VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Andra Eglīša radošā higiēna? Ansis Vasks Andris Eglītis. „Pāreja” Galerija „Daugava” 17.08.–01.10.2016. | |
 Andris Eglītis. Darbs no cikla „Pāreja”. Audekls, eļļa. 68,5 × 57,5 cm. 2016 Foto: Renārs Derrings | |
| Šīs izstādes prelūdija bija vērojama jau vasaras sākumā Kuldīgas mākslinieku rezidences galerijā, un tā pārsteidza nesagatavotu ne tikai kādu Kuldīgas vecmāmiņu, bet arī mani. Pārsteigums slēpās faktā, ka izstādi apmeklēju, bruņojies ar iepriekš uzkrāto pieredzi par Andra Eglīša mākslu, kas lielā daļā gadījumu bijusi formā un tēmās iespaidīga – neatkarīgi no medija, kurā ticis strādāts. Atvēris galerijas durvis, nonācu īslaicīgā mulsuma stāvoklī, jo ieraudzīju kaut ko pilnīgi pretēju gaidītajam – tikpat kā tukšus audeklus ar tikko manāmām gaišām, tonālām krāsu pārejām. Mirkli šķita – varbūt kaut kas „taustāmāks” gaida nākamajā telpā? Pat neko nezinot par izstādes radošo konceptu, apmeklējuma galarezultātā tas tomēr bija nojaušams. Galvenokārt „nolasījās” mākslinieka vēlme atpūsties no jebkādas formas, attīrīties no dažādām radošo procesu sanesām. Tomēr pēcsajūtās pāri visam dominēja patiesa interese noskaidrot kaut ko vairāk par mākslinieka motivāciju strādāt tik radikāli askētiskā izteiksmē. Kuldīgas vecmāmiņas pārsteigums savukārt slēpās nespējā izstādītajos audeklos identificēt gleznas un tamdēļ jāatzīst, ka jautājums, kas ir interesējis mākslinieku, strādājot pie šī cikla – proti, kurā brīdī ar krāsu noklāts audekls kļūst par gleznu –, šeit bija vietā. Likumsakarīgi, ka uz galerijā „Daugava” rīkoto izstādi jau devos psiholoģiski un faktoloģiski sagatavojies. Šoreiz mani vadīja interese, kā gaidāmie iespaidi būs salīdzināmi ar Kuldīgas mulso pārsteigumu. Jāatzīst, ka Rīgas izstāde kā kopums izskatījās tiešām labi – dzidri un tīri. Pārejas tēma bija izvērstāka, papildināta ar vairākām jaunām gleznām, kas liecināja par Andra Eglīša nodomu nopietnību tonālo pāreju pētniecībā. Izstāde izskatījās pēc konceptuāli izveidota telpas dizaina, kad svarīgāks par atsevišķām izstādes vienībām ir telpas komponentu kopums. Radīt šo iespaidu ļoti palīdzēja gan labais izstāžu zāles apgaismojums, kas ir īpaši svarīgs tonāli smalkai glezniecībai, gan visu darbu atrašanās vienā telpā. Savā gleznieciskajā darbībā, līdztekus daudzām citām kvalitātēm, Andris Eglītis sevi ir apliecinājis kā tonāli izcils un asredzīgs gleznotājs – kas īpaši izteikti bija vērojams viņa „dubļu glezniecībā”. „Pārejas ciklā” šī kvalitāte ir it kā izcelta no citu glezniecisko izteiksmes līdzekļu kopuma, padarīta autonoma un tikusi attīstīta, tiecoties pēc perfekcijas. Šis radošais process nedaudz atgādina absolūtās redzes vingrinājumus – redzes, kāda Andrim Eglītim neapšaubāmi piemīt. „Pārejas no reālā uz abstrakto” filozofiskais traktējums, kas likts šī gleznu cikla pamatā, tomēr nešķita pietiekami pārliecinošs pretstatā domai par mirkli, kurā dzimst māksla. Nenoliedzami, ka jebkuram māksliniekam mākslas darba tapšanas brīdī vairāk vai mazāk subjektīvs konceptuāls pamatojums un darba uzdevums ir ārkārtīgi nepieciešams. Tomēr ne visos gadījumos mākslinieka radošā motivācija un domas virziens viņa darbos ir nolasāms un interesants mākslas patērētājam, ja tas iepriekš nav iepazinies ar stāstu. Iespējams, ka tas vienmēr arī nav nepieciešams un ka svarīga ir tikai mākslas fakta klātbūtne un mākslinieka radošā brīvība veikt sev būtiskus eksperimentus. Mākslai nedrīkst uzspiest tās patērētāja apziņas radītos priekštatus – tās būtu mākslas beigas. Pieņemot, ka katram māksliniekam ir svarīgi noteiktā laika periodā veikt šādu radošu higiēnu, atliek ar vēl jo lielāku nepacietību gaidīt Andra Eglīša nākamo radošo metamorfozi. | |
| Atgriezties | |
