VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Melnajos kalnos. Romana Sutas dzīves noslēgums Gruzijā Natālija Jevsejeva | |
| „Melnajos kalnos” – tāds bija režisora Nikolosa Šengelajas 1941. gadā Tbilisi kinostudijā uzņemtās filmas nosaukums, kurai par galveno mākslinieku bija uzrunāts Romans Suta. Lai sāktu darbu pie šīs filmas, Suta 1941. gada jūlija sākumā atstāja dzimto Latviju un devās uz tālo Gruziju. Līdz šim par viņa dzīves pēdējiem gadiem nebija nekādas informācijas. Ir zināma viņa filmogrāfija, dažas filmas, kuras viņš paspēja uzņemt pirms nokļūšanas cietumā, bet nebija atbilžu uz jautājumiem, kādi bija viņa aresta un bojāejas apstākļi un vai apvainojumi maizes kartīšu viltošanā un tautas ienaidnieka statuss bija vai nebija apmelojuma un boļševistiskās paranojas rezultāts. Šīs atbildes nespēja atrast arī mākslinieka meita Tatjana Suta, kura 20. gs. 60. gados Gruzijā tikās ar daudziem tajā pašā lietā apsūdzētajiem cilvēkiem. Tatjana ilgus gadus dzīvoja, ticot, ka tēvs ir Staļina terora nevainīgs upuris un viss, kas notika, ir pārpratums un nelabvēļu meli. To, ka tāda cerība bija arī man, es sapratu tikai tad, kad tā izgaisa pēc apsūdzētā Romana Sutas lietas izlasīšanas Gruzijas Iekšlietu ministrijas arhīvā. Patiesība izrādās skaudra, bet notikumi, kuros bija iesaistīts mākslinieks, ir ekranizācijas vai literāra romāna vērti... 1943. gada vasarā Tbilisi milicija aizturēja dažus cilvēkus, kas izplatīja viltotus maizes talonus. Likumsargiem likās, ka tie ir tikai krimināļi.1 Tomēr, kā vēsta viens no dokumentiem, pēc kinostudijas mākslinieka Romana Sutas aresta lieta ieguva politisku nokrāsu un aizturētos sāka uzskatīt par kontrrevolucionāra grupējuma dalībniekiem. Oficiālais Sutas aresta pamatojums ir viņa publiskie izteikumi pret padomju varu (tādam runātājam kā Suta tas ir ticami) un vēlme aizbēgt uz ārzemēm (arī to viegli iedomāties). Pēc lietas materiāliem Romans un citi aizturētie tika apsūdzēti sakaros ar Mustafu, īstajā vārdā – Levanu, Šeliju (pēc viltotiem dokumentiem – Turkiju). Bijušais politiskais ieslodzītais, dižciltīgas gruzīnu dzimtas pārstāvis pēc atgriešanās no cietuma dzīvoja Tbilisi nelegāli. Šis jaunietis, kuram tolaik bija nedaudz pāri 20, bijis „grupējuma organizētājs”. Rakstīts, ka tieši Šelijas uzdevumā Suta viltojis maizes kartiņas, kas tika pārdotas par 50 tūkstošu rubļu lielu summu – tam laikam visai ievērojamu naudu. Tomēr, lasot visu 23 arestēto cilvēku konfiscētās mantas sarakstus, rodas šaubas, vai tā ir taisnība: ne pie viena no viņiem nauda netika atrasta, vērtīgu mantu nav, daudziem nav bijis pat visnepieciešamākā. Pārsteidz, ka apsūdzēto vidū ir tikai gruzīnu aristokrātijas, veco muižnieku dzimtu pārstāvji, inteliģence, medicīnas studenti, kāda skolotāja un bez Sutas vēl trīs kinostudijas darbinieki – stenogrāfiste Margarita Astvacaturova, rekvizitors – vācietis Vilhelms Selers – un mākslinieks Mihails Gociridze. Visiem bija reāli motīvi ienīst padomju varu: kāds bija represēts, kādam bija represēti radinieki, atņemti īpašumi, manta. Arī Sutas dzīvoklī nekas netika atrasts. Pēc kaimiņu liecībām, istabā Gorijskas ielā Suta nemaz neesot dzīvojis, tikai pārlaidis pāris naktis tūlīt pēc ierašanās Tbilisi. Kur tad viņš dzīvoja? Pie kā? Kur palikusi nauda, kas saņemta par viltotajām maizes kartītēm? Vai var ticēt viņa liecībām, ka 80% no visas iegūtās naudas viņš atdevis savai draudzenei Margaritai Astvacaturovai? Varbūt pie viņas tad Romans arī mitinājies? Margarita Astvacaturova nodzīvoja garu mūžu un nomira pavisam nesen, 2013. gadā, 100 gadu vecumā. Atrast viņas māju Davitašvili ielā nebija viegli – tagad ielai ir cits nosaukums. Tomēr vietējo iedzīvotāju pretimnākšana, viesmīlība un neticamā atsaucība man palīdzēja ne tikai nokļūt līdz īstajai vietai, bet arī tikt ciemos pie Astvacaturovas kaimiņienes – Mēdejas Arčvadzes. Šarmantā dāma, kurai pāri 60, ar perfektu košsarkanu manikīru un kreklā ar uzrakstu The Beatles, ieminējās, ka visi vecās paaudzes cilvēki, kas dzīvojuši šajā kvartālā, savulaik bijuši represēti. Mēdeja nedaudz pastāstīja par Margaritu Mihailovnu, kura esot dzīvojusi klusi, viena un pelnījusi, pasniedzot franču valodu. Pēc kaimiņienes ieteikuma sazinājos ar vienu no viņas bijušajām skolniecēm. Sutas vārds viņai bija labi zināms, tomēr, pēc Margaritas teiktā, viņiem tā esot bijusi tikai īslaicīga pazīšanās; arī kartīšu drukāšana viņas dzīvoklī neesot notikusi, un viņai ar to neesot bijis nekāda sakara. Vispār par šo savas dzīves periodu Margarita Mihailovna nevienam neko īpaši nav stāstījusi – ar to savulaik saskārās arī Tatjana Suta: neviens negribēja runāt par pagātni. Šī telefonsaruna mani kārtējoreiz arī pārliecināja par to, ka atmiņas var stipri atšķirties no tā, kas noticis īstenībā, – īpaši, ja pagājuši jau daudzi gadu desmiti. Bet par to – nedaudz vēlāk. Lietas materiāli vēsta, ka Levans Šelija ar domubiedriem organizējis kontrrevolucionāru grupu. Gaidot vācu karaspēku, kas tobrīd tuvojās Tbilisi, un cerot uz tā palīdzību, viņi gribēja atbrīvoties no padomju varas. Plānoja sagrābt radiocentru Tbilisi un pasludināt neatkarīgu Gruzijas valsti. Bija doma arī nodrukāt proklamācijas. Grupējuma dalībnieki bija gatavi zaudēt, bet viņiem bija svarīgi, lai cilvēki zinātu, ka ir veikts valsts neatkarības atjaunošanas mēģinājums. Militāram atbalstam Levans Šelija gribēja izmantot dezertierus, kas slēpās kalnu mežos. Šo cilvēku uzturēšanai bija nepieciešama pārtika, un tieši tamdēļ arī tika drukātas viltotās maizes kartītes. Grupējuma biedriem esot bijis radio un, sanākuši kopā, viņi nelegāli klausījušies raidījumus, ziņas no frontes – nevis „oficiālās”, padomju, bet vācu. Jāpiebilst, ka kara laikā PSRS pilsoņiem bija obligāti jānodod visi radiouztverēji. Kad sākās aresti, vairāki