VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Prāts un jūtas Artis Svece | |
| Emocijas Vairākkārt nācies dzirdēt māksliniekus apgalvojam, ka viņu darbu pamatā ir emocijas. Šis apgalvojums man izsenis šķitis aizdomīgs. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, mēģinājums skaidrot mākslu kā emociju izpausmi, manuprāt, nodara pāri mākslai, jo traucē pamanīt gan mākslas daudzveidību, gan to, cik mākslas darba radīšanas process var būt sarežģīts. Tas veicina priekšstatu – mākslas radīšanai pietiek ar to, ka māksliniekam ir noteikts raksturs, – piemēram, piemīt jūtīgums. Otrkārt, tas balstās uz priekšstatu par mākslu, kas vienlaikus ir samērā jauns un novecojis. Lielākā daļa autoru, kuru darbus varam atrast standartā mākslas vēstures grāmatā(1), neteiktu, ka viņi mēģinājuši paust kādas emocijas, – viņu mērķis ir bijis stāstīt, pārsteigt, demonstrēt meistarību, attēlot, kalpot par vidutājiem, izdaiļot u. tml. Domai, ka mākslinieks darbos pauž savas emocijas, ir tikai pārsimt gadu ilga vēsture. Protams, varētu būt, ka šajā laikā daļa mākslinieku patiešām tā arī dara, tomēr ticamāka šķiet versija, ka runa ir par vienkāršotu formulu, kas izrādījusies saistoša un parocīga, lai raksturotu to, ar ko mākslinieks nodarbojas. Tā ir saglabājusies par spīti kritikai gan no teorētiķu, gan mākslinieku puses. Tostarp arī to, kuri ar pašas mākslas līdzekļiem ir mēģinājuši šo tēzi iedragāt vai apvērst (piemēram, Frenks Stella, Pjēro Mandzoni vai Art & Language). Skaidrs, ka lielu daļu mūsdienu mākslas nav vērts analizēt kā emociju izpausmi. Ne tāpēc, ka būtu iespējams kaut kā automātiski un uzskatāmi noteikt, ka tajā emociju nav, bet tāpēc, ka atsaukšanās uz emocijām ļoti maz ko pasaka par konkrētā mākslas darba jēgu vai mākslinieka ieceri. Visvienkāršākais piemērs droši vien būtu visiem zināmā Marsela Dišāna „Strūklaka”. Tomēr ir darbi, kuru gadījumā šāds skaidrojums nešķiet bezjēdzīgs. Mācību grāmatas piemēri būtu, teiksim, Pablo Pikaso „Gernika” vai dažādu paveidu ekspresionistu māksla. Piemēram, „Derēns tāpat kā fovisti uzskatīja, ka mākslinieka mērķim jābūt – pēc iespējas spēcīgāk parādīt viņa emocionālo reakciju uz konkrēto tēmu, izmantojot krāsas un spēcīgu līniju ritmu.”(2) Vai vismaz par daļu mākslas nebūtu pamats teikt, ka tā pauž emocijas? Varbūt ir, bet man liekas interesanti pievērst uzmanību tam, ko šī vienkāršā atbilde ietver. Prasme Sākotnējais formulējums par emocijām mākslas darbu „pamatā” ir neskaidrs, un arī ikdienā, kad mākslinieki stāsta par savu darbu saistību ar emocijām, netiek skaidri nošķirts tas, vai ir runa par mākslinieka emocijām, kas ieliktas darbā, vai emocijām, kas, sastopoties ar darbu, jāpārdzīvo skatītājam. Tas tomēr nav viens un tas pats. Mani šajā gadījumā vairāk interesē tēze par mākslas darba radīšanu, lai gan mūsdienu estētikā lielāka uzmanība bijusi pievērsta skatītāja uztverei.