VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| No snaudošiem jātniekiem līdz vaislas buļļiem Aiga Dzalbe Sandra Krastiņa. „Civilisti” LNMM izstāžu zāle „Arsenāls” 09.09.–06.11.2016. | |
| Atklāti sakot, Sandras Krastiņas gleznu izstāde mani pa īstam ieinteresēja brīdī, kad telefoniski dalījāmies pārdomās ar „Studijas” redaktori, kura norādīja uz paradoksu mākslinieces jaunākajā daiļradē, proti, – un tas nudien ir interesanti! – ka tukšus, baltus vīriešu kreklus un buļļus ar dzelteniem numuriem ausī glezno tieši Sandra Krastiņa – šī sociāli darbīgā, vienmēr pozitīvas enerģijas un dzīvesprieka pārpilnā gleznotāja, nevis kāds dzīvē (patriarhālajā, maskulīnajā) bezcerīgi vīlies mākslinieces tips. Acīmredzot atsvešināti skumjās metaforas ir jāuztver kā autores pilnībā racionāli pausta kritika sabiedrībā novērotajam. Saskaņā ar viņas lietoto, gadu gaitā izkopto vizuālo valodu, domas un sajūtas iemieso lakoniski, monumentāli, ekspresīvi lielformāta figurāli tēli, kuros ir iekodēts kāds domu konkrēti virzošs vēstījums. Izstāde „Civilisti” ir izkārtota visās trijās „Arsenāla” zālēs, kaut arī eksponēto gleznu nav īpaši daudz – skaitā tikai 31. Jāatzīst, ka bieži nenākas pieredzēt tik nežēlīgu atlasi retrospektīvai personālizstādei – Sandra Krastiņa, lai iezīmētu savas radošās darbības nozīmīgākos posmus, ir izvēlējusies tikai dažus no neskaitāmiem darbiem. Šī cienījamā pieeja atbilst izstāžu iekārtošanas labākajām tradīcijām, – kad scenogrāfija atļaujas ierobežot informācijas patēriņa negausību, rezultātā padarot izstādi par izturētu, no autora puses rūpīgi pārdomātu un skatītājam labi uztveramu piedzīvojumu. Lielo formātu glezniecība „Arsenālā” patiešām elpo. Bet tas, kā varbūt par apbēdinājumu skatītājiem nav izstādē, ir apkopots albumā „Sandra Krastiņa”, ko vienlaikus ar izstādi atvēra izdevniecība „Neputns”. | |
 Sandra Krastiņa. „Liellops”. Audekls, eļļa. Četras daļas, katra 140 × 190 cm. 2016 Foto: Normunds Brasliņš | |
| Līdzās gleznu reprodukcijām, skicēm un biogrāfiskām fotogrāfijām, kā arī Valda Ābola un Jāņa Taurena tekstiem un Laimas Slavas intervijai ar mākslinieci šajā albumā ir iekļauta arī Ilmāra Blumberga 2013. gadā rakstīta vēstule Sandrai Krastiņai. Tā ir trakoti vērtīga vēstule, kas veltīta vienīgi viņai, tomēr šobrīd ir viegli nozogama kā dārga recepte. Šķiet, ka šī vēstule ir lielā mērā ietekmējusi arī izstādes „Civilisti” stratēģiju. Piemēram, Blumberga rakstītais: „ .. 2) Izstādē jāredz 3–4 AGRĀKIE DARBI. Tādi, kuri palīdz veidot jaunās izstādes konceptu. 3) NEBAIDIES no senākiem darbiem. Tie dos veseluma sajūtu izstādei. (..) 5) SVARĪGĀKAIS IZSTĀDĒ IR BEIGAS. Labi sākt var ar jebkuru labu darbu. Labi beigt ir JĀTRĀPA. 6) Pa vidu (tuvāk beigām) jābūt KŪLENIM. Pārsēšanās punktam. Pagrieziena punktam. Kam citam. Darbam, kurš NAV GAIDĪTS. (..) 8) Pēc KŪLEŅA tikai jauni vai neredzēti darbi.” Izstādes „Civilisti” konceptu palīdz veidot 1991. gada 12 daļās veidotais gleznojums „Apzeltītie jātnieki”, kurā attēloti novārguši un apjukuši cilvēki zirgos – klasiskās vadoņa un uzvaras pozas nelāga interpretācija. Šajā darbā saskatāma atsauce uz Kārļa Zāles „Ievainoto jātnieku” grupas tēliem Brāļu kapos, tomēr būtiski, ka, atšķirībā no Zāles atveidotajiem, Krastiņas zirgi nav nekādi pārdabiska senču spēka iemiesojumi un nemaz nepūlas pamodināt savus snaudošos jātniekus. Šo darbu ciklu var uztvert kā laika zoba pārbaudītu metaforu; vismaz šobrīd tieši tā bieži tiek traktēts mūsu sabiedrības noskaņojums 90. gados, laikā pēc atmodas. Laikam jau tukšie krekli (varas deindividualizācijas simbols) un vaislas buļļi tikpat precīzi apzīmē šodienas noskaņojumu. Izstāde beidzas