cilvēki brīdināja Levanu par iespējamo apcietināšanu un viņš gribēja bēgt uz Turciju, tomēr nepaspēja to izdarīt. Aizturēšanas laikā vienā no biedru dzīvokļiem notika apšaude, Levanu ievainoja, un viņš drīz cietuma slimnīcā nomira. Kaut gan lietas materiālos šīs fakts nav minēts, no Gruzijas vēstures zināms, ka vietējie nacionālisti uzturēja sakarus ar Gruzijas emigrantu 1924. gadā Parīzē nodibināto organizāciju „Baltais Georgijs”. Bet kāds tam visam sakars ar Romanu Sutu? Diez vai viņš apzināti ziedoja savu dzīvību par Gruzijas neatkarību... | |
 Romans Suta. Fotogrāfija no personīgās lietas. 1944 | |
| Pavisam nesen, 2013. gadā, Tbilisi nomira viens no apsūdzētajiem – Mzečabuks (Čabua) Amiradžibi (arī Amiredžibi). Notiesāts uz 25 gadiem, viņš trīs reizes tika bēdzis no nometnēm. Kādu laiku dzīvoja ar viltotiem dokumentiem. Pēc atbrīvošanas kļuva par rakstnieku, publicējis vairākus romānus, no kuriem daļai ir autobiogrāfisks raksturs. Par saviem darbiem viņš saņēma PSRS Valsts prēmiju. Amiradžibi ir slavens, tautā mīlēts rakstnieks. Viņš apglabāts Tbilisi kalnos, Mtacmindas Panteonā, blakus citiem gruzīnu dižgariem. Pirms dažiem gadiem R. Sutas un A. Beļcovas muzeju apmeklēja toreizējais kinoforuma „Arsenāls” direktors gruzīnu režisors Georgijs Khaindrava. Viņš stāstīja, ka tikās ar Amiradžibi, kurš esot sēdējis vienā kamerā ar Sutu. Rakstnieks izklāstījis savu notikušā versiju un teicis, ka Suta atzinies maizes kartīšu viltošanā, jo esot gribējis izglābt savu jaunāko talantīgo kolēģi no kinostudijas. Kuru? Varbūt aizturēto mākslinieku Gociridzi? Tieši Gociridzes dzivoklī tika atrastas iekārtas kartīšu drukāšanai. Iespējams, skaidrību būtu viesusi tikšanās ar pašu Amiradžibi vēl pirms gadiem trim četriem – bet varbūt arī ne, jo viņš, tāpat kā citi represētie, par savu pagātni stāstīja maz, reti un ne visiem... Tomēr uzskatīt, ka Suta bijis pašaizliedzīgs varonis, šķiet, nebūtu pareizi. Vienā no novērojuma lietas dokumentiem rakstīts, ka tieši Suta nodeva visus grupējuma biedrus, kā vienu no pirmajiem nosaucot savu draudzeni Margaritu. Tādu laika liecību glabā Valsts drošības komitejas dokumenti. Kāda bija patiesība, to diemžēl vairs neizdosies noskaidrot. Lietas materiālus turpina 1950. un 1960. gadu dokumenti, kad jau pēc Staļina nāves sākās reabilitāciju vilnis. To vidū ir arī teksts, kurā vairāki cilvēki atzīti par nevainīgi apsūdzētiem, jo savas liecības snieguši fiziska spiediena ietekmē. Piefiksēts pat viena operatīvā darbinieka-sadista uzvārds. Tomēr, ja spiediens bija liels, tad kāpēc Suta atzinās tikai kartīšu viltošanā, bet neatzina apvainojumus sadarbībā ar kontrrevolucionāro grupējumu? Tāpēc, ka tā draudēja ar nāves sodu? Čekistu raksītajos formulējumos var atrast arī citātus no citu arestēto pratināšanas protokoliem, kas liek domāt, ka visām apsūdzībām bija pamats. Kinostudijas rekvizitora Selera liecībās ir