VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Meklējot harmoniju haosā Agnese Jeromāne Kamilla Anro, Māra Brīvere, Daiga Grantiņa „Haosa harmonija” Galerija „Alma” 09.06.–05.08.2016. | |
 Māra Brīvere. Putniem ir ligzdas, lapsām ir alas. Ceļinieks. Audekls, eļļa uz akrila. 200 × 126 cm. 2016 Foto: Vents Āboltiņš | |
| Galerija „Alma”, apvienojot trīs jaunu un spilgtu laikmetīgās mākslas pārstāvju Kamillas Anro (Camille Henrot), Māras Brīveres un Daigas Grantiņas darbus, šovasar mums atklāja pasaules radīšanas mītus un plašumus. Plašumus, kuros dievi, Čārlzs Darvins un citi priekšgājēji jutās kā vientuļi ceļinieki, jo radīšana un atklāšana visupirms pieprasa izkāpt no apkārt esošās telpas. Tieši šādu introspektīva ceļojuma iespēju sniedza izstāde „Haosa harmonija” (kuratore Elīna Sproģe), kurā katra no pieaicinātajām māksliniecēm interpretēja savu mītu par cilvēka evolūciju – kā fizisko, tā garīgo. Izstādi atklāja Kamillas Anro (1978, Francija/ASV) videodarbs Grosse Fatigue, kas 55. Venēcijas mākslas biennālē (2013) tika iekļauts Masimiliano Džoni (Massimiliano Gioni) kūrētājā izstādē „Enciklopēdiskā pils” un par kuru Anro saņēma biennāles „Sudraba lauvu” kā daudzsološākā jaunā māksliniece. Māksliniece teju ar antropoloģisku interesi vāc un apkopo tēlus un sižetus, kas, no vienas puses, atspoguļo dažādās kultūrās balstītus mītus, no otras – aktualizē ētiskās problēmas, kuras saistītas ar šo kultūru izzušanu un evolūcijas sekām. Videoinstalācijas audiālajai daļai – pasaules radīšanas stāstam, kas apvieno dažādu Amerikas un Grenlandes pamatiedzīvotāju mītus, – kā konceptuāli atbilstoša bija izvēlēta viena no valodas mākslas formām – spoken word jeb dzejas recitēšana, ko pavada cilšu mūzikai raksturīgs intensitātē pieaugošs bungu un citu pirmatnīgu skaņu ritms. Dzejas teksta līdzautors ir amerikāņu dzejnieks Žakobs Brombergs (Jacob Bromberg), kurš vienlaikus ir arī redaktors vienam no estētiski smalkākajiem mākslas žurnāliem Eiropā – The White Review. Septiņu dienu radīšanas cikls atklāj pasaules pirmsākumus – dievu, gaismas, ūdeņu, dzīvības rašanos un tās evolūciju laika gaitā –, tomēr šis stāsts mākslinieces interpretācijā nav loģisks, konsekvents faktu uzkrājums, drīzāk intuitīvs elementu kopsavilkums, kas veidots, apzinoties nemateriālās kultūras plašās variācijas. Savukārt instalācijas vizuālo daļu veidoja Google meklētājprogrammā atrasti attēli un sižeti, kas atbilstoši dzejas tekstam saplūda vienotā un precīzi uztveramā vēstījumā. Vienlaikus autore atklāja arī ētiskās problēmas, kas saistītas ar zinātnes metodoloģiju, – gan meklējot atbildes uz vēsturiskajiem jautājumiem, gan radot jaunas materiālās vērtības, – tā uzsverot cilvēku globālo atbildību par evolūcijas attīstību un tās sekām. Piemēram, vienā no kadriem pavīdēja amerikāņu fiziķa, viena no kodolfizikas pamatlicējiem un atombumbas radītājiem Roberta Openheimera (J. Robert Oppenheimer, 1904–1967) fotoattēls. Skaņām un attēliem piesātinātais 13 minūšu ilgais video ievilka suģestējošā fiziskā pārdzīvojumā, kas radīja vēlmi to piedzīvot vēl un vēl. Mākslinieces interese par mītu, kultūras un evolūcijas mijiedarbību turpinās arī viņas nākamajos mākslas darbos. Instalācijā Cities of Ys (2013), kas tika eksponēta Jaunorleānas Mākslas muzejā, Anro meklējusi un pētījusi iemeslus kultūru un valodu izzušanas paradigmai, par izpētes avotu izvēloties Amerikas pamatiedzīvotāju Houma cilti. Luiziānas štata krasta teritorija, kuru apdzīvo šī cilts, pašlaik ir pakļauta erozijas ārdošajai iedarbībai, kas apdraud ne vien viņu dzīvesvietu, bet arī kultūras turpmāko pastāvēšanu. Vienlaikus Anro atklāj paralēles ar mītu