VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sarunas ar sevi un Visumu [06.12.2016. 18:49] Iveta Feldmane, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Par izstādi "Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā" Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā 27.09.–18.10.2016. | ||||||||||
| Grūti iztēloties, tieši kurā brīdī konkrētā tagadnes laika izjūta kļūst par visaptverošu laika gara izjūtu. Vai desmit, divpadsmit gadu distance jau uzrāda kādas paliekošas izmaiņas cilvēku prātos un pasaules uztverē? Divdesmit pieci dažādu mākslinieku darbi, kas tapuši laika posmā no 2002. gada līdz 2015.gadam un ir daļa no topošās Laikmetīgās mākslas muzeja valsts kolekcijas, šajā rudenī bija apskatāmi Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā sarīkotajā izstādē "Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā". Ekspozīcija izgaismojusi tos laikmeta nospiedumus, ko tik strauji un nenovēršami ir atstājis mākslā globālais digitalizācijas process. Tie ir dažādu žanru darbi, kas par minēto tēmu konkrētāk vai attālinātāk runā atšķirīgi, bet spilgti. Vēsture top šodien. Arī mākslas vēsture. Jaunie mediji jau sen kļuvuši par līdzekli mākslinieciskās ieceres paušanai, pie kam bieži pats medijs, tā problemātika, pretrunas un valdzinājums, ir tēmas pamatā. Izstādes ekspozīcijā bija apskatāmas instalācijas, ready made objekti, foto un video darbi, mākslas darbu dokumentācijas un viss ieprieš uzskaitītais dažāda veida kombinācijās. | ||||||||||
 Kadrs no Maijas Kurševas video Foto: Iveta Feldmane | ||||||||||
| Šī raksta ietvaros izcēlu darbus, kuros, manuprāt, vistiešāk nolasāma tā digitalizācijas joma mūsu ikdienā, kas skar komunikāciju – sevis, savas pieredzes un pārdzīvojuma fiksāciju un nodošanu tālāk, dibinot dialogu pašam ar sevi, ar līdzcilvēkiem, ar zvaigžņotām debesīm un pat ar augu valsti. Maijas Kurševas 2008. gadā radītais darbs "Mana piektdiena" ir video instalācija, par kuras pamatu kalpojusi performatīva akcija. Tās varoņi ir pati māksliniece, kura apzināti noved sevi skurbuma stāvoklī, mērķtiecīgi piedzeroties, un koši zaļa lelle vārdā Žanis, kas atgādina gigantisku LEGO figūru cilvēka augumā. Izstāžu zāles ekspozīcijā minētā lelle ar pabaisu melnu seju stāv un nolūkojas deformētās, izdzertās pudelēs, kas gluži vai ieaugušas galda virsmā. Šķind stikli, dzeršanas un ļaunā, Zaļā pūķa metafora ir nepārprotami nolasāma. Taču būtiska ir šī akta video dokumentācija, kas faktiski darbojas kā patstāvīgs mākslas akts. Māksliniece Andrejostas nojumē palēnām sarunājas ar glāzīti, ar nejaušiem "pudeles brāļiem", un šī saruna pakāpeniski un nenovēršami kļūst par šļupstiem, lamām, bļaustīšanos un visbeidzot noslēdzas nepievilcīgā vemšanas ainā. Šeit vietā būtu atsauce uz pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tapušajām provokatīvajām performancēm (Günter Brus, Chris Burden, Joseph Beuys), kur mākslinieks pats veic destruktīvas darbības pret sevi, vai arī izaicina to darīt citus. Šo akciju videodokumentācija pat pēc laika izsauc sāpīgu līdzpārdzīvojumu. Kā ir ar Kurševas video, kas tapis par dokumentu, kuru drīzāk gribētos iznīcināt, kā pretīgu liecību, kā dzērumā nosūtītu īsziņu ar nepareizu tekstu, nepareizajam adresātam? Visumā līdzīgi. | ||||||||||
 Kristapa Ģelža darbi, skats no ekspozīcijas "Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā" Foto: Iveta Feldmane | ||||||||||