teikts, ka Suta viņam esot stāstījis par saviem plāniem aizbraukt uz kādu piefrontes pilsētu Gruzijā, lai pārietu vācu pusē. Suta arī esot teicis, ka viņam ir vienalga, kā labā strādāt, galvenais – aizbēgt no padomju varas. Tas ir ticami – plāns Sutas garā... 1990. gadu sākumā Gruzijas Iekšlietu ministrijas arhīvā notika ugunsgrēks, kurā sadega ap 40'000 lietu. Jādomā, ka gāja bojā arī daļa no Sutas lietas dokumentiem, jo fondā trūkst materiālu par pašas lietas izmeklēšanu – ir tikai sākums (arestu iemesli) un beigas (lietas apraksts un tiesas lēmums), bet par to, kāda bija izmeklēšanas gaita, informācijas nav. Jau gandrīz biju samierinājusies, ka uz lielāko daļu jautājumu atbildes neatradīšu, – bet tad ieraudzīju mapi, kuru arhīva darbiniece sākumā man neatnesa. Mapes nosaukums bija „Kameru ziņojumi”, un tajā apkopotas sīki un detalizēti izklāstītas arestēto sarunas ar kameru biedriem, kas īstenībā bija čekistu piesūtītie spiegi. Domādami, ka runā ar tādiem pašiem bēdubrāļiem kā viņi, aizturētie atklāti stāstīja visas savas dzīves (un tostarp arī lietas) peripetijas. Ziņojumi gandrīz pilnībā sastāv no tiešās runas, un var just, ka kaut ko tādu neviens nevar izdomāt. Izmantojot iegūto informāciju, izmeklētāji pratināšanas laikā maldināja arestētos: piesauca faktus, ko tiešām varēja zināt tikai citi aizturētie, tā liekot domāt, ka pārējie jau atzinuši savu vainu un visu izstāstījuši. Viena no šīs drošībnieku viltības naivajiem upuriem bija Marija Amiradžibi – jau pieminētā slavenā rakstnieka māte, kas arī bija arestēta tās pašas lietas sakarā. Viņa ļoti lepojās, ka sava iepriekšējā ieslodzījuma laikā nebija nodevusi nevienu no draugiem un paziņām. Marija stāstījusi, ka pēc atbrīvošanas pat nepazīstami cilvēki uz ielas viņai par to izteikuši savu apbrīnu un pateicību. Arī tagad viņa aicināja grupējuma dalībniekus klusēt un neko neparakstīt. Taču, pašai nezinot, izstāstīja gan par grupas dvēseli – „Ļevančiku” (Levanu Šeliju), gan viņa mīļāko – vācu skolotāju Noru Pfeferi, Gruzijas katolikosa vedeklu, kuras vīrs tolaik bija arestēts; izstāstīja arī par latviešu mākslinieku Romanu Sutu, kuru visi ļoti cienīja; tostarp par to, ka Suta „zīmēja viltotās kartītes tā, ka neviens nevarēja atšķirt no īstajām”. Marija Amiradžibi nožēloja, ka šo pasākumu nācās pārtraukt, kaut gan tas bija ļoti ienesīgs. Sarunās tika piesaukta arī Margo Astvacaturova, kura dēvēta par Sutas mīļāko. Arī viņai bija savi iemesli ienīst padomju varu: Margo bija represēts tēvs - advokāts - un vīrs. Suta, Levans un Margarita bieži pulcējās pie Amiradžibi ģimenes viņu namā Sarkano partizānu ielā. Viņi nelegāli klausījās radioraidījumus un kala nākotnes plānus. Suta esot cerējis pēc aizbēgšanas no padomju Gruzijas nokļūt atpakaļ Latvijā (vēl nezinot, ka arī tā drīz nonāks padomju okupācijā) un tad izsaukt uz Rīgu arī Mariju, viņas dēlu, Margaritu un Levanu. Lietā ir