(3) Tam, ka radīšanas un uztveršanas tēmas ne vienmēr tiek skaidri nodalītas, iemesls varētu būt pieņēmums, ka mākslas darbs ir sava veida starpnieks, ar kura palīdzību mākslinieks savas emocijas nodod skatītājam. Mākslinieks darbā „ieliek” savas emocijas, savukārt jūtīgs skatītājs šīs emocijas no darba „paņem”. Tomēr šīs attiecības nevarētu būt tik vienkāršas. Skaidrs, ka mākslas darbs var izraisīt emocijas, bet emocijas var izraisīt arī saulriets vai gliemezis. Atbilstoši (droši vien gan jāpieņem, ka saulrietu vai gliemezi ar estētisku mērķi nav radījis Mākslinieks) tas, ka mākslas darbs izraisa emocijas, nav nepieciešami saistīts ar to, ko ir vai nav gribējis paust darba radītājs. Ir viegli iedomāties piemērus, kad autora vēlme paust kādu emociju būtiski atšķiras no emocijām, ko darbs izraisa (sentimentālu kiču grūti atšķirt no smieklīgas parodijas). Standarta atbilde būtu, ka autors nav pratis izteikt savas emocijas, bet tas pārvirza jautājumu no autora iekšējām sajūtām uz prasmēm. Piemēram, nav iespējams izslēgt iespēju, ka meistarīgs mākslinieks rada emocionāli iedarbīgu darbu, lai gan šis darbs nebalstās mākslinieka pārdzīvojumā, bet tikai tehnikā. Gleznā nav emociju burtiskā nozīmē, tā nav mentāls stāvoklis. Tātad tajā ir kaut kas, kas vērotājā ja ne burtiski rada noteiktas emocijas, tad vismaz rosina kaut kādu līdzīgu pieredzi. Ir dažādas versijas par to, kam mākslas darbā ir jābūt, lai izraisītu noteiktas pieredzes. Arī praktiskā līmenī profesionāls mākslinieks parasti zina paņēmienus, kas palīdz radīt nepieciešamo iespaidu. Tomēr šoreiz gribēju akcentēt ko citu. | |
 Boriss Bērziņš. Trešās šķiras trušāda. Kartons, eļļa. 83 × 58 cm. 1983 Latvijas Mākslinieku savienības kolekcija Foto: Ivars Heinrihsons | |
| Intelekts Man ir aizdomas, ka vēlme uzsvērt mākslas darba radīšanas saistību ar emocijām rodas vienlaikus gan no būtiskiem novērojumiem par to, kā rodas mākslas darbs, gan vairākiem pārpratumiem. Par pārpratumiem. Kā jau teicu, atsaukšanās uz emocijām, manuprāt, ir palienēta formula. Ar tās palīdzību tiek mēģināts aprakstīt sarežģītu jaunrades procesu. Un izvēli nosaka nevis tas, cik trāpīgi šī formula procesu apraksta, bet tas, ka nav labas alternatīvas. Otrkārt, vārds „emocijas” šajā formulā tiek lietots specifiskā nozīmē. Emociju pētnieku vidū nav vienprātības par to, kas ir emocijas vai cik to ir. Ir mākslīgā intelekta pētnieki, kuri apgalvo, ka galu galā cilvēkam ir tikai četras galvenās emocijas: prieks, skumjas, bailes/pārsteigums un dusmas/riebums. Citi psihologi nošķir vairākus desmitus, ieskaitot tukšuma sajūtu, kad māju pametuši viesi (Jaungvinejā to saucot par awumbuk), un baudu, ko sagādā kaut kā sagraušana vai saplēšana (francūži to it kā saucot par ilinx).(4) Jebkurā gadījumā būtu naivi skaidrot mākslas darbu kā prieka vai tukšuma sajūtas, kad māju pametuši viesi, izpausmi vai reprezentāciju. Un mākslinieki, kas mēģina gleznot vienkārši „prieku” vai „izmisumu”, visticamāk, beidz ar kaut ko banālu. Šāds liktenis dažkārt piemeklē māksliniekus filmās, kad režisori nolemj parādīt, ko tad viņi savās dvēseles mokās ir radījuši. Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc, runājot par mākslu, cilvēkiem patīk atsaukties uz emocijām, ir tas, ka emocijas šajā gadījumā tiek pretstatītas intelektam. Savukārt intelekts tiek saprasts kā spēja valodiski formulēt domu un to skaidrot vai pamatot. Tomēr atkal jāsaka – tā ir ļoti vienkāršota izpratne par intelektu, lai gan ļoti populāra. Mūsdienu psiholoģijā intelektu drīzāk saprot kā spēju risināt problēmas, un tas aptver ļoti dažādas jomas, ne tikai tās, kurām vajadzīga valoda un valodiski formulētu slēdzienu izdarīšana. Piemēram, amerikāņu psihologs Hovards Gārdners (Howard Gardner) izšķir vairākus intelekta veidus, tostarp arī interpersonālo intelektu, kas palīdz veidot sociālās attiecības un saprast citus cilvēkus, ķermeniski kinestētisko intelektu, kas palīdz cilvēkam darboties ar lietām un kontrolēt ķermeni, kā arī vizuāli telpisko intelektu, kas palīdz uztvert telpiskas attiecības, iztēlē manipulēt ar telpu u.tml.(5) Neviens no šiem piemēriem neparedz spēju izskaidrot valodā to, ko cilvēks dara. Dejotājam ir vieglāk parādīt vai iemācīties dejas soli nekā uzrakstīt instrukciju. Tāpat cilvēks, kurš prot saprasties ar citiem cilvēkiem vai atrisināt konfliktus, nespēj bez īpašas piepūles paskaidrot, kā viņš to dara. Bet tas nenozīmē, ka šie cilvēki to visu dara emocionāli. Kā jau teicu – manuprāt, kad šis vārds tiek lietots tamlīdzīgā kontekstā, ar to tiek tikai pateikts, ka šie cilvēki nekalkulē savas darbības tādā nozīmē kā cilvēks, kurš kaut ko dara, apzināti sekojot instrukcijai vai valodiski reflektējot par šo darbību. Emocionalitāte pati par sevi nenodrošina spēju saprast cilvēkus vai saprasties ar tiem, lai gan nespēja izjust emocijas un jebkāds empātijas trūkums droši vien būtu nepārvarams šķērslis šāda mērķa sasniegšanai. Dejā var ielikt emocijas, bet dejošana ar prieku nekādā veidā negarantē prasmīgu dejošanu. Tēls Manuprāt, ir divu veidu mākslas darbi, kam tiek piedēvēta saistība ar mākslinieka emocijām. Vienā gadījumā ir runa par darbiem, kas ir viegli saprotami, jo tajos izmantots vispāratzīts emociju kods. Vienkāršākais piemērs – „priecīgas” un „drūmas” krāsas. Šis ir neinteresants emociju mākslas paveids. Tomēr ir vēl cita veida „emociju” māksla. Tā izmanto neikdienišķus, nevispārpieņemtus, idiosinkrātiskus, „subjektīvus” tēlus, kurus uzlūkojot rodas pārliecība, ka tiem ir nozīme, kas ir svarīga skatītājam, bet šī nozīme nav mehāniski nolasāma. Kaut kādā ziņā var teikt, ka tā ir metaforiska māksla, ja vārdu „metafora” lietojam diezgan brīvā nozīmē. Šaurākā un tehniskākā šī vārda nozīmē, manuprāt, vizuālajā mākslā metaforu ir ļoti maz, un tās neko daudz par mākslu nepasaka. Proti, metafora nav jebkurš tēls vai analoģija, bet paredz tādu kā skaidrojumu, teiksim, „Dzīve ir ceļš” (nevis pieticīgāko „Dzīve ir kā ceļš”), un vizuālajā mākslā metaforas ir grūti iemiesot.