ar vairākiem neredzētiem darbiem – vērša tēla interpretācijām, kam pievērsties Sandru Krastiņu rosinājusi sena Kārļa Lakšes fotogrāfija no 20. gadsimta 30. gadu beigu lauksaimniecības izstādes Koknesē. Tajā attēlota uz buļļa sēdoša sieviete. Izstādes kuratores Gundegas Cēberes rakstītajā anotācijā šis tēls traktēts daudzslāņaini: „Gan konkrētais vēsturiskais moments, kas nav neitrāls termins Eiropas vēsturē, gan buļļa tēla klišejiskā rezonanse ar Eiropas nolaupīšanu trāpīgi izsaka šobrīd notiekošo. Turklāt bullis iemieso vīrišķīgu, varenu un nevaldāmu spēku, kas, lietots no praktiski patērnieciskā aspekta, tiek viegli sadalīts pa gabaliem.” Spēka sadalīšana gabalos metaforiski īstenota arī izstādē, dzīvnieka atveidu ar plašu žestu gleznojot pāri diviem vai vairākiem audekla četrstūriem. Savukārt apziņa par šodienas cilvēka vietu Eiropas lielo spēku spēlēs novedusi pie izstādes nosaukuma – „Civilisti”. Intervijā „Latvijas Avīze” pielikumam „Kultūrzīmes” (13.09.2016.) māksliniece izteikusies: „Un kā mainās pasaules globālo spēku samēri? Kā mums būt šo lielo spēku spēlēs? Nav vairs tā, ka armija nostātos pret armiju, bet tiek izmantoti tieši civilie iedzīvotāji, garāmgājēji... Nevis kā senos laikos – bruņinieks pret bruņinieku –, bet spēka, varas un baiļu iedzīšanas mehānisms ir negaidītība un vēršanās pret civiliedzīvotājiem. Līdz ar to pilnīgi mainās spēles noteikumi. Un kā sabiedriski politiskie procesi tiek virzīti? Par to jādomā ikvienam.” Izstāde „Civilisti” ir plašākā Sandras Krastiņas darbu skate kopš 1991. gada un dod koncentrētu ieskatu viņas daiļradē. Neraugoties uz konsekvento interesi un vēlmi radoši reaģēt uz sabiedrības norisēm, stilistiski māksliniece dažādos periodos ir pat ļoti mainīga. Kopumā viņas glezniecība iekļaujas figurālā neoekspresionisma līnijā, tomēr tās krasu pārvērtību pilnā virzība šķiet visai daudzveidīgu izaicinājumu iedvesmota. Jau 80. gados viņa kopā ar domubiedru grupu „Maigās svārstības” mainīja līdz tam pastāvējušos priekšstatus par latviešu glezniecību. Tolaik viņas darbos jautās interese par emocionālas spriedzes jūtīgu atveidi, kas īstenojās smalku līniju un krāsu murskuļos. Gadu tūkstošu mijā aizsākās viņas „zilais periods”, ar kuru daudzi vēl arvien asociē mākslinieces vārdu. Sandra Krastiņa strādāja ar gandrīz tikai vienu krāsu – ultramarīna zilo – un aktualizēja gleznas kā telpas un telpas kā gleznas jautājumus, otas vietā izmantojot tapešu rullīti ar mazu, nostalģisku cilvēciņu zīmju musturi. Tad pēkšņi viņa novērsās no zilās krāsas un sāka eksperimentēt ar faktūru izceļošiem materiāliem – smiltīm, pelniem u. c. Pēc izstādes „Vēja ziedi” 2003. gadā Sandra Krastiņa gleznošanas vietā uzsāka sabiedriski aktīvu darbību, izveidojot Latvijas Mākslinieku savienības muzeja „Atklāto krājumu”, bet no 2006. līdz 2012. gadam izzināja vizuālo mākslu ekonomiskos mehānismus, veidojot žurnālu „Dizaina Studija”. Atgriezusies pie mākslas radīšanas, viņa reizē bija un nebija mainījusies – izteiksmes līdzekļu ziņā darbi kļuva arvien atturīgāki, pat askētiski, bieži risināti monohromā krāsu gammā un darināti it kā ar nedaudziem plašiem otas vilcieniem; tukšo kreklu sērijā krāsa ir pat mazgāta nost no audekla. Tajā pašā laikā askētisms gleznas ir tikai bagātinājis – ierobežoto izteiksmes līdzekļu lietojums māksliniecei ir ļāvis koncentrēties uz enerģētiski piepildīta žesta uzlicienu, savukārt gleznu skatītājiem ļauj izbaudīt tīru, dzidru, skanīgu krāsu valodu. Savu pieeju glezniecībai Sandra Krastiņa dēvē par divkauju ar audeklu. Šķiet, šajās kaujās viņa savu spēku un veiklību pārbauda ar aizvien varenākiem pretiniekiem. Visu cieņu! | |
| Atgriezties | |