spiedzes piefiksēta epizode, kurā Marija apraksta vienu no vakariem, kad viņi kopā mēģinājuši izdomāt kādu briesmīgu spīdzināšanas veidu Staļinam. Ar īpašu fantāziju izcēlies Suta, kurš izstāstījis par inkvizīcijas mocību, kad cilvēkam atkailināja nervus un, taustot tos, lika raustīties konvulsijās. Kaut ko tādu varēja izstāstīt (izdomāt?) tikai Suta... Kameru ziņojumu mape ir tikpat bieza kā lietas pamatdokumentu mape. Marijas Amiradžibi naivuma attaisnošanai var piebilst, ka divas trešdaļas no šiem ziņojumiem veido tas, ko pierakstīja spiegi citu šajā lietā arestēto kamerās. Tekstu raksturs neatstāj šaubas, ka tas ir drošākais informācijas avots. No tā izriet, ka Suta tiešām bija viltojis kartītes, ka bija naidīgi noskaņots pret padomju varu, gribēja aizbēgt uz ārzemēm un sadarbojās ar Gruzijas nacionālistiem. Domājams – ja grupējums patiesi būtu īstenojis kolaboracionismu ar vāciešiem, tad apsūdzības tā biedriem netiktu atceltas arī reabilitāciju laikā. | |
 Maizes kartīte. 1943 | |
| Lietas materiālos figurē saraksts ar 32 apsūdzētajiem, no kuriem pieci tika nošauti, to vidū – arī Suta. Soda izpilde uz nāvi notiesātajiem notika uzreiz pēc tiesas zālē nolasītā sprieduma – 1944. gada 14. jūlijā, Valsts drošības komitejas cietumā. Lietā atrodamā pēdējā Sutas fotogrāfija ir šokējoša, briesmīga un izstāsta vairāk nekā spētu jebkurš cits liecinieks – savos 48 gados Suta izskatās kā 84 gadus vecs... Pratināšanas talonos minēts, ka viņš izsaukts plkst. 2.30, 3.00, 4.30 – nakts stundās, kad cilvēkam ir īpaši grūti pretoties fiziskam un morālam spiedienam. Cietumā Suta pavadīja deviņus mēnešus. Viņa skatienā fotogrāfijā jaušama apātija un rūgtums... Suta jau bija nošauts, kad Valsts drošības komiteja 1946. gadā sāka pildīt nākamo uzdevumu, kas šādos gadījumos bija obligāts – vajadzēja sameklēt mākslinieka ģimeni, lai izsūtītu to uz nometnēm. „Tautas ienaidnieka” radus atrada ātri. Aleksandru Beļcovu izsauca uz pratināšanu, izjautāja par vīru, bet par to, kas ar viņu noticis, neteica ne vārda. Beļcova godīgi atzinās, ka par Sutas likteni neko nezina, ka kopš 1939. gada viņi nedzīvo kopā. Beļcovas liecības apstiprināja meita Taņa, vīramāte Natālija Suta un uz pratināšanu izsauktā kaimiņiene. Īpaši uzmanīgi izmeklētājs iztaujāja Beļcovu par citiem Sutas radiniekiem. Viņa pateica par brāli Reinholdu, kurš dzīvoja ASV. Suta šo faktu savā anketā nebija minējis – droši vien pareizi nojauta, ka tas var tikai pasliktināt viņa stāvokli. Taču izmeklētāja neatlaidībai bija arī cits iemesls – anketā Suta bija norādījis, ka bez meitas Tatjanas viņam esot arī dēls. Kur dzīvo un kas ir 1929. gadā dzimušā Pola Valdemāra Sutas māte, izmeklētājs tā arī neuzzināja, bet par dēla esamību korekti noklusēja un sievai neteica. Beļcova, Taņa un Sutas mamma Natālija parakstīja papīrus par neizbraukšanu un dzīves vietas nemainīšanu un laimīgi izglābās no