studija

VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV ENG

Jaunākais numurs Žurnālu arhīvs 2017 2016 Nr. 6 (111) Nr. 5 (110) Nr. 4 (109) Nr. 3 (108) Nr. 2 (107) Nr. 1 (106) 2015 2014 2013 2012 2011 2010 2009 2008 2007 2006 2005 2004 2003 2002 2001 2000 1999 1998 1997 Pdf Audiožurnāls Ziņas 2009-2014 Kur iegādāties? Iegādāties iepriekšējos Nr. Par mums

Eiforija tumšās matērijas priekšā Eduards Dorofejevs Atis Jākobsons. „Frekvences (Eiforija)” Galerija „Māksla XO” 07.06.–05.07.2016.

Atis Jākobsons. Bez nosaukuma. (Berlīne-Eiforija 16). Audekls, eļļa. 50 × 40 cm. 2014–2016 Foto: Atis Jākobsons

Cilvēkiem raksturīgi visu vienkāršot, un tas ir neizbēgami. Mūsu galvās ir ļoti daudz elementāru atbilžu uz sarežģītiem jautājumiem. No vienas puses, tas ļauj taupīt enerģiju un laiku, izmantojot lakoniskas gatavas formulas tur, kur realitāte nereducētā veidā būtu palikusi nepārvarami komplicēta mūsu saprašanai. Bet, no otras puses, īsas un ātras atbildes rada ilūziju par zināšanām, jo neatkarīgi no tā, cik tās ir patiesas, dzīvojot izskaidrotā pasaulē, mēs jūtamies patīkamāk un drošāk. No Okama līdz Einšteinam mēs gadsimtiem ilgi dzirdam aicinājumus nesarežģīt lietas, kuras var izteikt vienkārši, bet nevar sacīt, ka bieži un godprātīgi sekojam šim ieteikumam. Varbūt vienīgi konceptuāli mākslinieki, uzsverot, ka mākslas centrā ir ideja, mākslas darba materialitāti savā praksē bieži reducē līdz absolūtam minimumam. Tomēr biežāk šķiet, ka tā vietā, lai atmestu nevajadzīgas detaļas, mēs uzburam miglu, kurā dabiski un brīžiem skaisti pazūd viss liekais, tiek noapaļoti visi asie stūri un pieklusinātas pārāk skaļās balss. Kā romantiķi atsakoties no ieceres atklāt pasaules uzbūvi visā pilnībā, mēs it kā noliecam galvu neizzināmā priekšā, vērojot atsevišķus neskaidrus fragmentus, kas izpeld no visaptverošās miglas. Beigās sanāk, ka mūsu racionālā iecere izvairīties no pārmērīgas detalizācijas un sīkumainības, lai labāk saprastu pasauli, kļūst par romantisku dūmaku, kas kopā ar nevajadzīgiem sīkumiem mistiskā daudznozīmībā ieskauj arī cilvēku ar viņa domām un emocijām. Ata Jākobsona izstāde „Frekvences (Eiforija)” tiecās pieskarties daudziem ontoloģiskiem jautājumiem, runājot par eksistenci, par mūsu spējām to tvert visā pilnībā, par garīgās un materiālās eksistences attiecībām, un, visbeidzot, arī par iespēju ielūkoties neeksistences tukšumā. Skatoties uz it kā miglā izgaisušajām sejām, varēja tikai nojaust, kādi bijuši portreti, pirms gleznotājs tos bija sācis dzēst. Kā skaidro pats mākslinieks: „Es uzgleznoju diezgan reālistiski un tad sāku dzēst, atsakoties no detaļām, kas varbūt var novērst uzmanību no svarīgākā. Strādājot uztvere kļūst tik jūtīga, ka reizēm izdzēšu gandrīz visu.” Dzēšanas procesu Jākobsons izmanto kā mistisku rituālu, kas rezultātā palīdz notvert to, kas ir aiz ierasta sejas atveidojuma – kaut kas bezgalīgi vienkāršs, līdzīgs brūnganam tējas pleķim uz galdauta, bet vienlaikus bezgalīgi sarežģīts savā abstraktajā nosacītībā. Šī portretu galerija man atgādināja britu tēlnieka Entonija Gormlija (Antony Gormley) darbu Blind Light, kas 2007. gadā bija izstādīts Heivorda galerijā (Hayward Gallery) Londonā. Liels, caurspīdīgs kubs tika piepildīts ar tvaiku, lai rastos tik bieza migla, ka tajā ne tikai kumeliņš varēja pazust, bet arī apmeklētāji nespēja neko saredzēt izstieptas rokas attālumā. Skatoties, kā cilvēka ķermenis pakāpeniski izpeld no baltās miglas un atkal pazūd tajā, kļūstot par tīru gaismu, varēja redzēt, kā priekšmeti pārtop abstrakcijā, nezaudējot materialitāti. Līdzīga mistika staroja arī no Jākobsona daudzajiem neierāmētajiem audekliem, kas blīvi karājās „Māksla XO” galerijas dziļumos. Arī tajos matērija tiecās pārtapt par gaismu, sastingstot pēdējā brīdī, it kā lai dotu skatītājam iespēju pašam pārliecināties par notiekošajām pārvērtībām. Svarīgi, ka šī darbu sērija aizsākusies jau 2013. gadā un pēc būtības parāda to transformāciju, kas notikusi ar pašu Jākobsonu, kurš līdz šim bija zināms kā figurālās glezniecības žanra pārstāvis. Tādējādi izstāde „Frekvences (Eiforija)” bija priekšvārds mākslinieka pārdomām ne tik daudz par to, ko mēs redzam, cik par to, ko mēs neredzam, – pārdomām, kas bija vainagojušās ar izcilo pagājušā gada izstādi Dark Matter Mūkusalas Mākslas salonā. Toreiz par galveno tēmu bija kļuvis jau kaut kas pavisam mistisks un netverams – tumšā matērija, kas ir uztverama tikai tādējādi, ka tā deformē mūsu realitāti. Tāpēc šo izstādi bija interesanti aplūkot ne tikai kā pašvērtīgu mākslas projektu un nereālu, sapnim līdzīgu mistiski miglainu pasauli, kādu mākslinieks parasti mēdz uzburt savos darbos, bet arī kā aizraujošu hroniku, kas vēstīja, kā Atis Jākobsons savā daiļradē aiz pēdējiem izgaistošajiem siluetiem atklājis tumšo matēriju.

Atgriezties