas Stjuartes mājas dekora krāsu katalogu”. Igauņu duets Juhans Vihterpals (Juhan Vihterpal) un Kristīne Orava (Kristin Orav) apvienoja savu interesi par mūziku un performanci, radot lielu, trosē iekārtu piramīdu (kas bija lietojama kā mūzikas instruments). Izstādes atklāšanā abi uzstājās ar kaut ko līdzīgu rituālai dejai. Orava tajā iesaistīja pašas izveidoto keramikas objektu, kamēr Vihterpals bungoja uz eļļas mucas – līdz brīdim, kad objekts tika sasists pret blakusesošo akmeni. Arī es, būdams šīgada rezidences dalībnieks, izveidoju objektu, kas pēta ciemata fiziskās un psiholoģiskās nogulsnes. Atlejot betonā „negatīvu” krātera formas elementu, tad apgriežot to un novietojot tieši blakus orģinālam, netieši tiek norādīts uz attiecībām starp indivīdu dažādajiem uzskatiem un uztveri, tajā pašā laikā atsaucoties uz izejas punktu. Tā kā esmu gadiem ilgi piedalījies neskaitāmos līdzīgos pasākumos, varu secināt, ka „ROJA Lab” ir unikāls daudzējādā ziņā. Vietējo iedzīvotāju iesaistīšana, šo cilvēku patiesā interese un rūpes, viņu fiziskā un finansiālā piedalīšanās, kā arī Māra acīmredzamā aizrautība ar šo pilsētiņu ir lietu kopums, kas raksturo šo pasākumu kā patiesi oriģinālu notikumu. Nekad iepriekš neesmu saticis kādu, kurš vairāk lepotos ar to, kas viņš ir un no kurienes cēlies, un es varu droši teikt, ka bez Māra klātbūtnes Roja būtu pazīstama tikai kā vasaras tūrisma maršruts tiem, kuri apmeklē Latvijas lauku piejūras ciematus. Viņa saikne ar laikmetīgo mākslu un māksliniekiem ir kaut kas vairāk par tikai personīgu ieinteresētību. Viņa aizrautība un ietekme mākslas jomā ir pārgājusi arī uz citām kultūras nozarēm un notikumiem, kas radīti šajā laikā. Māris bija jaunā populārā starptautiskā filmu festivāla „Rojal” dibinātājs. Viņš ir pamudinājis arī citus šajā reģionā radīt līdzīgus pasākumus – kā, piemēram, jaundibināto starptautisko arhitektūras vasaras skolu „TA_KA+”, kas notiek jau trešo gadu. Pateicoties Mārim, Rojā ir jaušama vispārēja izpratne un atbalsts mākslai un māksliniekiem. Mākslas pasaule var tikai cerēt uz to, ka būs vairāk cilvēku ar šādu apņēmību un ietekmi, kuri spēs sniegt to, kam vajadzētu būt pieejamam arī nelielās lauku kopienās. Tulkojusi Anita Zabiļevska * Autors izmanto gan vārdu, gan situāciju saspēli: The Merry Men – tā angļu folklorā un literatūrā sauc grupu vīru un sievu, kas sekoja varonim Robinam Hudam. | |
| Atgriezties | |