| Antas Pences un Ditas Pences 2009. gadā izveidotās multimediālās, kinētiskās instalācijas "Gaisma kabeļa galā“ nosaukums kļuvis par visas izstādes nosaukuma daļu, tādējādi paužot arī galveno izstādes idejisko kodolu. Nosaukums tā vai citādi, tiecas pēc pārfrazējuma. "Gaisma kabeļa galā“ asociējas ar "gaismu tuneļa galā“, kas visticamāk mums norāda izeju no tumšā koridora, atklāj risinājumu, vai vismaz cerību uz to. Tēmas pieteikums ir maksimāli ietilpīgs, jo kurš gan nepazīst sajūtu, kad visas pasaules cerības tiek saistītas ar vienu sasodītu telefona zvanu – tādu, kurš izmainīs dzīvi?! Iezvanās mobilais, tas mehāniski paceļas, sāk rotēt pa apli, gaismas švīka atstāj ātri gaistošu nospiedumu telpā. Kā čuskas aste, kas pati sevi aprij. Vai saruna notika? Pilnībā nodoties mākslas darbā sekmīgi iekodētajam pārdzīvojumam traucēja dažas nepilnības saistībā ar darba eksponēšanu – nepietiekami aptumšotā telpa, kur bija izvietoti galdi ar telefoniem un citi grūti definējami sīkumi, taču tās ir tikai nianses, kas liek aizdomāties par laikmetīgās mākslas saglabātības un rekonstruēšanas problēmu. Famous Five (F5) mākslinieku grupa (Līga Marcinkēviča, Mārtiņš Ratniks, Ieva Rubeze) piedāvā "Baudīt jauko nakti!“. Darbs radīts nu jau "tālajā" 2002. gadā, kad pilsētas "gaismas piesārņojums" acīm redzami bija sasniedzis kritisko atzīmi. Visu laiku un zemju romantiķi vienmēr ir lūkojušies zvaigznēs, lai gūtu iedvesmu dzejai, lai radītu ko skaistu, taču Famous Five izjutuši apdraudējumu šai iespējai. "Lūkoties zvaigznēs“ ir gluži vai sinonīms vārdam "sapņot“, vai sapnis lielpilsētas iedzīvotājiem būtu liegts? Darbs atklāj pilsētas savdabīgo, sintētisko poētismu. Reklāmas izkārtne neona burtiem vilina baudīt – tā mirdz pilsētas mākslīgās zvaigznes. Autori sasēdina savas akcijas varoņus 11. maršruta tramvajā un ved ārpus pilsētas centra sastapt zvaigznes. Video kamera pietuvina sejas, cerībā, ka tās kuru katru brīdi iemirdzēsies atskārsmē – cik labi, es atradu savu zvaigzni! Vai tas notiek? Vai acu zīlītes reaģē kā iecerēts? Grūti noticēt, ka labi izgaismotais Mežaparks tiešām var sniegt šo zvaigžņu atklāsmes pieredzi. Tomēr, tik ļoti gribētos! Mobilo tālruņu gaismiņu spīdināšana lielajos roka un popkoncertos, atskanot kādai emocionālai balādei, ir ierasta parādība – mobilie pārtop par mazām zvaigznītēm imitējot veselu galaktiku. Arī tā var sarunāties ar Visumu. | ||||||||||
 Fragments no Alises Tīfentāles, Lev Manovich, Mehrdad Yazdani, Jay Chow attēlu kolāžas Foto: Iveta Feldmane | ||||||||||
| Alise Tīfentāle, Lev Manovich, Mehrdad Yazdani, Jay Chow lielformāta izdruka (1111 x 328 cm) "Neparastais un ikdienišķais: 144 stundas Kijevā" tā ir plaša, masīva Instagram attēlu kolāža vairāku kvadrātmetru platībā, kas piesaka jaunu attēlu estētiku. Attēlu valodā sarakstītās dienasgrāmatas runā uz mums, stāsta, atklāj vēsturiskā brīža nozīmību. Attēlu kaleidoskops veido objektīvu notikuma izvērsumu, kas rezultējas no vienas puses – lielformāta izdrukā, no otras – analītiskā sociālā pētījumā. Mākslinieku grupa veikusi apjomīgu datu analīzi, kas atklāj, tieši kādi attēli dramatiskajās Maidana sadursmju dienās Kijevā, 2014. gada ziemā bijuši vispopulārākie. Pārsteidzoši, ka līdzās "asiņainiem“ attēliem aizvien parādās mīlīgi, pozēti selfiji, pūkaini mājdzīvnieku porteti un vakariņu galda atreferējumi. Dzīve turpinās! Analizējot datus, ir izdevies nonākt pie secinājuma, ka revolūcijas rada savdabīgu ikonogrāfiju. Tās nemainīgie elementi ir pūlis un dūmi, karogi un drupas, ziedi un sveces. Attēls komunicē kā liecība realitātei, kur neparastais un ikdienišķais pastāv vienlaicīgi – to trāpīgi un saviļņojoši mums izstāsa šī darba autori. Vai digitālās komunikācijas laikmets būtu vērtējams vien kā apdraudējums? Vai tas regulē kā on/off poga mūsu spēju pa īstam pieslēgties īstenībai? Drīzāk izjūtam stresu, kad uz neilgu laiku esam palikuši ārpus pieslēguma, ārpus iespējas pavēstīt Pasaulei, ka mēs esam. Mākslā ikviens medijs, informācijas nesējs vai "arhaisks" audekls iegūst nozīmi, jēdzienisku piepildījumu, ja pauž ideju, ja kalpo par līdzekli tās iemiesošanai. Vai laikmetīgajā mākslā, ar tās neskaidri definētajām robežām, šāds princips būtu atcelts? Tad jau visi līdzdekļi kļūtu par dekorācijām, aparatūru vai vienkārši aizmirstām drazām. "Gaisma kabeļa galā" ir notikums mākslas dzīvē, kas izgaismo cerīgu perspektīvi, ka tā nenotiks. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