(6) Tomēr vienā ziņā metaforai un mākslas darbiem, par kuriem runāju, ir kopējas īpašības – tie vienlaikus pasaka kaut ko būtisku un jaunu, negaidītu. Dzīve nav ceļš, bet šajā formulējumā ir arī kaut kas ļoti precīzs – tāds, kas ļauj labāk saprast vai vismaz rada sajūtu, ka tu esi labāk sapratis, kas ir citādi grūti tveramā dzīves būtība. Un ir mākslas darbi, kuru tēli nevis vienkārši ļauj izbaudīt to estētiskumu un asprātīgumu, bet šķietami uzrunā tevi personīgi un vienlaikus atklāj tev būtiskas lietas veidā, kādā tu nekad neesi par tām iedomājies un kas tev reizē šķiet svarīgs. Tāpēc sastapšanās ar šādu darbu vienmēr ir īpašs pārdzīvojums un piešķir skatījumam uz mākslu zināmu perspektīvu – kaut kādā ziņā visi pārējie mākslas mērķi un mākslinieku eksperimenti šķiet ja ne tukši, tad otršķirīgi. Šādi tēli cilvēkus uzrunā daudz spēcīgāk nekā visas ironijas, dokumentācijas un izlēcieni. Pateikt, ka šādi darbi ir emocionāli, manuprāt, nozīmē pateikt ļoti maz. Protams, tie rada emocijas, bet dažādas emocijas, tostarp arī intelektuālu pārsteigumu. Otrkārt, šī pieredze ietver arī daudz ko citu – iepriekšējo zināšanu aktualizāciju, personiskas atmiņas, saprašanas apziņu un pasaules pārkārtošanās izjūtu – tavai pasaulei uz mūžu ir pievienojies jauns elements. Cita lieta, ka ļoti grūti aprakstīt, kāds tieši ir šis saprašanas un pasaules pārkārtošanās process. Katrā ziņā nav runa par jaunu, vārdos izsakāmu formulu – kā, teiksim, „Dzīve nav rožu dārzs”. Māksla demonstrē cilvēka spēju domāt un saprast tēlos, bet mums vēl aizvien pietrūkst rīku, kā reflektēt par šo spēju valodiski, kur nu vēl nevalodiski. Paredzēt, kurš būs tēls, kas šādā veidā uzrunās, īsti nevar. Lielā mērā tā ir loterija. Attiecībā uz māksliniekiem – nežēlīga. Nekas tavā darbā nav tāds, kas var garantēt, ka citi jutīsies uzrunāti. Un tie, kuriem izdodas, nezina, kāpēc un cik ilgi tā vēl būs. Tomēr tas nenozīmē, ka radīšanas process ir emociju izpausme vai vājprāts. Drīzāk otrādi – tā ir precīza, gadu gaitā izkoptas izjūtas vadīta, paša izdomātiem noteikumiem atbilstoša deja radu, draugu un paziņu priekšā, nezinot, vai viņu uzslavas ir patiesas vai liekulīgas. 1 Atstāju atvērtu jautājumu, vai viss, kas tiek iekļauts mākslas vēstures grāmatas un ir radīts laikā no paleolīta līdz 21. gadsimtam, patiešām ir vienas parādības – „mākslas” – dažādas izpausmes. 2 Tansey, Richard G.; Kleiner, Fred S. Gardner’s Art Through the Ages. Fort Worth: Harcourt Brace, 1996, p. 1034. 3 Budd, Malcolm. Emotion. David Cooper (ed.) A Companion to Aesthetics. Oxford: Blackwell, 1992, pp. 134.-138. Matravers, Derek. Art and Emotion. Oxford: Oxford UP, 2001. Mette Hjort, Sue Laver, (eds.). Emotion and the Arts. Oxford: Oxford UP, 1997. 4 Smith, Tiffany Watt. The Book of Human Emotions. New York: Little, Brown and Company, 2016. 5 Hovards Gārdners ir daudzkārt skaidrojis un attīstījis savu teoriju, bet pamatu pamats ir šī grāmata: Gardner, Howard. Frames of Mind: The Theory of Multiple Intelligencesi. New York: Basic Books, 1983. 6 Lai gan tas nenozīmē, ka nevar. Sk. Čārlza Forsvila un Džona Kenedija rakstus krājumā: Gibbs, Raymond W. The Cambridge Handbook of Metaphor and Thought. Cambridge: Cambridge UP, 2008. Šajā pašā krājumā interesants ir arī Alana Cienki (Alan Cienki) un Kornēlijas Milleres (Cornelia Müller) raksts par žestiem un metaforām, kurā viņi kā piemēru min tā dēvētos „ļeņinekļus” – Ļeņina pastieptā roka pauž pazīstamo metaforu, ka nākotne ir kaut kas priekšā esošs. | |
| Atgriezties | |
