VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fišera recidīvs Anita Vanaga Miķelis Fišers. „Nemūžamnepiedošanas ekspresis” Izstāde no sērijas „Blumbergs. Bezgalība” Fonda „Mākslai vajag telpu” vasaras māja 09.06.–26.06.2016. | |
 Miķelis Fišers. Nemūžamnepiedošanas ekspresis. Instalācija. 2016 Foto : Katrīna Ģelze | |
| Šogad Rīgā, Kalnciema ielas „konteinerā” jeb vasaras mājā, turpinās fonda „Mākslai vajag telpu” rīkotās izstādes. Savā mārketingā fonds izmanto kara stratēģiju: avangarda jau ieņemtās teritorijas nodrošina aizsardzību nākamajam uzbrukumam. Ja pagājušajā gadā ielu krustojumu vainagoja Džemmas Skulmes vārds, tad šogad notikumi risināsies Ilmāra Blumberga bezgalības zīmē. Izraudzītais reklāmnesējs veido vidi un ietekmē vielu. Kā izstādes atklāšanā teica kuratore Inga Šteimane — „Mēs esam Blumbergs”. Mākslinieki – Miķelis Fišers, Ansis Straks, Gints Gabrāns, Voldemārs Johansons, Sabīne Vernere un Andrejs Strokins – izspēlēs kādu no nemirstīgā klasiķa tēmām. Jūnija vakars skatītājus sagaidīja vējains un auksts. Labi, ka vismaz nelija. Mazajā placdarmā cieši saspiedās kupls skaits Miķeļa Fišera talanta cienītāju, un „Nemūžamnepiedošanas ekspresis” uzsāka savu riņķojumu. Lai sagaidītu savu kārtu uz „ekspresi”, kas bija paslēpts aiz melna priekškara, dažs labs skatītājs rindā nostāvēja pusotru stundu. Uzreiz jāsaka, bija vērts salt un gaidīt. Miķeļa Fišera road movie ir trīs sastāvdaļas. Video, apaļš kā pilnmēness, fokusē skatienu uz Šamani ar ragulopa galvaskausu, putnu spalvu un zīmuļu „starojumu”. Šamanis rībina pilnmēness bungas un vārdo: visiem jāmirst... Abās pusēs Šamanim uz konteinera sienas kā skolas tāfeles uzzīmēts detalizēts tēlu izvilkums no Ilmāra Blumberga episkā Sibīrijas cikla „Visu laiku snieg”: te ir shematisks cilvēku bariņš, kājām gaisā, gailis ar nocirstu galvu, beigts suns, piecstaru zvaigzne, Dāvida zvaigzne, ugunskrusts un zīmes, kaut kur redzētas, bet nezinātājam vārdā nenosaucamas. Starp dzīvniekiem guldīta nokauta cūka, arī kājām gaisā. Varbūt no nemirstīgā Borisa Bērziņa repertuāra, kurā cūka pielīdzināta sakrālam upurim, bet varbūt autors vienkārši „подложил свинью сапёру” („nolicis mīnu sapierim”). Trešais elements izvietots uz konteinera grīdas – tās ir rotaļu sliedes, pa kurām traucas maza lokomotīvīte ar lopu vagoniņiem, kā tunelī iebraucot zem skatītājiem domātām sēdvietām jeb skatītājos. Vilcieniņš rotē pa apli, bet atklāšanā tam nejauši uzmina operators, zināja teikt Fišera mākslai pietuvinātie. Nākamajās dienās brauciens tika atjaunots: jāmirst, jāmirst, visiem jāmirst... Bum, bum... Sašaurināsim mirstīgos līdz vienai dvēselei, vienam vilcienam, vienam iespējamam tulkojumam, kas neizslēdz citas interpretācijas. Piesaiste Blumbergam, kas kopš savas mocartiānas atklāti biedrojās ar nāvi, te varētu būt un varētu arī nebūt. Šķiet, šī piesaiste drīzāk leģitimizē Fišera mākslas vilkmi uz iznīcību, kas maskēta ir pastāvējusi gan gleznā „Armagedons” ar koka Buratīno un ugunsmetēju Māsteru, gan ciklā „Ceremoniju meistars Neatkarības dienai” ar trim Baltijas valstu prezidentiem, citplanētieti un ecstasy tabletēm, gan