VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Būt labam Arta Vārpa Tēlniecības kvadriennāle „Rīga 2016” Vāgnera zāle, Rīgas pilsētvide 10.09.–28.10.2016. | |
| Tēlniecības kvadriennāle šoruden norisinās divpadsmito reizi. Aizsākusies 1972. gadā, šī tradīcija piedzīvojusi laikmetu un ideoloģiju maiņas un transformējusies līdzi tās rīkotāju interesēm un aktualitātēm. 2004. gadā festivāla organizēšanu pārņēma Mākslas menedžmenta un Informācijas centrs (MMIC), un kopš tā laika kvadriennāles tematiski rezonē ar sabiedrībā aktuāliem sociāliem un politiskiem notikumiem. 2004. gada tēma bija „Eiropas telpa,” 2008. gadā – „Vairākuma diktatūra”, 2012. gadā – „Integrācijas anatomija,” kas pierādīja, ka tēlniecības darbus pilsētvidē integrēt nav iespējams – pašvaldība neatļāva darbus eksponēt iecerētajās vietās, un tie bija apskatāmi Dzelzceļa muzejā. Šogad kārta „Konservatīvismam un liberālismam”. Darbu atlasi un koncepciju veidojusi kuratoru komanda no trim Baltijas valstīm – Aigars Bikše no Latvijas, Kirke Kangro no Igaunijas un Elona Lubīte (Elona Lubyte) no Lietuvas. Izstādei Vāgnera zālē un eksponēšanai Rīgas pilsētvidē izraudzīti 24 darbi. Kvadriennāles tēma ietver divu pretēju vērtību sistēmu un ideālu pretnostatījumu. Tie ir milzīgi jēdzieni, kas nereti tiek lietoti bez dziļākas izpratnes par to būtību un pazīmēm. 2012. gadā SKDS veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja liecina, ka liela daļa sevi uzskata par liberāliem, tomēr viņu atbildes uz kontroljautājumiem apliecina, ka viņi ir galēji konservatīvi, savukārt vēl daļa aptaujāto nav ne konservatīvi, ne liberāli, bet gan uzskatāmi par sociālistiem. Īsāk sakot – jārēķinās ar to, ka mūsu priekšstatiem par savām pārliecībām var būt maz sakara ar realitāti. Līdzīgā situācijā ir kvadriennāles konceptuālais pieteikums un daļa skatāmo darbu, kurus, mērķtiecīgi argumentējot, būtu iespējams skatīt konservatīvisma un liberālisma sadures kontekstā, tomēr daļa no tiem, šķiet, atrodas pilnīgi citā, metafiziskā un no pieteikumā lasāmā koncepta tālā zonā, un to radīšanas motivācija meklējama citos impulsos. Jādomā, ka darbu atlases veids šajā ziņā ir bijis apzināti liberāls – plaši interpretējamais uzstādījums ir izdevīgs paņēmiens, kas ļauj izraudzīties labus un interesantus māksliniekus izstādei. | |
 Žilvins Landzbergs (Lietuva). Crown Off. Putuplasts, krāsa. 2015 | |
| Konservatīvos un liberālos, kā arī tos, kas distancējas no šīm kategorijām, vieno pārliecība, ka viņu ideāli ir tie labākie. Katram ir vēlme „būt labam”, un tāds ir Vāgnera zālē skatāmās kvadriennāles izstādes otrais nosaukums. Objektos un instalācijās tikpat kā nav tiešu ideoloģisku vai politisku elementu, bet ir norādes uz konkrētām problēmām – kā, piemēram, festivāla monumentālākajā darbā – krievu tēlnieka Denisa Prasolova skulptūrā „Sems” Kronvalda parkā. Milzīgā kosmonauta – pērtiķa – figūra ir atgādinājums par zinātnes un ētikas robežām, par dzīvniekiem, kas tikuši izmantoti Padomju Savienības kosmosa iekarošanas izmēģinājumos. Šogad pilsētvidē aplūkojamie darbi nav provocējoši, gluži otrādi, – tie ļoti organiski, pat nemanāmi iekļaujas piemeklētajās vietās. Vai tā ir apzināta piesardzība pēc iepriekšējās kvadriennāles – vai varbūt mēs beidzot esam pieraduši pie mākslas publiskā telpā (ja vien tas nav kaut kas netikumīgs vai kaut kas politisks)? Diskrēts ir Kima de Reishera (Kim De Ruysscher, Beļģija) kaļķakmens guļammaiss „Rīgas biržas” ātrijā. Torņa ielā organiski iekļaujas Hannas Stāles (Hanna Stahle, Zviedrija) „Robežpārkāpējs,” kas līdzīgi piepei uzaudzis uz vēsturiskā aizsargmūra un šķiet tur ļoti piederīgs. Žēl, ka Terjes Ojaveres (Terje