izsūtīšanas. Savukārt izmeklētājs uz Gruziju aizrakstīja, ka ģimenei ar „dzimtenes nodevēju” vairs nav bijis sakaru jau pirms viņa aizbraukšanas no Latvijas un pamatojuma izsūtīšanai neesot. Atrast Sutas kapa vietu nav iespējams. Nošautos represētos cilvēkus apglabāja netālu no Tbilisi, kopējā kapā. Gruzijas Iekšlietu ministrijas arhīvs par vienu no savām prioritātēm uzskata memoriāla izveidošanu, plānojot tuvākajā laikā atzīmēt šo vietu vismaz ar piemiņas plāksni. Gruzija vilināja Sutu. Romans gribēja nokļūt tur par jebkādu cenu. Kad Rīgai tuvojās vācieši, viņš ar pēdējo vilcienu devās austrumu virzienā. Sutas dzīves traģiskais fināls ir visa viņa trauksmainā mūža cienīgs: kinostudijā viņš veidoja filmas par partizāniem, sarkanarmiešiem un padomju patriotiem, bet ārpus darba draudzējās ar gruzīnu nacionālistiem un plānoja aizbēgt no PSRS. Pēc likteņa ironijas tieši Kaukāza Melnie kalni, kuros Suta tā tiecās nokļūt, kļuva arī par viņa atdusas vietu... Post scriptum vietā. Sutas lietas materiāli glabājas Gruzijas Iekšlietu ministrijas arhīvā, apkopoti 16 sējumos. Sutas vārds figurē astoņos no tiem. Kad es sāku strādāt ar šiem dokumentiem, sējumi vēl nebija numurēti; tagad mapēm piešķirta numerācija lietas ietvaros. Iesieto dokumentu lapas nav numurētas. Pirmajā sējumā ir „Novērojuma lieta”. Tajā ir rīkojumi par visu lietas dalībnieku arestu, akti par mantas konfiskāciju tiem, kam tā bija piespriesta, pilns lietas apstākļu apraksts, tiesas spriedums, daži citi dokumenti (par aresta termiņa pagarināšanu, pārcelšanu no viena cietuma uz otru, daži papīri par atsevišķu ieslodzīto veselības stāvokli utt.). Līdzīga rakstura dokumenti ir trešajā sējumā. Otrajā sējumā ir ieslodzītā Romana Sutas personīgā lieta. Ceturtajā – papīri, kas attiecas jau uz reabilitācijas procesu pēc Staļina nāves. Piektajā – materiāli par izmeklēšanu Sutas ģimenes sakarā. Sestajā ir arestētajiem cilvēkiem atņemtie dokumenti (Sutam, tāpat kā pārējiem, bija atņemta pase, citi dokumenti, kaut kādas vēstules, bet nekā no šī saraksta lietā nav; iespējams, viss gājis bojā ugunsgrēkā 90. gadu sākumā). Arī septītajā sējumā ir reabilitācijas dokumenti. Astotajā – „Kameru ziņojumi”. Kā jau minēju, daļa dokumentu gājusi bojā ugunsgrēkā. Arhīva speciālisti novērtēja to, ka viņu glabātie dokumenti ir pieprasīti tālajā Latvijā, un pat uzņēma video par Sutas lietas pētīšanu un plāno to ievietot savā mājaslapā. Turpmāk arhīvā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vārdā pasūtītās dokumentu kopijas un attēli glabāsies Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā. (1) Šeit un turpmāk tekstā, kur pieminēta R. Sutas lieta, autore atsaucas uz Gruzijas Iekšlietu ministrijas arhīva materiāliem. Izmeklēšanas dokumenti: 6. f., 44264. l., 1.-8. sēj. Dokumenti par nāves soda izpildi: 12. f., 043. l., 165., 169., 178., 180., 192., 195., 196. lp. | |
| Atgriezties | |