par zudušo Atlantīdu un plūdiem kā simbolisku nāvi mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām un to kultūrām. Cerēsim, ka šī nebija pēdējā iespēja redzēt šīs interesantās mākslinieces darbus Latvijā. Pēc tumsas nāk gaisma, un arī izstādē sajūtām piesātināto instalācijas telpu nomainīja gaismas minimālisms. To iemiesoja divu jaunu latviešu izcelsmes mākslinieču darbi. Gleznotāja Māra Brīvere (1989) īpaši šai izstādei bija radījusi trīs lielformāta darbus, kas pārsteidzošā kārtā spēcīgi sasaucās ar tēliem tikko redzētajā videoinstalācijā. Māksliniece pērn absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības apakšnozares maģistrantūras Konceptuālās glezniecības meistardarbnīcu un spoži pārstāv jauno gleznotāju paaudzi. Māras glezniecībā attēli ir vienkārši kā zīmes jeb „ceļazīmes”. Tie atspoguļo mākslinieces personiskās izjūtas, iekšējās cīņas, dvēseles stāvokļus, reizēm vientulību, ko cilvēks piedzīvo, ejot garīgo ceļu. Jau darbu nosaukumi vien – „Putniem ir ligzdas, lapsām ir alas. Ceļinieks”, „Es nebaidos. Vai tu mani mīli?” – liecina par mākslinieces spēju domu poētisko būtību ietvert intīmā vizuālu simbolu valodā. Ēteriski smalks un trausls ir arī pats gleznojums. Domājams, ka ikviens skatītājs – neatkarīgi no viņa apziņas stāvokļa un dzīves perioda – šajos darbos spēs saskatīt vīzijas, kas noglabātas dziļi dvēseles akā. Vīzijas, kas cilvēka dzīvē sasaucas ar neziņu un lielām pārmaiņām. Trešā izstādē pārstāvētā māksliniece ir Rīgā dzimusī Daiga Grantiņa (1985), kura beigusi Vīnes Mākslas akadēmiju un Hamburgas Mākslas akadēmiju un patlaban dzīvo un strādā gan Parīzē, gan Berlīnē. Piedalījusies vairākās grupu izstādēs Palais de Tokyo Parīzē (2013), Hester Gallery Ņujorkā, Campoli Presti Londonā (2015), māksliniece 2014. gadā Galerie Joseph Tang Parīzē sarīkoja personālizstādi Legal Beast Language, kas iezīmēja jaunu posmu viņas radošajā daiļradē, no vizuālās un videomākslas darbiem pilnībā pievēršoties telpiskām skulptūrām un instalācijām. Divi no izstādē redzamajiem darbiem – Crashino un Negligencia – organiski iekļāvās konceptuālajā haosa virzienā un papildināja to. Trīsdimensionāli objekti no plastikāta un ikdienas elementu – kazino spēļu automātu un transportlīdzekļu rezerves daļu – sakausējuma iezīmēja teju apokaliptisku realitāti. Ar sarkanām sūnām apaugušie artefakti skatītāja prātā veidoja spēcīgu vizuālo vēstījumu, kas vienā acumirklī nostādīja to vērotāju baisa jautājuma priekšā: kas seko pēc tam, kad cilvēce piedzīvojusi savu galu? Neskatoties uz mākslinieces aizraušanos ar jaunām formām, faktūrām un plastisko izteiksmību, viņa savos darbos nereti turpina interpretēt stāstus un citātus no literāriem darbiem (iepriekš minētās personālizstādes nosaukums Legal Beast Language ir atsauce uz citātu no Bena Markusa grāmatas The Age of String and Wire (1995)). Vērts piebilst: ja nepaspējat aplūkot Daigas darbus šajā izstādē, septembrī gaidāma viņas personālizstāde kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Noslēgumā jāsecina, ka izstādes nosaukums „Haosa harmonija” bija maldinošs, ja izprotam to kā pasaules ceļu uz pilnību vai laimi, sakārtojot un šķirojot. Patiesībā šeit bija redzama esence kā pasaules, tā arī cilvēka esības paradoksam: bez sākuma nav beigu, bez tumsas nav gaismas, bez ticības – zinātnes. Un tikai pieņemot un apvienojot visus elementus, saglabājot patiesi vērtīgo, mēs haosā ieraugam arī harmoniju, precīzāk – tā pareizību. Patīkami apzināties, ka jaunā paaudze – kā mākslinieki, tā kuratori – šī jēdzieniski komplicētā jautājumu būtību spēj uztvert un atspoguļot tik smalki, niansēti un precīzi. | |
| Atgriezties | |