Ojaver, Igaunija) kustīgie akmeņi pie Pēterbaznīcas neveiksmīgi cīnās ar Vecrīgas bruģi, kas ierobežo akmeņu pārvietošanos. Pie Mākslas akadēmijas zaļojošais barokālais Jānusa Sammas (Jaanus Samma, Igaunija) nātru dārzs ne vien apliecina kvadriennāles starpdisciplināro skatījumu, ka tēlniecība ir viss, kam ir trīs dimensijas un kas uztverams telpā (nātres tādas noteikti ir, es neapšaubu), bet arī ļoti piestāv akadēmiskā gada sākumam mūsu mākslas izglītības templī. Vāgnera zālē, mēģinot uztaustīt mākslinieciskās prakses līdzības dažādo mākslinieku plejādē, redzams, ka vairāki autori izmanto īdzīgus - scenogrāfiskus - paņēmienus, lai iedarbotos uz skatītāja maņām un izspēlētu trikus ar telpas uztveri, radot sirreālas sajūtas. Tāds ir Žilvina Landzberga (Žilvinas Landzbergas, Lietuva) monumentālais Crown off: gigantiskie brieža ragi mijiedarbībā ar grezni spoguļoto un aizmirstības skarto Vāgnera zāles interjeru rada maģisku un reizē biedējošu iespaidu. Līdzīgi ir ar Johanesa Seres (Johannes Säre, Igaunija) radīto aptumšoto telpu „Nolaišanās zudušo ideju bezdibenī”, kas tehniski perfektā instalācijā piedāvā caur logu burtiskā nozīmē paskatīties uz neko. Arī Markusa Kores (Markus Kåhre, Somija) darbs ir mākslīgi radīta sirreāla telpa, kas izaicina cilvēka uztveri, ar optiskiem paņēmieniem saplūdinot realitāti un ilūziju. Vēl viens virziens ir interese par objektiem un to nozīmju maiņām ārpus ierastā konteksta. Tāds ir Ievas Saulītes „Kafkas jūtīgums. Uzdevumi, atkārtojumi un pārpalikumi” ar telpiskiem, daudzkārtīgi palielinātiem utilitāru iepakojumu modeļiem ārpus to ikdienišķā konteksta. Ārpus ierastā lietojuma, akurāti sakolekcionēti un pārzāģēti uz pusēm ir Jakoba Jesena (Jacob Jessen, Dānija) instalācijas „ne-nākotne” objekti, kas piederējuši ietekmīgu profesiju pārstāvjiem, atsedzot šo šķietamo trofeju anonimitāti un bezpersoniskumu. Vistiešākās atsauces uz konservatīvisma un liberālisma robežām nolasāmas Gundegas Evelones kinētiskajā instalācijā „Dreifs”, kurā maskēts tanka apveids migrē starp saukļiem „Pastāvēs, kas pārmainīsies” un „Pastāvēs, kas nemainīsies”. Interesanti, ka izstādes anotācijā lasāmie kuratoru jautājumi: „Cik ātri tēlniecība reaģē uz sociālpolitiskām pārmaiņām? Vēl jo vairāk – kāda ir tās loma publiskajā telpā?” neatšķiras no tiem, kurus kvadriennāle tiecās aktualizēt tās pirmsākumos 1972. gadā un vēlāk. Toreiz sauklis bija „Tēlniecība un vide,” mērķis – pievērst uzmanību ārtelpai un līdzās ideoloģizētai tēlniecībai humanizēt vidi ar mākslinieciski pašvērtīgām skulpturālām formām. Tālāk sekoja „Tēlniecība un mūsdienas” un „Cilvēks mūsdienu pasaulē,” kā arī neiztrūkstošais “Mieram un dzīvībai”. Padomju mākslā aktuālā ekoloģijas un dabas aizsardzības tēma, izrādās, ir ļoti laikmetīga – to apliecina mākslinieces Kamillas Gužonas (Camille Goujon, Francija) stāstījums par darbiem, kas aplūkojami Vāgnera zālē. Robustās sieviešu figūras ir feministiskas mūsu planētas alegorijas, kuras apsēdusi rūpniecība, atomelektrostacijas un citi apdraudējumi. Nekas nemainās. Tēlniecības kvadriennāle ir interesantā situācijā. No vienas puses, tā balstās padomju laikos iedibinātā, vērienīgā, regulārā tēlniecības skates tradīcijā, no otras – tiecas būt starptautisks, laikmetīgs un starpdisciplinārs mākslas festivāls, bet šajā laukā tā nav vienīgais spēlētājs. Kungu ielā 30, uz nama jumta virs autostāvvietas, Krista un Reinis Dzudzilo ir latīniski uzrakstījuši: „Palūkojies sev apkārt. Atceries, ka tu esi tikai cilvēks.” Saulainā laikā šis memento mori atgādinājums lasāms zilās debesīs. Nekas cits neatliek, kā censties būt labam. Bet tas nenozīmē, ka jābūt perfektam. | |
| Atgriezties | |
