VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vakarzemes noriets Indreks Grigors Andris Vītoliņš. End of Abend Land Fahle Galerii, Tallina 15.04.–15.05.2016. | |
 Andris Vītoliņš. Fundamentum B. Audekls, akrils. 120 × 80 cm. 2016 Foto: Normunds Brasliņš | |
| Andris Vītoliņš Igaunijā nav svešinieks. Atminos 2007. gadā redzējis viņa personālizstādi Urban+Positive Tartu galerijā „Y”. Olga Temnikova, kas tolaik bija ArtDepoo kuratore, 2008. gadā sarīkoja Augusta Kinnapu (August Künnapu) un Vītoliņa kopējo izstādi, kā arī pasūtīja Vītoliņam kūrēt 2010. gada grupas izstādi. Pateicoties šai vēsturei, Vītoliņam joprojām ir labi sakari ar Temnikova & Kasela Gallery. 2012. gadā Vītoliņš bija viens no kuratora Pētera Talvistu (Peeter Talvistu) izvēlētajiem māksliniekiem, kas piedalījās izstādē „Jaunums! Fresh Latvian Painting” Tartu Mākslas namā. Arī es pats 2014. gadā kūrēju Igaunijas gleznotāja Alara Tūla (Alar Tuul) un Vītoliņa kopējo izstādi Kaņepes Kultūras centrā, kas pēc tam aizceļoja arī uz galeriju TAM Tallinā. Galerija TAM, kas bija Mēļa Tammemegi (Meelis Tammemägi) un Andras Ornas (Andra Orn) kopprojekts, nu jau ir sadalīta Ornas vadītajā interneta portālā noar.eu un galerijā Fahle, kuras kurators ir Tammemegi. Varam pieņemt, ka sakari, kas bija radušies izstādes laikā galerijā TAM, noveduši pie Vītoliņa tagadējās izstādes galerijā Fahle. Galerijas Fahle izstāžu telpas ir daļa no lielas biroju ēkas. Tā atrodas pilsētas centrā un vienlaikus ļoti tuvu Vaal Galerii, vienai no vecākajām Igaunijas komerciālajām galerijām. Fahle „ir biznesā” tikai kopš 2015. gada marta, tamdēļ vēl ir mazliet par agru spriest, kā tai klāsies ilgākā laika posmā, taču par tās programmu līdz šim nevarētu sūdzēties un es ar vislielāko cieņu sacītu, ka Vītoliņš veicis savu pienākumu kā pārsteidzoši nopietns mākslinieks – uzgleznojot izstādei jaunu darbu sēriju Fundamentum (2016) un lielu kompozīciju ar koku zariem „Visums” (2016), kas literārā nozīmē ir vides māksla (t. i., gleznas izmēri ir pakārtoti galerijas centrālajai sienai, pie kuras tā izstādīta). Lai radītu labāku priekšstatu par mākslinieku Igaunijas skatītājam, jauno sēriju papildina neliela iepriekšējo darbu atlase. Vītoliņa interesi par dabas motīviem pats sev esmu mēģinājis interpretēt jau iepriekš – es pieņemu, ka dzeltenos un melnos toņos gleznotie kailo koku vainagi latviešiem jau ir labi pazīstami (bet ir arī citi, jaunāki, motīvi) – kā nogurums no politiskām tēmām. „Vakarzemes norieta” kontekstā daba, šķiet, ir simbols visa sākumam un galam – „no pīšļiem tu esi cēlies, par pīšļiem tev jāpaliek”. Arhitektūrai Vītoliņa darbos ir ļoti nozīmīga loma. Metāla cauruļu labirinti un augstceltņu konstrukcijas zināmā mērā ir viņa zīmols – piemēram, izstādē reprezentētā „Sapņu zeme” (2013) un „Jaunā garīgā pieredze” (2011). Tas, kas savulaik aizsācies kā pilsētpētnieciski pārgājieni uz rūpnīcām, pēc manām domām, novedis pie izpratnes, ka arhitektūra ir sabiedrības politiskās pašizteiksmes pamatelements – kā kultūras pazīme. Pērn Tartu Mākslinieku savienības (kuras biedrs ir Vītoliņš) gadskārtējā izstādē viņš piedalījās ar darbu, ko bija insiprējuši ceļojumā uz Emirātiem gūtie iespaidi, koncentrēti sapņveidīgā ģeometriskā struktūrā „Darījums ar arābiem” (2015). Šī glezna iezīmēja konflikta vienu pusi arī Fahle izstādē. Pie sienas, kas atradās pretī šim austrumnieciskajam ģeometriskajam ornamentam, atradās gleznas no Vītoliņa jaunākās sērijas Fundamentum, kas attēloja zīmei līdzīgu, ar šablonu veidotu baznīcas figūru uz abstrakta fona. Pēdējā laika notikumi, šķiet, ir pārbīdījuši autora uzmanību atpakaļ no Austrumiem pie Rietumiem, jo tagad nepatikšanas piemeklējušas pašu Vakarzemi, kas aizvien tic, ka ir iespējama universāli standartizēta un masveidīgi ražota vērtību sistēma. Nozīmīgs šķiet fakts, ka baznīcu torņos trūkst krusta. Interesanti ir tas, ka Vītoliņa kompozīcijas, neskatoties uz kontekstu, vienmēr ir pievērsušas uzmanību noteiktam objektam. Ņemot vērā, ka attiecīgā kultūras vai dabas vide, kurā atrodas objekts, nosaka tā uztveri, atliek vien domāt, ka neesošais konteksts simbolizē pilnīgākas uztveres neiespējamību. Redze vienmēr ir nepilnīga. Vai tas nozīmē, ka nākotne vēl var būt nenolemta, ja Visums (vai „Visums”) attīstās no haosa, kā licis domāt izstādes iekārtojums? Ņemot vērā Vītoliņa interesi par popmākslas un popkultūras elementiem un zinot, ka viņš ir veidojis darbu sērijas arī iepriekš, nešķiet nekas neparasts, ka Fundamentum izstādē sastāvēja no deviņām gleznām. Tomēr mehāniska atkārtošana tādā mērogā ir kaut kas tāds, ko Vītoliņš nav darījis iepriekš, un tāpēc tas, literārā nozīmē, likās biedējoši. Jo īpaši, ja īsi pirms izstādes redzēti darbi viņa studijā. Kas ir tā izraisītājs? Vai tas liecina par mūsu situācijas bezcerību? Par Vakarzemes nespēju nosargāt sevi? Es nezinu, un varbūt arī pats autors nezina. Mākslas patiesība meklējama zemapziņā. | |
| Atgriezties | |
