VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Attēlu reinkarnācijas Santa Mičule Andrejs Strokins. „Nezināmais dalāmais” MVT Vasaras māja 25.08.2016.–11.09.2016. | |
 Andrejs Strokins. Bez nosaukuma. Digitālā kolāža. 118,6 × 170 cm. 2016 | |
| Fonda „Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas projekta „#Blumbergs. Bezgalība” noslēdzošajā izstādē bija aplūkojamas mākslinieka Andreja Strokina fantasmagoriskās fotokolāžas. Domājot par izstāžu sēriju mākslas tīklojumu un turpināmību kontekstā, Andrejs Strokins un Ilmārs Blumbergs pirmajā brīdī šķiet pārāk atšķirīgas un grūti blakus novietojamas radošās personības, lai viņu darbus aplūkotu kā savstarpēji papildinošu materiālu, taču rezultāts ir izdevies smalkjūtīgi gaumīgs un it kā nepieciešamie saskares punkti vairs nešķiet tik būtiski. Pirmajā uztveres līmenī izstāde „Nezināmais dalāmais” atspoguļo Andreja Strokina aizraušanos ar atrasto fotogrāfiju, vieglu manipulēšanu ar attēlā redzamo informāciju, kā arī dažādiem pārinterpretēšanas un dekontekstualizēšanas paņēmieniem. Savukārt satura ziņā izstādes kuratore Inga Šteimane uzsver fotogrāfiju saikni ar pagājušā gadsimta vidus sociālo realitāti – labklājības un optismisma mīti Strokina darbos tiek dekonstruēti ar divu nesaistītu attēlu samontējumiem, vēstot par nemieru un agresiju, kas nemanāmi un neizbēgami pulsē zem mietpilsoniski saulainajiem veco žurnālu un avīžu attēliem. Mēģinājumi izstādes vēstījumu ievirzīt šādā gultnē tomēr rada nelielu pretestību – līdz šim Andrejs Strokins izpaudies kā delikāts vērotājs, netieši un nepretenciozi fiksējot interesantas ikdienas scenogrāfijas detaļas. Arī noskaņas viņa darbos tiek radītas neuzbāzīgi, tikai uzvedinot skatītāju iecerētajā virzienā un paša redzējumu drīzāk pieklusinot. Andreja Strokina pēdējā laika projekti un „Nezināmais dalāmais” ir labs piemērs apgalvojumam, ka mūsdienu mākslinieks drīzāk ierauga, nevis rada kaut ko jaunu. Viņa darbi apliecina interesi par fotogrāfiju kā mediju ļoti plašā izpratnē – sākotnēji nemākslinieciskos nolūkos radīts attēls tiek padarīts par estētisku izejmateriālu jaunam darbam. Aizraujoties ar vernakulāro fotogrāfiju, kas aptver dažādus privātus ikdienas dzīves foto arhīvu materiālus, Andrejs Strokins liek citādā veidā palūkoties uz attēla spēju ietvert informāciju un uz skatītāja spēju to „nolasīt”. Amatieriskos fotouzņēmumos, kuru funkcija bijusi fiksēt ikdienas norises, tiek saskatīts un kā svarīgākais izcelts šo kompozīciju autentiskums – īpašība, kuras kaut kādā ziņā arvien vairāk sāk pietrūkt arī fotodokumentālismā un kas, kā apliecina vernakulārajai fotogrāfijai tuvu formu arvien pieaugošā popularitāte, tiek arvien vairāk pieprasīta. Sasaiste ar Ilmāra Blumberga daiļradi tiek veidota caur ļoti konkrētu darbu – fotogrāfiju „Daugava pie Ikšķiles”, ko mākslinieks 2004. gadā veidoja „Venēcijas grāmatas” attēlu un fotogrāfiju sērijā, izmantojot montāžas un attēlu saplūdināšanas paņēmienus. Kā jau minēts iepriekš, saskare starp abiem autoriem ir vairāk tehniska, jo nospriegotais, teju uz naža asmens balansējošais pasaules uztveres jūtīgums, kas caurauž Blumberga darbus, Strokina daiļradei nav raksturīgs. Taču tas nekādā ziņā nav izstādes trūkums, gluži otrādi – caur Strokina izmantotajiem „atrastās fotogrāfijas” paņēmieniem atklājas Blumberga māksliniecisko interešu neierobežotība, tostarp kolāžām un montāžām tuvās kompozīcijas, kas daudzveidīgi izmantotas laikā un telpā neierobežotu, metafizisku ainu radīšanai. Rezultāts ir divu ļoti atšķirīgu mākslinieku un paaudžu dialogs, neveidojot meistara un skolnieka attiecības, bet gan uzsverot abiem unikālo un raksturīgo. Andreja Strokina pieeja attēla veidošanai ir cieši saistīta ar interneta ietekmi uz fotogrāfijas lietojumu – spēles ar kontekstiem, acīmredzamas fotomontāžas un absurdi pārspīlējumi, naivi ironisks humors. Viņa darbi ļoti precīzi ilustrē veidu, kā attēlus redz un lieto tā dēvētā interneta paaudze un kas neizbēgami ietekmē arī vispārējos pasaules uztveres mehānismus. Ilmārs Blumbergs savukārt ir iegājis kultūras vēsturē kā introverts mākslinieks-demiurgs, kurš mākslā dokumentē savas iekšējās pasaules procesus, kas vienlaikus ir ikvienam atpazīstami kolektīvās zem-virs-apziņas līmenī. Fotogrāfija Ilmāram Blumbergam bija tikai viens no paņēmieniem, kā materializēt savus mākslinieciskos impulsus, savukārt Andrejam Strokinam tā ir paņēmiens, kā šos impulsus simulēt. Un kaut arī šāds ekstravertā un introvertā mākslinieka nošķīrums ir pārlieku ierobežojošs, lai pilnvērtīgi atklātu katra mākslinieka daiļradi, izstāde „Nezināmais dalāmais” abos izceļ tieši šīs īpašības, mēģinot mijiedarbināt Blumberga un Strokina mākslinieciskos temperamentus. | |
| Atgriezties | |