arī cita veida portālu meklējumos dzīvē, mākslā un eksotiskos ceļojumos, kad nav zināms, vai mākslinieks atgriezīsies, vai ne. Biļete tiek pirkta vienā virzienā. Vienmēr prātā tiek glabāta iespēja nebūt. Neatgriezties. Bet svarīgi, ka to līdzsvaro pasaules jeb sevis glābšanas ideja. Blumbergam Sibīrija ir mīlestība, kuru iemieso vistuvākais cilvēks – māte. Neilgi pirms aiziešanas viņa pieminēja pazemošanu vilcienā – Blumbergs aizstāja vārdu „izvarošana”, uzzīmējot notikumu, kurā vilcienam piemīt kroplīgas varas konotācija. Fišers ir iznesis priekšplānā paralēli ar vilciena motīvu. Tas liek atcerēties Fišera māti, populāro dzejnieci Āriju Elksni. Viņa beidza dzīvi, izlecot pa logu. Psiholoģe Oksana Meišele, atsaucoties uz amerikāņu psihologu un suicīda pētnieku Edvīnu Šneidmanu (Edwin Shneidman, 1918–2009), norāda, ka suicīdu izraisa neizturamas psiholoģiskas sāpes un pašnāvības mērķis ir izslēgt apziņu. Suicīdu sagatavo bezcerība un bezspēks, jūtu ambivalence, sašaurināta uztvere, skats kā tunelī. Suicīdu biežuma ziņā Baltija atrodas līdzās Krievijai, Japānai, Indijai, teritorijām, kur valda polārais klimats vai ekvatora svelme. Lietuvā to pēta pastiprināti, jo suicīds ir saistīts ar ģenētiskiem un bioloģiskiem faktoriem. Ja kāds no vecākiem izdara pašnāvību, bērns nāvi izjūt kā spēcīgu vilkmi; ja šādi gadījumi atkārtojas, „ekspresis” pieņemas spēkā. Robeža ir tik caurspīdīga. Freida postulētā nāves dziņa vairs nav tikai teorētiska abstrakcija vai tēlaina mizanscēna, kādu redzam Vladislava Nastavševa iestudētajā Federiko Garsijas Lorkas izrādē „Asins kāzas” Nacionālajā teātrī (2016), kur Melnās mātes dzemdē dēls šausmās ierauga stindzinošu nebūtību un pamudinājumu mirt, nevis dzīvot. Atšķirībā no Nastavševa, Fišera mākslas robežsituācijai, baiļu zemzemes grūdieniem, apkārt ir saldums kā rūgtām zālēm. Ja dzīvē šamanis atļautos visus uzlikt uz sliedēm un pasūtīt mirt, tad viņam izplūktu spalvas, salauztu bungu vālīti un pašam sadotu pa muti, lai tinas. Bet mākslā rotaļīgums ir tik jauks. Tēlu naivisms ar šamani kā pirmatnējas apziņas radītu dziednieka tēlu piesedz iepriekš noteiktu striktu, melnu rāmi. Fišers vienlaikus smīdina un biedē, būvējot iekšējo drāmu starp lielo un mazo. Viņš sadala ģenētiskos dotumus, iemājojot bērnā un Citā, kas ir liels. Viņš uzvar laiku, paturot to agrīnās bērnības pirmvalodas stadijā, kad visi ir dzīvi un vienoti mīlestībā: – Pran? – Pran! – kā mūs izklaidēja Purvīša balvu ieguvušās Fišera izstādes video. Šoreiz „ekspresis” rada ilūziju, ka „nepiedošana”, kā mātes suicīda sekas verbalizē Fišers, tiek kontrolēta un vadīta. Personiskās bailes, „glābšanās bēgot”, ir pārnestas uz augstāku esamības modusu. Lielais Šamanis, sitot bungas, vienojas ar augstākām instancēm un sakārto dzīvi, nodrošinot ritmiski raitu skrējienu nāvē. Kamēr skrējiens turpinās, nāves nav. Psihodinamiskie spēki darbojas jau zināmajā Miķeļa Fišera pārvaldītajā matricā, kas līdz šim autoram ir nesusi atzinību un publikas interesi. Nez kāpēc nedod miera recidīviste cūka. Jeb mīna. Ja vien varētu saprast, ko viņa tur dara. Nezinu, nav mans līmenis. | |
| Atgriezties | |
